Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par likumpārkāpumiem, kuru veicēji nepārprotami izrāda savu attieksmi pret karu Ukrainā, policija turpina piemērot ar naida noziegumiem nesaistītus pantus. Ļaudis pamatoti ir neapmierināti – gan ar noziegumu traktējumu, gan izmeklēšanu, gan arī to, kā tiek sodīti Krievijas agresijas atbalstītāji.
Kāpēc tā notiek? Kur ir pretruna starp pasludināto kursu un to, kas notiek praksē? Vaina meklējama policijā, tās darbinieku ieinteresētībā un profesionalitātē? Vai jau nākamajā līmenī – prokuratūrā? Vai varbūt likumdošanā?
«Nulles tolerance nozīmē, ka nekāda acu pievēršana par šāda veida nodarījumiem un izpausmēm Valsts policijai un man kā amatpersonai nav pieņemama. Policijā neskaitāmās sanāksmēs apspriests: Krievijas agresijas attaisnošanu vai slavināšanu, nacionālā vai etniskā naida izpausmes mēs nevaram pieņemt,» saka Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks.
Vienlaikus viņš norāda, ka pat tik skaļa un stingra apņemšanās nepieļauj linča tiesu – jebkura nodarījuma izvērtēšanā jāievēro noteiktas procedūras, vainīgos saucot pie atbildības stingri noteiktā kārtībā.
Pirmā pārbaude – Pārdaugavas gadījums
Bijis daudz epizožu, kurās saskatāmas kara, agresijas vai nacionālā naida kurināšanas izpausmes – uzbrukumi cilvēkiem, kas nēsā ukraiņu simboliku, Ukrainas karoga dedzināšana, noraušana, automašīnu ar Ukrainas numurzīmēm bojāšana. Līdz šim zīmīgākā epizode, kas raksturo, kā darbojas Latvijas tiesībsargāšanas sistēma, notika Pārdaugavā.
Sabiedrības neizpratni raisīja notikums pēc 20. maija gājiena Par atbrīvošanos no padomju mantojuma no Brīvības pieminekļa līdz piemineklim Uzvaras parkā. Krieviski runājošs vīrietis piekāva jaunieti tikai par to, ka viņam ap pleciem bija aplikts Ukrainas karogs. Uzbrucējs nāca virsū ar vārdiem: «Kas tev tā par fašistu lupatu?!» Tad sekoja sitiens pa saules pinumu un kaklu.
Blakus uzbrucējam automašīnā atradās viņa dzīvesbiedre – policijas darbiniece. «Nezinu, kā zvaigznes tur sagriezās, ka policijas darbiniece bija klāt, vienkārši sagadīšanās. Bija rūpīga dienesta pārbaude, kas rezultējusies ar disciplinārsodu – atbrīvošanu no dienesta. Tika izdalīts process par amatpersonas darbību vai bezdarbību, ko šobrīd izmeklē Iekšējās drošības birojs. Kāds būs rezultāts, nezinu. Man šobrīd nav tiesību iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem,» saka Ruks.
Tiesa vainīgajam piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu, bet cietušo pārstāvēt uzņēmās zvērinātu advokātu birojs Rusanovs & Partneri.
Pēc deviņām dienām, kad lietu nodeva kriminālvajāšanai prokuratūrā, uzbrucējs jau bija brīvībā.
Advokāts Egons Rusanovs tolaik teica: «Kā profesionālam advokātam, zinot, cik grūti sākotnējā kriminālprocesa stadijā panākt pat par nevardarbīgiem noziegumiem aizdomās turētā atbrīvošanu no apcietinājuma, tad tie patiešām ir ievērības cienīgi triecientempi…»
Viņa ieskatā, naida noziegums šajā gadījumā bija acīmredzams: «Izskatās, ka policijas solītā nulles tolerance nav gluži tas, ko ar to saprot pārējā sabiedrība.»
