Palīgā! Kolēģis zog. Ko darīt?

Vai tu kādreiz esi ko nozadzis savam darba devējam? Nesteidzies zvērēdams likt roku uz bluķa – gan jau esi, atzīsties. Kad aizvakar darbā izdrukāji bērna skolas projektu, par tinti un papīru darba devējam samaksāji? Nesamaksāji!  Un gan jau zini, kura mašīna ir vislabākā. Protams – darba devēja mašīna! Īpaši brīžos, kad no rīta izmet ar to līkumiņu, lai aizvestu sievu pie friziera. Par iztērēto degvielu un mašīnas nolietojumu darba devējam samaksāji? Gan jau ne. Tātad – apzagies, lai Dievs tev, grēciniekam, piedod. Tu jau saproti – šī ir tikai tāda ampelēšanās par tēmu, jo darba devēju stāsti par zagļiem darbā ir daudz skarbāki. Lūk, tikai viens. 

Kādam zemniekam, rudzu lauku hektāru un kokzāģētavas saimniekam, sāka zust degviela. Skaidri zina – mucas noliktavā tikko bija pilnas, bet šodien viena pustukša. Pēc laika – tas pats. Uzlika novērošanas kameras un secināja, ka degvielu no mucām naktīs zog paša darbinieks, un ne tas čaklākais un atbildīgākais. Pievīlējis noliktavas atslēgas, naktī nāk un lej, cik lien kannās. Pieķertā darbinieka skaidrojums bija visai primitīvs: darba devējs tapis bagāts arī no viņa darba, līdz ar to apdalītajam nabadziņam ir tiesības savu daļu paņemt pašam. Arī citos stāstos par zagļiem darbā var tikai apbrīnot darbinieku drosmi, izdomu un bezkaunību. 

Labāk bez pašdarbības

Brīdis, kad darba devējs sāk manīt, ka pie viņa strādā zaglis, ir mulsuma pilns. Vispirms grūti noticēt, tad negribas nevienu turēt aizdomās, un vienlaikus aizdomās jātur visi. Kā atklāt, kurš zog, ja aiz rokas neviens nav pieķerts? Kā rīkoties, ja darbinieki apzog cits citu vai sāk zagt no darba devēja?

Jebkura pašdarbība var pavērsties pret pašu darba devēju, tāpēc noteikti ir labāk vērsties policijā, nevis mēģināt zagli notvert saviem spēkiem.

Darbiniekam, kam darbavietā pazudušas personiskās mantas, iesniegumu policijā vislabāk rakstīt pašam, jo cietušais ir viņš. Ja darbinieku mantas pazūd sistemātiski vai pazudis kas vērtīgs, policijā ar iesniegumu var vērsties arī darba devējs. Ja zagtās mantas vērtība ir lielāka par minimālo algu, kriminālprocesu var uzsākt bez cietušā iesnieguma, tomēr tas apgrūtinās izmeklēšanu, jo tikai cietušais var precīzi aprakstīt, atpazīt un pierādīt savu mantu. Var būt situācijas, kad darba devējam ar aizdomām par zagli nevajadzētu skaļi stāstīt par savu vēlmi doties uz policiju. Iespējams, būs nepieciešamas policijas operatīvās darbības, lai zagli notvertu, un par tām labāk nevienam nezināt.

Ja pēkšņi izrādās, ka darbā kāds zog, vērst ieviest drošības pasākumus. Piemēram, iekārtot darbiniekiem slēdzamus skapīšus vai arī vietā, kur glabājas personiskās mantas, uzstādīt novērošanas kameru, par kuru visi tiek informēti. 

Darba devējs rīkosies neapdomīgi, ja pēkšņi aizdomās par personisko vai darba lietu zagšanu sāks pārbaudīt darbinieku mantas, liks iezīmētas naudas lamatas vai, nevienam par to neko nesakot, izliks novērošanas kameras, piemēram, vietā, kur darbinieki pārģērbjas. Tas draud ar nepatikšanām pašam darba devējam.

