Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Privāta pieredze
Vairs savam ķermenim to nenodarītu
Maijas (38) stāsts par olšūnu ziedošanu ir skumjš, jo to nevadīja vēlme palīdzēt, bet izmisums. «Tas nebija ziedojums, bet olšūnu pārdošana,» viņa atzīst.
«Tagad zinu, ka tobrīd piedzīvoju dziļu depresiju. Bija nomiris brālis – jauns cilvēks –, un es nesapratu, kā dzīvot tālāk. Nespēju aiziet uz darbu, reizēm pat no gultas izkāpt. Iesniedzu atlūgumu. Tobrīd nebiju attiecībās, dzīvoju pie cilvēkiem, kuri man bija atvēlējuši istabu, un man izmisīgi vajadzēja naudu.
Dzīve piespēlēja sagadīšanos: autobusā satiku paziņu. Vārds pa vārdam, un viņa man uzticēja savu sāpi – vīrs pametis, palikusi viena ar bērnu, bez ienākumiem. Tobrīd sieviete tikko bija veikusi olšūnas ziedošanas procedūru, ko darīja naudas dēļ.
Atklāti sakot, pirms tam par kaut ko tādu pat dzirdējusi nebiju. Regulāri nodevu asinis, bet nezināju, ka sievietes mēdz ziedot arī olšūnas. Tobrīd nedomāju par savu ķermeni, vai un ko šī procedūra man varētu nodarīt. Man šķita, ka nekad negribēšu bērnus, jo – dzīvei taču nav jēgas.
Šķita, katru mēnesi asiņoju, tātad ražoju olšūnas, kuras man pašai nevajag – noderēs kādai citai, bet man vēl samaksās.
Piezvanīju uz klīniku, norunāju tikšanos un devos uz pirmo pārbaudi. Bija vizīte pie ginekologa, kuras laikā ņēma analīzes, tad saruna ar psihologu, lai saprastu, vai esmu pie pilna prāta. Viss noritēja ātri, bez lielas iedziļināšanās – līdzīgi kā veicot obligāto veselības pārbaudi. Novērtēju, ka klīnikā visi pret mani izturējās ārkārtīgi laipni. Apjukuma pilnajā dzīves brīdī es to uztvēru kā mīļumu.
Skaidri un detalizēti man izstāstīja visu, kas un kā jādara. Droši vien iedeva arī bukletiņu par riskiem, bet es to neizlasīju. Divdesmit dienas pēc kārtas katru rītu man bija jāveic sev injekcijas vēderā: vienu reizi labajā, otru – kreisajā pusē. Atceros – vietās, kur špricēju, palika zilumiņi, kas izskatījās kā mākonīši. Jo dienas gāja, jo lielāku atbildību izjutu. Baiļojos, ka varētu nokrist vai sasisties un zaudēt augošos folikulus. Savijās divas izjūtas – man šķita, ka sevī nēsāju kaut ko dārgu, kas nepieder man, un vienlaikus baidījos, ka man nesamaksās.
Nevienam nebiju teikusi, ko daru, tāpēc jaunajā darbā slepeni lavījos ar šļirci uz tualeti ievadīt medikamentus. Mazliet jutu kaunu, negribēju nevienam atklāties. Klusēdama staigāju apkārt ar saviem briestošajiem folikuliem, veidojās tūska, nederēja drēbes, vēders visu laiku nedaudz sāpēja un vilka stiprāk nekā pirms mēnešreizēm.
Reiz klīnikā pajautāju: ja tomēr man pašai būs bērni, vai var gadīties, ka viņi un bērni, kas radīsies no ziedotajām olšūnām, varētu satikties, iemīlēties, radīt pēcnācējus?
Mani informēja, ka valstis ar olšūnu materiāliem savā starpā mainās un manējās ceļos uz Skandināviju.
Tobrīd man ar šo atbildi pietika, bet tagad, kad man patiešām ir bērns, saprotu, ka mūsdienu globālajā pasaulē šis attālums it nemaz nav nepārvarams.
Kamēr audzēju folikulus, padzirdēju, ka man zināma sieviete, kurai ilgi nepieteicās bērniņš, izmantoja šādu iespēju. Redz, tas tomēr ir arī labs darbs. Bet, ja godīgi, primārā tomēr bija nauda. Tie bija septiņsimt eiro, kas, ņemot vērā, ka biju totāli izputējusi, man šķita milzu nauda.