Tikmēr Ruks uzsver, ka Pārdaugavas gadījumā runa ir par to, kā notiek nodarījuma kvalificēšana pēc likuma: «Proti, vai tas automātiski ir 78. pants – nacionālā, etniskā vai rasu naida izraisīšana, uzsveru – izraisīšana? Vai ir saskatāmas atbildību pastiprinošas pazīmes, kā tas noteikts Krimināllikuma 48. panta 1. daļas 14. punktā, proti, atbildību pastiprinošs apstāklis ir, kad noziedzīgs nodarījums izdarīts rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu vai sociālā naida dēļ?
Nosakot sodu, jāvērtē atbildību pastiprinošais apstāklis. Naida pazīmes neapšaubāmi tur ir. Tās vienkārši pierādīšanas procesā jāvērtē un vēlāk, nosakot sodu, jāņem vērā. Nekā citādi.»
Rusanovs uzskatīja, ka motīvs ir pilnīgi skaidrs: Uzbrucējs skaidri un gaiši pateica, lai tiek noņemta fašistiskā lupata, ar to domāts Ukrainas karogs. Valsts policija to interpretē kā huligānismu.
Advokāts tam nepiekrīt! Viņaprāt, uzbrucēja darbībām var piemērot Krimināllikuma 74.1 normu: par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu. Vienlaikus tā ir agresīva pretdarbība solidaritātes paušanai Ukrainai.
Drīz prokuratūra paziņoja, ka apsūdzētajam inkriminētais noziedzīgais nodarījums nav kvalificēts kā noziedzīgs nodarījums, kas vērsts uz nacionālā vai jebkāda cita naida vai nesaticības izraisīšanu, jo apsūdzētais, nodarot miesas bojājumus cietušajam, nav vērsies pret viņu kā konkrētai nacionalitātei, etniskai grupai vai rasei piederīgu personu, bet gan tāpēc, ka personisku un huligānisku motīvu dēļ viņam radās nodoms apdraudēt cietušā mieru, ierobežot viņa pārvietošanos, prettiesiski noteikt viņa rīcību, nobiedēt un nodarīt miesas bojājumus.
Vieglākais ceļš
9. jūnijā apsūdzētais bija atlīdzinājis cietušajam mantiskā un morālā kaitējuma kompensāciju pilnā apmērā jeb 6034,55 eiro, bet 14. jūnijā Rīgas Pārdaugavas prokuratūras prokurore pabeidza kriminālprocesu, sastādot prokurora priekšrakstu par sodu, ar kuru apsūdzētais atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīts ar 200 sabiedriskā darba stundām.
Pārdaugavas gadījumā parādījās, maigi izsakoties, savdabīga nianse – vainīgais atvainojies prokurora kabinetā. Kam? Prokuroram? Kas cietušajam no tā?
Rusanova ieskatā, prokuratūra gāja vieglāko ceļu un vadījās pēc policijas inkriminētā panta par huligānismu, ignorējot kontekstu: «Ja Latvijas valsts un sabiedrība pauž atbalstu Ukrainai, tad jebkura pretdarbība ir rupja sabiedrības viedokļa par to, ka tas ir noziedzīgs karš, ka Krievijas režīms veic noziedzīgas darbības, noniecināšana. Manuprāt, šī lieta jāvirza uz tiesu pēc 74.1 panta arī tādēļ, lai veidotos tiesu prakse.»
Advokātam publiski piekrita arī Valentija Liholaja, LU Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore. Izanalizējot publiskajā telpā pieejamo informāciju, Liholaja izteica pamatotas šaubas par to, ka apsūdzētā izteikumi, vardarbība pret cietušo izdarīti nolūkā pārkāpt sabiedrisko kārtību un bez redzama iemesla izdarīt kādas huligāniskas darbības. Žurnālam Jurista Vārds profesore norāda: «Uzbrukums jaunietim jau netika izdarīts tāpēc, ka apsūdzētajam nepatiktu kaut kas cietušajā, piemēram, viņa ģērbšanās maniere vai matu griezums. Nav taču apstrīdams fakts, ka uzbrukumu izraisīja jaunietim ap pleciem apņemtais karogs, bet ne jau tāpēc, ka uzbrucējam būtu nepatika pret zilu vai dzeltenu krāsu vai arī kaitinātu šo krāsu salikums. Iemesls ir tajā, ka tas bija Ukrainas karogs, un, pēc uzbrucēja pārliecības, tā bija fašistu lupata. Savukārt cietušais, liecinieks, notikuma apstākļi liecina, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts, pamatojoties uz naida motīvu.»
