Skvoteru sērga
Pilsētā sastopami pārsteidzoši daudz gados jaunu panku, kas ubago uz ielām. Parasti pulcējas baros ar dredu galvām, saplēstām, uzšuvju pārklātām džinsu jakām un suņiem. Crust punk – tas ir īpatnējs dzīvesstils, kas paģērē «piekāst sistēmu», tātad nestrādāt, nepakļauties kapitālismam, reizē mēģinot apreibināties ar visu, ar ko iespējams, un dzīvot pamestos vai ieņemtos dzīvokļos.
Visu cieņu, daudzi panki ubago pat ar humora izjūtu. Ietves malā pie pinkaina un apreibumā smaidoša trīsdesmitgadnieka saliktas vairākas kartona glāzītes. Pie katras savs uzraksts, mērķis, kam ziedot. LSD, zālīte, aliņš, sēnes – tie ir mērķi, kam naudu krāj ubags. Pārsteidzoši ir vērot uz dzirkstošās un draudzīgās pilsētas sienām grafiti un uzrakstus, kas vērsti pret tūristiem.
«Tikai vietējie!», «Tūristi, vācieties prom!» – šādi un līdzīgi saukļi patiesībā ir cieši saistīti ar pilsētā strauji augošo narkomānu, heroīniķu sērgu.
Par šo problēmu ziņojuši daudzi mediji. Barselonas dzīvokļus kā karstus pīrādziņus pērk bagāti ārzemnieki, lai izīrētu AirBnB un citos servisos tūristiem. Līdz ar to daudzi īpašumi bieži vien ilgstoši stāv tukši. Uz to narkomāniem īpaša oža – tiklīdz pamana, ka dzīvoklis netiek izmantots, uzlauž durvis un ierīko kārtīgu pritonu, kurā tirgo intravenozās narkotikas un ballējas par riebumu pārējiem ēkas iemītniekiem, parastajiem barseloniešiem. Pat ir īpašs apzīmējums narcopisos – tā sauc šādas narkobiržas, kas ierīkotas uzlauztos dzīvokļos.
Savukārt izfīrēt ārā narkomānus no svešajiem dzīvokļiem, kuros tie naski ierīko savas piekaramās atslēgas, ir sarežģīti. Policija parasti noplāta rokas, jāiet uz tiesu, bet dienvidnieki ir slaveni ar savu nesteidzīgo dzīves ritmu, tādēļ īpašumu atgūšanas process var būt ilgs un mokošs.
Vietējie pa gotiskā kvartāla ielām pat mēdz doties skaļos gājienos ar plakātiem un saukļiem, aicinot pašvaldību risināt samilzušo problēmu.