Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
38
-
0
-
4
-
0
-
Kuri Jums ir bijuši mūža nozīmīgākie cilvēki?
– Vecāki, kas mani ir izauklējuši, izsargājuši, ar mammas mākām, prasmēm un ticību izglābuši no ātrā diloņa, izskolojuši. Mana lielā ģimene. Mani skolotāji. Neaizmirstama savā nozīmīgumā man ir Eduarda Smiļģa personība. Un saviem brīnišķīgajiem partneriem es varētu līdz pēdējam elpas vilcienam teikt paldies.
– Jums ir savi dzīves noteikumi un goda kodekss?
– Mans goda kodekss ir Bībele. Nedarīt otram to, kas pašam nepatīk, gādāt par slimu un vecu, nemelot. Kad kā mazi bērni dauzījāmies, strīdējāmies un sakašķējāmies, un katrs to notikumu, gribot sevi attaisnot, vecākiem atstāstījām, mamma teica: «Meitiņ, tev atliek tikai vienu reizi dzīvē samelot, lai tev vairāk neticētu!» Tas man uz mūžu palicis – vismaz saviem tuvākajiem nemelot. Bez šaubām, dzīvē ir dažādas situācijas, kad esi spiests izlīdzēties ar diplomātiskiem meliem un reizēm ir jāiemācās paklusēt.
– Ar kuriem veikumiem lepojaties?
– Vispirms par savu bērnu, brīnišķīgo meitu Zani. Esmu lepna, ka, pieveicot smagās veselības likstas, liktenis man deva iespēju laist pasaulē meitu, kura izauga par sirdsskaidru cilvēku.
Citi lasa
Veikums, par ko esmu lepna, ir lomas, ar kurām esmu palikusi latviešu kino. Gan ar Limuzīnu, gan manu pirmo lielo lomu Matildi Purva bridējā.
Liels pagodinājums manam radošajam mūžam ir Triju Zvaigžņu ordenis. Latvijas simtgade, ka varēju to piedzīvot, man ir milzīgs notikums, divu Pāvestu vizītes Latvijā. Man bija gods runāt Aglonā no altāra Pāvesta Franciska vizītē un sacīt tos skaistos vārdus, ka es lūdzu par Tēvzemi. Aizkustināta līdz nesamaņai, baidījos, ka neapraudos. Dāvanā no Pāvesta saņēmu rožukroni.
Vēlreiz pārliecinājos, ka nevajag atgriezties vietās, kur ar cerībām, sapņiem kāds dzīves posms pagājis. Viss ir tikai mirklis, kas aiziet.
Milzīgs pagodinājums ir arī mana Paradīzes ābelīte Smiļģa mājas dārzā, kuru pirms pāris gadiem man par godu iestādīja Jānis Siliņš kopā ar jaunajiem aktieriem. Manai ābelītei jau bijušas divas ražas. Čemuriņš no pirmās man pakārts istabā uz lustras. Pie ābelītes ir uzraksts – Olgas Dreģes Paradīzes ābelīte. Cik zīmīgs nosaukums! Tā dod man cerību, ka reiz es nokļūšu paradīzē.
– Kurā dzīves posmā Jūs gribētu atgriezties, ja būtu šāda iespēja?
– Atgriezties nevajag! Šo atziņu piedzīvoju, kad par mani filmēja jubilejas filmu un Sarkaņos aizbraucām uz manām bērnības lauku mājām, kurās nebiju bijusi daudzus gadu desmitus. Tur ir brīnišķīga saimniece, kas mani sirsnīgi uzņēma, bet vēlreiz pārliecinājos, ka nevajag atgriezties vietās, kur ar cerībām, sapņiem kāds dzīves posms pagājis. Viss ir tikai mirklis, kas aiziet.
– Ko no izdarītā visvairāk jānožēlo?
– Caur savu profesiju, caur lasīto, izjusto un izdomāto, caur saviem pedagogiem, gudriem cilvēkiem, esmu nonākusi tanī saprāta un prāta līmenī, ka viss veido cilvēku. Sevišķi smagie, šķietami nepārdzīvojamie notikumi. Tie veido cilvēka garu, prātu, dvēseli. Kā Rainis savā «Spēlēju, dancoju» rakstīja un Smiļģa neaizmirstamajā iestudējumā Tots apliecināja – viena vien dziesma cilvēkam. Tā, kas bija, tā, kas ir, tā, kas būs mūžībā.
Zinu, cik daudz pacietības vajag, lai atšķetinātu mezglus, un man tas vienmēr bijis azarts – atsiet katru samezglojumu. Dzīvē ne vienmēr, kad sapiņķējas un emocijas aiziet pa priekšu, izdodas laikā mezglus atsiet, bet vienmēr tomēr jāpiedomā, ka nevar tos atstāt neatšķetinātus. Un saraut pavedienu gan nekad nevajag! To ne!
– Vēlējums sev dzimšanas dienā!
– Lai pēc iespējas ilgāk ar mani draugos ir veselais saprāts un skaidrais prāts! Lai līdz maniem pēdējiem soļiem tas mani nepamet!