Kā uzsver Liholaja, apsūdzētais apzinājās, ka jaunietis piedalījies pirms tam notikušajā pasākumā, ar savu attieksmi pievienojoties valsts un pārliecinošas sabiedrības daļas atbalstam Ukrainai. «Līdz ar to uzbrukums jaunietim vērtējams kā vēršanās pret katru sabiedrības locekli, kurš domā līdzīgi, un kā iedrošinājums tiem, kuru viedoklis sakrīt ar apsūdzētā viedokli,» uzsver Liholaja. Atzīstot, ka viņas rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai varētu nekļūdīgi izteikties par analizējamā nodarījuma juridisko izvērtējumu, profesore pievienojas Egona Rusanova secinājumam, ka «jebkura pretdarbība ir rupja sabiedrības viedokļa par to, ka tas ir noziedzīgs karš, ka Krievijas režīms veic noziedzīgas darbības, noniecināšana».
Problēma saskatīt naida pazīmes
Pārmetumiem, ka policija nespēj vai neprot saskatīt naida noziegumus vai naida pazīmes, Ruks nepiekrīt: «Te jāpiesauc vecais labais teiciens – cik juristu, tik viedokļu. Policija darbojas, pamatojoties uz Krimināllikuma un Kriminālprocesa normām saskaņā ar prokuratūras nostāju un īstenoto kriminālprocesa virzības uzraudzību.» Kā skaidro policijas šefs, ir jābūt tīšam nodarījumam, apzinātām darbībām, proti, persona noziedzīgu nodarījumu izdara naida motivācijas dēļ, teiksim, noziedzīgs nodarījums tiek izdarīts naidīgas attieksmes pret latviešiem vai ukraiņiem dēļ. Piemēram, par slepkavību jau tāpat ir paredzēts bargs sods, bet vēl var būt arī pastiprinošs apstāklis – persona noziegumu ir izdarījusi nacionāla vai etniska naida motīvu dēļ. «Ja personas mērķis nav bijis tīši raisīt etnisku vai nacionālu naidu, tā tiks saukta pie atbildības tikai par slepkavību, vērtējot atbildību pastiprinošos apstākļus, kas var būt arī šis minētais naids,» skaidro Ruks.
Līdzīgās domās ir tiesību zinātniece Sanita Osipova: «Ja krievu karavīrs izvaro ukraiņu sievieti tādēļ, lai viņai turpmāk riebjas vīrieši un lai viņa nedzemdētu ukraiņu bērnus – tā tik un tā ir izvarošana, bet, kad vīrieti par to tiesās, soda piespriešanā tiks ņemti vērā motīvi, ar kādiem noziegums tika darīts.
Arī Latvijas Republikas Krimināllikums nosaka atbildību pastiprinošos apstākļus, ko tiesnesis ņem vērā, nosakot sodu, tāpēc ir ļoti būtiski, lai policija fiksē motīvus, kāpēc noticis huligānisms, zādzība vai izvarošana, ja tas bijis noziegums, kas pastrādāts «aiz naida».
Būs liela atšķirība, vai identisks noziegums pastrādāts uzbudinājumā, nekontrolējot savas darbības, vai apzināti skaļi slavinot putinismu.»
Zīmīgi, ka Osipova ļoti uzsver policijas lomu, tostarp motīvu noskaidrošanā: «No policijas atkarīgs ļoti daudz – viņi fiksē noziegumu, aptaujā lieciniekus, noskaidro faktus un nozieguma motīvus un sagatavo visus dokumentus, kas nonāk prokuratūrā un tiesā. Es neredzu, ka būtiski atšķirtos tas, ko solīja Ruka kungs, no tā, kas notiek pašlaik. Galvenais, ka tiek ierosinātas krimināllietas, piefiksējot, ar kādiem motīviem noziegums izdarīts. Par to, kā kura lieta beigsies, mēs varēsim vērtēt tikai tad, kad būs tiesas spriedums.»