Pēc divdesmit dienām folikulus paņēma. Atceros, uzkāpu uz ginekoloģiskā krēsla, saņēmu medikamentu, aizmigu un pamodos tikai palātā. Man paskaidroja, ka miegs vajadzīgs ne tāpēc, lai man nesāpētu, jo tas nesāpot, bet lai es, nejauši pakustoties, nesabojātu folikulus. Tajā brīdī apjautu, ka šie folikuli ir zelta oliņas, bet es – nekas svarīgs, inkubators. Taču šo sajūtu ātri noklusināju, jo pati biju uz to parakstījusies – būt par māju, kur izaug olšūnas, no kurām citām sievietēm dzims bērni.
Pēc narkozes ātri atžirgu un pēc iespējas drīzāk gribēju tikt mājās. Iekāpu tukšā tramvajā, stāvēju viena tā aizmugurē. Mani pārņēma pārpasaulīga vientulība. Tukšuma izjūta, ka no manis kaut kas ir paņemts, pat atņemts, bija tik reāla, ka šķita – to var sataustīt gaisā ap mani.
Un tomēr es to izdarīju vēlreiz. Nogaidīju atļautos mēnešus, cik nepieciešams starp šīm procedūrām, un visu atkārtoju. Joprojām biju zemā punktā, tomēr jau mazliet biju atgriezusies dzīvē, dziedāju korī. Mans kolektīvs plānoja ceļojumu uz ASV. Tam vajadzēja 600 eiro. Man tā šķita gandrīz vai zīme, ka summas ir tik līdzīgas, vēl paliks tēriņiem ārzemēs. Un tiešām – divas ceļojuma nedēļas es dzīvoju ar atlikušajiem simts eiro.
Tehniski man viss bija zināms, iestaigāta taka. Pārbaude, saruna, injekcijas, folikulu paņemšanas procedūra… Naudu saņēmu un ceļojumā aizbraucu. Bet nekādu prieku par to nejutu. Sēdēju Centrālparkā, un pie manis atgriezās tā pati vientulības izjūta, kas bija pēc pirmās procedūras.
Ko gan es izdarīju, lai tiktu uz Ameriku? It kā, jā, var pieķerties domai, ka esmu labs cilvēks, jo palīdzēju daudzām sievietēm, kurām neizdodas tikt pie bērna. Bet šī doma nebija tik stipra, lai man palīdzētu. Es to nedarīju altruistiskā dāsnumā. Ticu, ka noteikti ir kāda sieviete, kas tiešām to dara aiz labas sirds. Bet tās, kuras sastapu klīnikā, bija nelaimē, izmisumā un naudas grūtībās.
Iespējams, ja māsa ziedo māsai vai citai radiniecei, tas ir citādi, bet te – tāda bezkaislīga, auksta sajūta, ka tavas olšūnas dodas kaut kur uz Skandināviju. Vēl es domāju, cik ļoti tomēr klīnikas pelna uz šo sieviešu nelaimēm. Pirmajā reizē no manis paņēma divdesmit vienu olšūnu. Otrajā – nezinu precīzu skaitu, bet tās bija padsmit. It kā jau tev saka, ka nauda, ko saņem, ir kompensācija par ieguldīto laiku, tomēr, ja olšūnas neizdotos iegūt, līgumā ir punkts, ka tad nemaksā neko. Man šķiet, šim tomēr vajadzētu tikt regulētam ar kādu valsts programmu. Jo paliek nepatīkamā izjūta, ka sevi pārdodu un kāds klīnikas vadītājs iedzīvojas uz manas veselības rēķina.
Kad pēc dažiem gadiem satiku dzīvesbiedru un mums piedzima bērns, kurš pirmajā mēnesī ļoti smagi saslima, man ienāca prātā doma – tas ir tāpēc, ka toreiz savu ķermeni tik ļoti sazāļoju. Arī, kad nākamais bērniņš aizgāja nepiedzimis, sevi šaustīju – vai tas bija tāpēc? Varbūt tā ir mana vaina, jo esmu izjaukusi dabiskos procesus?