Ja darba devējs vēlas pārbaudīt darbinieku personiskās lietas, tam jābūt norunātam jau darba iekšējās kārtības noteikumos; ja notiek videonovērošana – arī par to darbiniekiem jābūt informētiem.

Piedot vai atlaist?

Praksē var rasties atšķirīgas situācijas. Kāds darbinieks apzog darba devēju – pārdevēja no veikala nes mājās dārgu alkoholu. Cits darbinieks apzog klientus – kasiere sistemātiski izdod mazāku atlikumu, bet starpību patur sev. Vēl cits darbinieks apzog kolēģus – izņem no maciņa kādu naudaszīmi. Vēl kāds cits zog ārpus darba laika vai darba vietas – darba formā iešuj lielas kabatas un lielveikalā slēpj tajās ikru bundžas. Katrā no šiem gadījumiem darba devējam, izvērtējot konkrēto situāciju, ir tiesības darbinieku atbrīvot no darba, piemērojot atbilstošu atlaišanas pamatojumu.

Lai cik triviāli un jocīgi tas izklausās, darba līgumā vai darba iekšējās kārtības noteikumos jāieraksta punkts, ka darbinieks darba devēja resursus drīkst izmantot tikai tiem mērķiem, kas paredzēti darba pienākumu pildīšanai. Ja darbinieks šo līguma punktu pārkāpis, darba devējs var izvēlēties, kā rīkoties. Diez vai viņš uzreiz atlaidīs darbinieku, kurš ar darba devēja printeri izdrukājis mīļotās sievas fotogrāfiju, tomēr – mīnusi darba devējam ir radīti, tāpēc darbiniekam var piemērot disciplinārsodu, izteikt rājienu vai piezīmi. Darba devējs darbiniekam var prasīt atlīdzināt radušos zaudējumus – iemaksāt kasē naudā; darbiniekam piekrītot, ieturēt no viņa darba samaksas vai zaudējumus atlīdzināt, tos atvietojot. Piemēram, ja darbinieks aiznesis mājās papīra paku, jāatnes vietā tāda pati.

Ja zaudējumu apjoms ir tik būtisks, ka darba devējs uzskata – nē, darba attiecības turpināt nevaram –, likums ļauj darbiniekam uzteikt darba līgumu, tātad atbrīvot viņu no darba, jo darbinieks būtiski pārkāpis darba līgumu. Jāievēro noteikta procedūra: jāsaņem darbinieka paskaidrojums par notikušo, jāizvērtē viņa personīgās īpašības un līdzšinējais darbs, kā arī pārkāpuma smagums un apstākļi, jo situācijas patiešām var būt ļoti dažādas. Var gadīties, ka darbinieks izskaidro cēloņus, kāpēc viņam šo vienīgo, vienīgo reizi paslīdēja roka, savukārt darba devējs sapratīs un piedos. Bet – ja šķiet par traku, var arī nepiedot.

Citkārt piemērotāks var būt kāds cits atlaišanas pamatojums: piemēram, veicot darbu, zaudēta darba devēja uzticība vai darbinieks rīkojies pretēji labiem tikumiem, un viņa rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu.

Nestandarta situācijām, kam nevar piemērot jau minētos atlaišanas pamatojumus, var noderēt Darba likuma speciālais pants, ka darba devējs izņēmuma kārtā mēneša laikā var celt prasību tiesā par darba attiecību pārtraukšanu, ja tam ir svarīgs iemesls, un par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Šāds iemesls var būt arī zagšana.

Pieredzes stāsti

Patīkamas fotogrāfijas

«Kad darba kolektīvs ilgstoši strādā kā smalki vīlēti zobrati, kontroles mehānismi atlaižas vaļīgāk. Tā iekritu arī es. Viss bija labi, bet tad sāka šķist, ka restorānā zūd produkcija – it kā nekas liels, tādi sīkumi. Noliktavā ir četras kafijas pakas, nākamajā dienā – trīs, lai gan kafija nemaz tik daudz pārdota nav. Riekstu bundža vakar vēl bija pusē, šodien – knapi trauka apakšā. Avokado vakar vēlā pēcpusdienā bija desmit, šodien – septiņi. It kā sīkumi, bet mēneša laikā salasās jūtami zaudējumi.