Tikmēr Ruks uzsver, ka kopš 24. februāra, kad notiek karadarbība Ukrainā, daudzas izmeklēšanas vēl ir procesā. «Tās, kas bijušas ātri pierādāmas un novajājamas, virzītas uz prokuratūru. Ja ejam juridiski korekto ceļu, tad ir notikums, cietusī persona, atbildību mīkstinošo un pastiprinošo apstākļu konstatācija, ko pēc tam ņem vērā, nosakot sodu. Valsts policija kā izmeklēšanas iestāde absolūti nav tā, kas nosaka sodu,» skaidro Ruks. Viņš uzsver – prokuroram par sodu bija savi apsvērumi: «Nevaru komentēt, vai, to nosakot, tika pietiekami ņemti vērā visi atbildību pastiprinošie apstākļi, bet prokurors vadījās pēc saviem juridiskajiem un citiem apsvērumiem. Mēs maksimāli ātri izdarījām savu darbu – vainīgo mērķtiecīgi meklējām un, neskatoties uz pretdarbībām, slēpšanos, arī atradām, pēc kā sākotnēji tika piemērots drošības līdzeklis apcietinājums.»
Izmeklēšanā viena no grūtākajiem lietām ir pierādīt cilvēka subjektīvo attieksmi un motīvu, uzsver Ruks: «Naida motīvu pazīmes tiek vērtētas un noteiktā kārtībā tās jāpierāda. Kad konstatējam, piemēram, ka tiek bojāta manta – automašīna ar Ukrainas numurzīmēm –, pirmsšķietami saskatāms iespējamais motīvs – naids, bet jebkurš jurists saprot, ka jāpierāda subjektīvā puse, kas ir viena no noziedzīga nodarījuma sastāvdaļām. Nekur pasaulē pilnībā nav izdomāts, kā citādi, proti, neliecinot, no cilvēka smadzenēm iegūt detalizētu informāciju, ja vien nav uzskatāmu citu pierādījumu – atzīšanās liecības, liecinieku liecības, vai persona pati kādam par noziegumu ir stāstījusi, kas ir fiksēts ar audio, video, pielietojot speciālās un citas izmeklēšanas darbības. Pierādīšanas procesā ar pieņēmumu, ka tas izdarīts naida dēļ, tiesai var izrādīties par maz. Runājot par Pārdaugavas gadījumu, tur, cik publiski esmu dzirdējis, viss nepieciešamais naida motīva pierādīšanai ir, piemēram, liecības par to, ko uzbrucējs izkliedza uzbrūkot, līdz ar to motīvu ir salīdzinoši vienkāršāk pierādīt.»
Pārmetumus, ka policija tomēr neizdarīja visu, kas tai jādara, Ruks noraida. «Liecības ir nofiksētas, bet nezinu, cik un ko pats uzbrucējs stāstījis par saviem motīviem, – neviens jau pret sevi liecināt vairumā gadījumu nav pilnā mērā gatavs. Cik esmu dzirdējis par notikumu, naida motīvam būtu jābūt pierādītam. Pateikt, ka tas nav pierādīts, ir nekorekti, precīzi to var pateikt tikai izmeklētājs un prokurors, kuri veica procesuālās darbības. Bet to saku, neredzot lietas materiālus. Man kā policijas priekšniekam nav nekādu tiesību paņemt kādu kriminālprocesu un pētīt – zinu tikai to, ko man ziņo. Šim gadījumam pievērsu uzmanību, Kriminālpolicijas vadība pieslēdzās, un process bija zem kontroles,» atzīst Ruks.
Tātad – ja Valsts policijas šefs, kurš pasludinājis nulles toleranci, nav tiesīgs lasīt savu padoto lietu materiālus, viss ir konkrētā izmeklētāja, kā arī viņa priekšnieka profesionalitātes, godaprāta un nostājas ziņā.