Atklāti sakot, domāju, ka ne. Mans ķermenis ir ticis ar to galā. Un tomēr tagad es tā nedarītu sev pāri. Iespējams, varētu ziedot olšūnu zināmai, tuvai sievietei vai pēc īpaša lūguma, bet ne anonīmi, dažu simtu dēļ.
Iespējams, esmu kaut ko sev smadzenēs nobloķējusi, taču neuztveru šos bērnus kā savus. Jā, tie ir mani gēni, bet tie nav mani bērni. Man ir skumji tikai par pašai sev nodarīto.
Un vēl: ja es būtu otrā pusē, nezinu, vai gribētu citas sievietes olšūnu, apjaušot, kā tās nāk – caur bēdām un izmisumu.
Man liekas negodīgi to nodot sievietei, lai viņa ar tādu nelaimīgu olšūnu rada mazuli.»
Primāri – padomā par sevi!
Konsultē
Katrīna Puriņa-Liberte, ginekoloģe
Pie plusiem, ko sieviete saņem, ja izlemj ziedot olšūnu, var minēt, ka, pirms tas notiks, viņai veiks kvalitatīvu, rūpīgu, lielākoties bezmaksas veselības pārbaudi. Izmeklējumos iekļaus ginekoloģisko apskati un sonogrāfiju, pārbaudīs hormonu līmeni, veiks ģenētiskās analīzes, noteiks kariotipu, tas ir, hromosomu komplektu, kas satur ģenētisko materiālu. Visās klīnikās noteikti veiks analīzes, lai pārliecinātos, ka sieviete nesirgst ar kādu infekcijas slimību – herpesvīrusu, hlamīdijām, HIV, C hepatītu un citām. Būs konsultācija ar psihologu vai reizēm psihiatru un narkologu. Noteikti tiks pārrunāta slimību vēsture – ar ko līdz šim slimots, tiks ievākta arī reproduktīvā anamnēze, vai viņai ir bijušas grūtniecības, dzemdības. Tāpat pārrunās dzīvesstilu un ieradumus – kaitīgos un veselīgos.
Izmeklējumi katrā klīnikā var nedaudz atšķirties, bet kopumā tiks pārbaudīta sievietes fiziskā un psihiskā veselība. Ja tiks atklāta kāda slimība, tā vispirms būs jāizārstē.
Procedūra
Ja viss kārtībā, tiek veikta folikulu, kas aug olnīcās, stimulācija. Vienā no pirmajām cikla dienām sākot un turpmākās divas nedēļas sievietei jālieto medikamenti, kas liek nobriest folikuliem jeb topošajām olšūnām. Šie medikamenti ir injekcijas vēderā, kas sievietei noteiktā laikā jāveic pašai sev. Tās nav sāpīgas, jo adata ir ļoti plāna, un to var apgūt arī cilvēks bez medicīniskās izglītības, jo tiek izmantota pilnšļirce – zāles no ampulas nav jāievelk, tās jau ir vienreizlietojamajā šļircē, tikai jānoņem uzgalis no adatiņas.
Kamēr tiks veiktas injekcijas, ik pārdienas vajadzētu atrādīties ārstam, kurš novēros sievietes veselības stāvokli un sonogrāfiski sekos līdzi, kā aug folikuli viņas olnīcās. Kad folikuli būs gana nobrieduši, notiks olšūnu ieguve – olnīcu punkcija. Sievietei veiks intravenozo īslaicīgo anestēziju, un viņa ieslīdēs īsā miegā līdz pusstundai. Paciente neko nejutīs, caur transvaginālo sonogrāfiju notiks olšūnu iegūšana. Ārsti to sauc par aspirāciju – tās izsūc. Var paņemt vienu olšūnu vai vairākus nobriedušos folikulus no abām olnīcām.
Pēc šīs operācijas sieviete atmostas un vēl nedaudz uzkavējas klīnikā, tad var doties mājās. Ja viss norit veiksmīgi, ir vēl pāris vizītes pie ginekologa, lai pārliecinātos, ka viņas organisms ir atguvies.
Blaknes un komplikācijas
Tomēr jāapzinās – katrai medicīniskai procedūrai ir riski un iespējamas komplikācijas. Arī katram medikamentam ir savas kontrindikācijas un blaknes.
