Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2
-
«Sīmanis piecēlās un sievai Gitai palūdza uzvārīt oliņu. Taču, kad viņa pēc piecām minūtēm atnāca, saprata, ka to oliņu viņam vairs nevajag. Ola ir dzīvības simbols, un viņa ola saplīsa. Haralds Sīmanis bija tik labs cilvēks, ka Dievs viņam novēlēja aiziet no šīs zemes piecās minūtēs,» liktenīgā rīta notikumus žurnālam «Privātā Dzīve» atstāsta rakstniece un puķkope Guna Rukšāne.
Viņa bija viena no pirmajām, kura uzzināja traģisko vēsti. «Ap astoņiem no rīta man piezvanīja Līvu skolas direktore Antra Gabranova. Teicu: «Vai, cik jauki, ka tu man piezvanīji!» Uz ko viņa atbildēja: «Nē, nav jauki… Haralds ir miris.»
Traģisko vēsti viņai paziņojis Sīmaņa dēls Sandijs.
Visu rītu noraudāju. Tikai ap pulksten12 dienā mani sazvanīja Sīmanīša sieva Gita. Viņa pastāstīja, ka Haraldam bija plīsis asinsvads. Viņa vēl mēģinājusi viņam papliķēt pa vaigiem, izsaukusi ātros, bet nāve bijusi momentāna.»
Domubiedru atmiņas, stāstus par smago cīņu ar nelaimēm, lasi jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!