Naida noziegumi
Latvijas likumos nemaz nav jēdzienu naida noziegums vai naida runa. Ukrainas kara kontekstā tas radījis ne mazums izaicinājumu. Jēdzienu naida noziegumi Latvijā attiecina uz vairākiem Krimināllikuma pantiem:
78. pants Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana.
150. pants Sociālā naida un nesaticības radīšana.
71.1 pants Aicinājums uz genocīdu.
74.1 pants Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara noziegumu attaisnošana un vēl citiem pantiem.
Turklāt Krimināllikuma 48. daļā ir punkts Atbildību pastiprinošie apstākļi, kas jēdzienu Naida noziegumi ļauj attiecināt uz vēl citiem Krimināllikuma pantiem, jo tas paredz, ka atbildību pastiprinošs apstāklis ir arī tas, ka noziedzīgs nodarījums izdarīts rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu vai sociālā naida dēļ.
Deputinizācijas programma
Rusanovs uzskata, ka cilvēkam, kurš uzbruka jaunietim, bija jāsaņem reāls cietumsods – pat ne garš, bet tas tomēr liktu padomāt: «Vajadzētu probācijas uzraudzību ar īpašām programmām, kādas mums nav. Tāda deputinizācijas, dezombēšanas programma labi noderētu. Piemēram, varētu likt daudzas stundas vērot dokumentālus kadrus no krievu karavīru pastrādātajām zvērībām Bučā.»
Pamatojoties uz advokāta sūdzību, krimināllietā tomēr veica pārbaudi, secinot, ka apstrīdētais prokurora priekšraksts par sodu atceļams kā nepamatots un pirmstiesas kriminālprocess atjaunojams, jo priekšraksts pieņemts, neizvērtējot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus, kas tieši attiecas uz noziedzīgā nodarījuma pareizu juridisko kvalifikāciju, atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem.
Ģenerālprokuratūras paziņojumā nolasāms, ka prokurors nav ņēmis vērā kara kontekstu. Konstatēts, ka apsūdzētā izteikumu saturs analizējams arī iespējamā etniskā, nacionālā naida un nesaticības izraisīšanas, kā arī rupjas Krievijas Federācijas bruņoto spēku veikto noziegumu pret mieru un kara noziegumu Ukrainā noniecināšanas kontekstā.
Redzēsim, kāds būs lietas turpinājums, taču atklāts paliek jautājums – vai augstāk stāvoša prokuratūra tā rīkotos, ja advokāts Rusanovs nebūtu tik principiāls un par minēto Pārdaugavas gadījumu nebūtu tik liela rezonanse medijos un sociālajos tīklos?
Tiesu prakses nav
«Attiecībā uz naida noziegumiem un naida runu vienprātības nav arī starp juristiem un tiesību piemērotājiem. Nacionālajās tiesībās, sabiedrībā un juristu kopienā tomēr nav uzkrātas pienācīgas zināšanas, vienveidīga izpratne un prakse naida runas un noziegumu jomā,» atzinusi Jurista Vārda galvenās redaktores vietniece Sannija Matule.
Latvijā nav tiesu prakses par naida noziegumiem. Kristīnei Dupatei, LU Juridiskās fakultātes asociētajai profesorei, izdevies identificēt tikai vienu spriedumu, kurā celta apsūdzība par naida noziegumu, proti, miesas bojājumu nodarīšana rasistiska motīva dēļ (Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 14. punkts). Tas noteikti signalizē, ka naida noziegumu identificēšana un sodīšana praksē Latvijā ir problēma. Iesniegumu skaits pret taisīto spriedumu skaitu nav samērīgs.»
Dupate piebilst: «Nevienā no Latvijas tiesu taisītajiem spriedumiem par naida runu nav piemēroti un analizēti visi no starptautiskajiem tiesību avotiem izrietoši kritēriji naida runas nošķiršanai no vārda brīvības, proti, sociālais un politiskais konteksts, runātāja nodoms, saturs un forma. Tāpat tas nav atrodams prokuroru apsūdzībās.»