Dienu pa dienai vērojot sakarības, sāka rasties aizdomas, ka vispareizākais un atbildīgākais pavārs zog.

Viņš bija tik inteliģents, tik ieturēts, ka nespēju tieši acīs pajautāt, tāpēc uzrunāju viesmīli, lai vakarpusē pirms došanās mājās ieskatās pavāra somā – ievēroju, ka viņam vienmēr bija tāda bezformīga, paliela soma. Viesmīlis katru dienu pavāra somas saturu nofotografēja un atsūtīja man. Skatījos un nespēju noticēt. Nedēļas garumā katru dienu tur kaut kas bija – tad kilograms vistas filejas, tad grauzdēti ciedru rieksti, tad puslitra burkā iebērta kafija.

Sasaucu brīdinājuma sapulci. Teicu – ir aizdomas, ka darbā kāds zog, tādēļ turpmāk, vakaros promejot, būs jārāda somas.

Nākamajā rītā saņēmu ziņu no pavāra – viņam ļoti sāpot mugura, darbā vairs nebūšot. Teicu – vai, cik žēl, lai ārstējas. Pēc nedēļas viņš uzrakstīja atlūgumu, visticamāk, nojauta, ka pieķerts.

Nopirku priekšapmaksas telefona karti un ik pa laikam no šā numura nosūtīju pavāram kādu attēlu ar viņa somā nobēdzinātajiem produktiem. Saprotu, riebīgi. Bet patīkami.»

Alkohols no veikala, ne bāra

«Man savulaik bārā bija žipčiks bārmenis – ātrs, izdarīgs, turklāt ne tikai uz darbu. Kad jutu, ka līdz ar šā bārmeņa atnākšanu ienākumi samazinās, sāku pētīt, kas notiek. Klasiku jau visi zina: ja kokteilī jālej 100 grami viskija, bārmenis ielej 75! Mans bārmenis bija izveicīgāks – viņš uz darbu nāca ar savu alkohola pudeli, apmeklētājiem lēja no tās, bet naudu paņēma sev. Bāra alkohols stāvēja neskarts, līdz ar to iztrūkuma man nebija, bet… arī ienākumu nebija.»

Ieraudzīja pats sevi

«Manā zivju pārstrādes uzņēmumā ir daudz darbinieku, un ik pa laikam uzrodas kāds garnadzis, kas paņem kolēģu apavus, drēbes, makus. Cenšamies kompensēt zaudējumus, bet zagli noķert ir grūti – var tikai aptuveni nojaust, kurš to dara, un, darbiniekiem nomainoties, saprast – o, jā, zaglis ir prom, jo vairs nekas nezūd.

Zivju pārstrādē gatavā produkcija ir kompakta, bet izejvielas dārgas – laši, tunči. Produkcijas un izejvielu zagšanu pilnībā izskaust nav iespējams, tikai minimizēt, un pēdējos gados tā tiešām gājusi mazumā.

Viens no garšīgākajiem stāstiem notika pirms gadiem pieciem. Ar zināmu regularitāti no noliktavas pazuda gatavā produkcija tirgus somas apmērā – atkal, atkal. Cik kopā ar apsargiem skatījāmies kameru ierakstus – nekā nav, tukšs, noliktavā neviens nav bijis. Izdomājāmies krustu šķērsu – bez variantiem.

Kādā rītā, kad konstatējām, ka produkcija atkal pazudusi, bez lielām cerībām, tomēr, kā vienmēr, mēģinājām pārskatīt kameras. Iegāju sarga būdiņā, ieslēdzām ierakstus, un abi kopā skatījāmies, kā viņš, apsargs, kas tonakt uzraudzīja noliktavu, ar lielu somu ieiet noliktavā, saliek pilnu somu konservu un mierīgi dodas prom. Viņš to bija darījis jau vairākkārt, tikai šoreiz aizmirsis izslēgt kameru.»