Medikamentiem, ko lieto olnīcu stimulēšanai, viena no blaknēm ir olnīcu hiperstimulācijas sindroms (OHSS).
To apraksta kā retu, tā notiekot vienam procentam olšūnu donētāju, tomēr, strādājot Latvijas lielākajā stacionārā – RAKUS Gaiļezera ginekoloģijas nodaļā –, to esmu redzējusi gana.
OHSS iedala četrās pakāpēs – no vieglas līdz smagai un dzīvību apdraudošai. Uzreiz pēc folikulu paņemšanas procedūras sievietei var būt galvassāpes, vēdera uzpūšanās, velkoša sajūta vēdera lejasdaļā, jutīgums krūšgalos, slikta dūša, bet šie simptomi spontāni izzūd. Sliktākajā scenārijā – ja OHSS ir izteikts, sieviete nonāk slimnīcā ar lielām sāpēm vēderā, pieaugošu vēdera apkārtmēru un samazinātu urināciju. Ārsts apskates laikā konstatē, ka olnīcas ir izaugušas lielas – tās ir pārstimulētas, pildītas ar šķidrumu. Kritiskos gadījumos var būt caureja, vemšana, palielināts vēdera apkārtmērs, jo šķidrums uzkrājas arī vēdera dobumā, ārsts to redz sonogrāfijā. Ja šķidrums uzkrājas un sākas vēderplēves kairinājuma sindroms, tās ir lielas sāpes, var samazināties urinācija, būt problēmas ar elpošanu, pievienoties akūts respirators distresa sindroms. Tādēļ katrai pacientei, kam tiek veikta olnīcu stimulācija, ir jābūt stingrā ārstu uzraudzībā.
Olnīcu stimulēšanas medikamenti var izraisīt, piemēram, kuņģa un zarnu trakta problēmas – caureju, vemšanu un sāpes vēdera lejasdaļā. Reti, bet var parādīties nogurums un alerģiska reakcija injekcijas vietā. Ļoti reti, bet iespējami arī smagāki simptomi – psihiski traucējumi un spēcīgāka alerģiska reakcija.
Arī pašas punkcijas laikā, kad tiek ņemti folikuli, var rasties komplikācijas – asiņošana vai perforācija, ja nejauši sadur kādu no blakus esošajiem asinsvadiem vai orgāniem. Tā palielinās infekcijas risks. Tas notiek ļoti reti, bet šāda iespēja pastāv.
Olšūnu donēšana ir liels slogs ķermenim, jo dabiski mēs esam ieprogrammētas, ka mūsu olnīcas nobriedina vienu apaugļoties spējīgu olšūnu mēnesī.
Tikai retos gadījumos, kad dzimst dvīnīši vai trīnīši, tās var būt vairākas. Katra mākslīgā iejaukšanās, lai nobriedinātu vairākus folikulus, nereti desmit, pat divdesmit, ir liela slodze olšūnām un ķermenim kopumā. Tiek runāts, ka vairākkārtēja olšūnu stimulācija un izņemšana, iespējams, veicina ātrāku menopauzes iestāšanos, jo mums katrai ir noteikts olšūnu aizmetņu skaits, kas jau atrodas mūsu ķermenī. Tomēr nopietnu zinātnisku pētījumu, kas to pierādītu, nav. Bet tas, ka komplikāciju un risku procents pieaug ar katru olšūnu stimulācijas reizi, gan ir pierādīts fakts.
Informēta izvēle
Olšūnu ziedošana var būt cēls žests, kad sieviete palīdz citai sievietei, pārim sagaidīt mazuli. Tomēr tai, kura izvēlas olšūnas ziedot, noteikti vajadzētu primāri padomāt par sevi un savu veselību. Ideālā variantā šo lēmumu apspriest ar ārstu, kam viņa uzticas.
Tāpat vēlams uzzināt informāciju par klīniku, aprunāties ar pacientēm, kuras šo procedūru ir veikušas, kā arī noteikti jākonsultējas ar savu uzticamo ginekologu, kurš tavu veselību pārzina jau ilgu laiku. Pirms šī nopietnā lēmuma pieņemšanas nepieciešama liela izpēte un rūpīgas informācijas saņemšana, lai izprastu procesa gaitu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.