Savukārt Sanita Osipova norāda: tas, ka mums nav naida noziegumu tiesu prakses, no vienas puses, ir slikti, bet no otras – ļoti labi: «Tam, ka tiesu prakses nav, var būt divi iemesli – mums nav šādu noziegumu vai arī policija neprot par tiem ierosināt kriminālprocesus. Policiju uzrauga modrā masu mediju acs, kurai nepaslīdētu garām, ja policija nedarītu savu darbu. Tātad patiesais iemesls, paldies Dievam, – mums Latvijā nacionālā naida noziegumi ir atsevišķi gadījumi, kas aktualizējas tagad, kad Ukrainā ir karš. Man tiešām negribētos, ka Latvijā nacionālā naida noziegumi kļūst par rutīnu, kas vainagojas plašā tiesu praksē.» Osipova uzsver, ka viss sastāsies pa vietām: «Tas ir tiesu prakses jautājums, bet, kamēr tās nav, strādāt ar jauna veida lietām ir sarežģītāk.» Viņa atgādina, ka vēl pirms 20 gadiem milzīga problēma Latvijā bija lietas par fizisku un seksuālu vardarbību ģimenē. Bija ļoti ilgi jāstrādā, kamēr policija sāka atpazīt, ka arī ģimenes konflikti ir vardarbība. Šobrīd līdzīga situācija ir ar naida noziegumiem – likumi un vadlīnijas ir, bet jāsāk tās pielietot dzīvē. «Plašas naida noziegumu tiesu prakses trūkums mūsu valstī nozīmē, ka gan policijai, gan prokuratūrai jārēķinās – tiesnesis nav izvērtējis desmit, piecpadsmit un divdesmit līdzīgas lietas, tāpēc nav zināms, vai viņš uz to raudzīsies tāpat kā policija un prokuratūra, kam tiesai jāsagatavo tāda apsūdzība, lai cilvēks, kurš pastrādājis šādu noziegumu, nepaliek nesodīts,» norāda Osipova.
«Nevaru pateikt, ka viss ir ideāli,» saka Ruks. «Valsts policijā notiek izmeklētāju profesionālā pilnveide. Ir vadlīnijas naida noziegumu identifikācijā. Policija koledžā notiek profesionālā pilnveide un attiecīgais kurss par naida noziegumu izmeklēšanu, ņemot vērā aktualitāti, regulāri tiek īstenots. Ejam līdzi laikam un meklējam labākos rīcības modeļus. 78. panta – naida noziegumu – izmeklēšana pēc piekritības ir Valsts drošības dienesta (VDD) kompetence. Bet, konstatējot notikumu un kvalificējošās pazīmes, mēs procesu uzsākam un veicam nepieciešamās darbības, lai nezaudētu pierādījumus. Turpinājumā tas vairumā gadījumu izmeklēšanai tiek nodots VDD. Viss atkarīgs no konkrētām amatpersonām, viņu spējas izmeklēt. Galvenais – neatkarīgi no tā, kura iestāde izmeklē, svarīgi, ka naids kā motīvs netiek palaists garām, tiek vērtēts, nosakot sodu.»
Starp citu, Valsts drošības dienests jūlijā prokuratūrai nosūtījis trīs kriminālprocesu materiālus, rosinot pret trīs personām uzsākt kriminālvajāšanu par darbībām, kas saistītas ar Krievijas agresijas pret Ukrainu un tās iedzīvotājiem atbalstīšanu.
Viens uzsākts saskaņā ar Krimināllikuma 74.1 pantu – par noziegumu pret mieru un kara noziegumu publisku slavināšanu, jo cilvēks interneta komentāros pauda atbalstu Krievijas agresijai.
Otrs kriminālprocess uzsākts saskaņā ar Krimināllikuma 78. pantu – par darbību, kas vērsta uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu. Cilvēks uz Ukrainas vēstniecības Latvijā e-pastu sūtīja vēstules, kurās pauda klaju neiecietību, naidu un agresiju pret Ukrainas tautu, arī vēstniecības personālu. Vēstulēs fiksēts arī vardarbības piedraudējums. Par to gan prokuratūra vainīgajam piemērojusi tikai 140 stundas sabiedriskā darba.
Trešais kriminālprocess uzsākts saskaņā ar Krimināllikuma 77.2 pantu, proti, par bruņota konflikta finansēšanu. Cilvēks sniedzis atbalstu finanšu līdzekļu un citu mantu vākšanā, lai tās nodotu karadarbībā iesaistītajiem Krievijas bruņoto spēku karavīriem.
Kopš Krievijas iebrukuma VDD uzsācis 22 kriminālprocesus un no Valsts policijas pārņēmis četrus.
Secinājums – Valsts drošības dienests naida pazīmes saskata aktīvāk.
Problēma: policijas sastāvs
Valsts policijas priekšnieks pēc 9. un 10. maija no dienesta pienākumu pildīšanas atstādināja trīs Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes atbildīgās amatpersonas, kas uz vietas pieņēma lēmumus par konkrētās dienas notikumu uzraudzību. Nenosaucot vārdus un uzvārdus, policija ziņoja, ka atstādināts iecirkņa priekšnieka pienākumu izpildītājs, Kārtības policijas pārvaldes Patruļpolicijas pārvaldes viena bataljona komandieris, kā arī viens inspektors.
Tikmēr sabiedrībā izskan bažas, vai ar pašreizējo policijas sastāvu vispār iespējams īstenot nulles toleranci? «Nekādas izteiktas masveida problēmas ar to policijā nav. Tas, ka valstī aptuveni 30 % iedzīvotāju pēc nacionālās izcelsmes ir krievi, absolūti nenozīmē, ka viņu starpā nav Latvijas patriotu un viņi būtu pieskaitāmi pie tiem, kas atbalsta Putinu un agresiju Ukrainā. Esmu pārliecināts, ka absolūtais vairākums ir patrioti un solidarizējas ar ukraiņu tautu. To redzu arī ikdienā, tomēr jāatzīmē, ka arī atbalstītāju Putina režīmam un agresijai Ukrainā netrūkst, tāpēc ļoti stingri jāvēršas pret valsts iekšējiem ienaidniekiem,» saka Ruks. «Jau pēc 2014. gada Krimas okupācijas un migrācijas krīzes policijas sastāvs sāka mainīties, tika uzsākta pašattīrīšanās no valstij nelojāliem kadriem. Arī Baltkrievijas īstenotais hibrīdkarš ar nelegālo migrantu mērķtiecīgu masveida virzīšanu pāri Latvijas robežai uzlika par pienākumu vēl papildus veikt Valsts policijas iekšējās kontroles pastiprināšanu. Pēc kara sākuma Ukrainā varu pateikt, liekot roku uz sirds, – mēs darām visu iespējamo, lai pašattīrītos. Jebkura riska informāciju gan paši pārbaudām, gan dodam drošības iestādei pārbaudīt, kas ir šie cilvēki, kādi ir riski, lai mūsu rindās maksimāli nebūtu šādu problēmu. Cieši sadarbojamies ar Iekšējās kontroles biroju. Protams, nevaram ielīst cilvēku galvā līdz saknei. Nevaru garantēt pilnībā par visiem, bet manī tomēr ir stingra ticība un pārliecība, ka Valsts policijā visas amatpersonas un darbinieki nestundā stātos mūsu valsts aizsardzībai, un nebūtu tādu, kas varētu iešaut mugurā. Arī uzņemot Valsts policijas koledžā jaunos kadetus, ļoti tiek vērtēta lojalitāte valsts iekārtai, patriotisms, attieksme pret nacionālajām vērtībām.»
Piemineklis Pārdaugavā
Pieminekļa nojaukšana Valsts policijai, Valsts drošības dienestam un Rīgas pašvaldības policijai būs ļoti nopietns pārbaudījums.
«Valsts policija ir diezgan neapskaužamā situācijā. Vienlaikus ar pieminekļu demontāžu tuvojas Saeimas vēlēšanas, kas tradicionāli rezultējas ar dažādu politisko spēku un darboņu aktivitātēm, kas rada pastiprinātus draudus sabiedriskajai kārtībai un iekšējai drošībai. Arī okupekļa nojaukšana jau tagad ir apvīta ar politiskajiem centieniem izmantot situāciju, lai iegūtu vēlētāju balsis. Mūsu pamatuzdevums ir nepieļaut nekāda veida masu nekārtības, vardarbību un valsts iekšējās drošības destabilizāciju. Mēs darīsim visu, lai izpildītu savu uzdevumu,» pauž Ruks. «Tā ir lēmusi Saeima, ka šiem pieminekļiem nebūs būt. Viss. Ceram, ka absolūtais vairākums cilvēku arī ar krievisku izcelsmi saprot, ka okupeklim šobrīd ir pavisam cita nozīme – slavinājums kaimiņu agresoram, kā arī tas kādu laiku jau kļuvis par simbolu Latvijas okupācijai. Šādiem objektiem nav jābūt brīvā Latvijā.
Gatavojam rīcības algoritmus, izvērtējam riskus, monitorējam situāciju, noskaņu. Visu laiku esam paaugstinātā reaģēšanas režīmā. Esmu mācību trauksmes organizējis. Būsim uz vietas ar pietiekamu kapacitāti, kad tas būs vajadzīgs. Pat ja masu nekārtības notiks, darīsim visu iespējamo, lai personas identificētu, fiksētu pārkāpumus un visā likuma bardzībā sauktu pie atbildības. Ar pieeju – nulles tolerance.
Pēdējais laiks tiem, kuri objektīvi neuztver un neizprot, atvērt acis, skaidri paskatīties uz lietām, pārskatīt savu vērtību sistēmu un dzīvot mūsu valstij – brīvai, demokrātiskai un tiesiskai Latvijai. Tai sabiedrības daļai, kas neredz sevi kā brīvas Latvijas iedzīvotājus, ir jāņem soma un jādodas prom uz turieni, kur aicina un kur ir sajūta, ka esi piederīgs totalitāram un agresīvam režīmam, citai sapratnei par vērtībām. Dievs, svētī Latviju! Slava Ukrainai!»
Netoleranti secinājumi
Jāatzīst, policijas solītā nulles tolerance tomēr nav gluži tas, ko ar to saprot pārējā sabiedrība. Nulles tolerance nav juridisks termins. Līdz ar to katrs policijas iecirknī to var interpretēt dažādi. Turklāt nulles toleranci ir pasludinājusi policija, nākamais posms – prokuratūra – to nav darījusi.
Šobrīd liela problēma ir vainu pastiprinošā apstākļa – naida motīva – pierādīšana. Tam vajag piepūli, gribēšanu un zināšanas.
Tas nav akmens vien policijas, bet, kā rāda Pārdaugavas gadījums, arī prokuratūras lauciņā.
Spēja pierādīt naida motīvu Latvijā kļūst arvien būtiskāka. «Naida runa un naida noziegumi Latvijā no ģeopolitiskā viedokļa bija un, visticamāk, diemžēl būs aktuāli,» Jurista Vārdā saka Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurors Aldis Lasmanis un piebilst: «Sabiedrības solidaritātei ir būtiska nozīme veiksmīgai valsts attīstībai un pastāvēšanai, it īpaši esot kaimiņos valstij, kura ir agresīva pret citām savām kaimiņvalstīm. Tomēr solidaritāte nedrīkst pārvērsties ilgstošā «strausa politikā», kad naida runa un naida noziegumi paliek nesodīti vai sods par izdarīto ir tāds, kas neattur ne pašu notiesāto izdarīt jaunus līdzīga rakstura noziedzīgus nodarījumus, ne citas personas no to izdarīšanas.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Diskusiju un problēmrakstu cikls «Gandrīz pratināšana»» saturu atbild Žurnāls Santa.
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
