Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bažīties par to, ka neierastu dabas parādību Latvijā kļūst arvien vairāk, nav pamata: visticamāk, tās bijušas arī agrāk, tikai mūsdienu straujās informācijas izplatīšanās laikmetā par visu uzzinām ātrāk un vairāk. Tiesa, nevar noliegt cilvēku ietekmi uz vidi un dabu, arī laika apstākļiem, tomēr šķiet, ka cilvēki to bieži pārvērtē un pat krīt panikā. Pērnvasar, ieraugot, piemēram, virpuļviesuļa postījumus Latgalē, cilvēki sprieda: pasaules gals ir pavisam tuvu… Bet nāca citas ziņas, un cilvēki par šo notikumu piemirsa.
Virpuļviesuļi
Virpuļviesuļi un ar spēcīgiem negaisiem saistītas postošas vēja brāzmas, plūdus izraisošas lietusgāzes un milzu krusa vienmēr ir lokāls notikums un visbiežāk neskar kādu no Latvijā strādājošajām meteoroloģiskajām stacijām, kas varētu fiksēt, cik stiprs bijis vējš vai cik daudz nolijis.
Latvijā šobrīd ir 33 novērojumu stacijas – viena uz 1500 kvadrātkilometriem.
Tas ir par maz, lai fiksētu šīs lokālās parādības, turklāt agrāk meteostaciju bija vēl mazāk, tātad vēsturisko datu ir mazāk. Lai objektīvi novērtētu, vai kāda laika apstākļu parādība ir kļuvusi biežāka vai retāka, ir nepieciešama 30 gadu gara datu rinda. Piemēram, par virpuļviesuļiem šādu datu nav.
Taču ir saglabājušās atsevišķas ziņas no seniem preses izdevumiem, kas liecina, ka postoši viesuļi un negaisi mūsu pusē bijuši arī iepriekš, bet no tiem parasti ir tikai stāsti vai ne pārāk izteiksmīgas fotogrāfijas. Savukārt mūsdienās ir košas bildes un videomateriāli. Īpaši spilgts piemērs ir pērnā gada jūlija sākumā viesuļa nopostītā viensēta ar saimniecību Balvu rajona Bērzpilī. Tas ir pirmais man zināmais gadījums, kad ir pieejamas augstas kvalitātes ar dronu uzņemtas fotogrāfijas, kā saimniecība izskatījās pirms un pēc viesuļa.
Detalizēti apraksti un melnbaltas fotogrāfijas par negaisa vētru postījumiem Latvijā sāka parādīties 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, kad uzplauka prese. Laikraksts Brīvā zeme 1936. gada 6. jūlija numurā raksta: «Viesuļvētra uznāca pēkšņi, starp 3 un 4 pēcpusdienā, un ilga apmēram 15 minūtes. Tā tuvojās ar lielu spēku un pērkona grāvieniem, un negaisa brīdī palika tik tumšs, ka dzīvokļos bija jāiededz lampas. Sesavas pagastā vietām atsevišķi krusas graudi bijuši pat 100 gramu smagi un dažiem lopiem, kas atradušies laukā, muguras nodauzītas jēlas, bet vēlāk atrasti [beigti] putni: baloži, vārnas un citi.
Vairākās saimniecībās sakapāti sējumi, pavisam sagāzti apmēram 15 lauku šķūņi, bet 25 saimniecības ēkām norauti vai bojāti jumti. Ābeles mājās negaisa laikā sabrucis šķūnis un aprakts zem gruvešiem puisis, kurš līdz ar zirgu bija tanī paglābies. Puisim lauzts mugurkauls, bet zirgs nogalināts. (..) Mežā lieli koki izgāzti ar saknēm un vietām sakrituši necaurejamā juceklī. Švitenes pagastā krusas graudi bijuši mežābolu lielumā. (..) Viesulis sagrāvis 26 ēkas.
Iecavas Voldemāros jaunsaimniekam viesuļvētra samērā jaunu un stipri būvētu šķūni nocēlusi zemē no pamatiem un nonesusi vairākus metrus tālu.
(..) Cilvēkus, kas steigušies noslēgt ēku durvis, vētras spēks notriecis gar zemi un valstījis dubļos. Daži stāsta, ka tie pat pacelti gaisā un tā nesti vairākus metrus.»
Ir pilnīgi skaidrs: ja tajā laikā būtu pieejama mūsdienu foto un video tehnika, šī notikuma kadri būtu iespaidīgi, bet līdz mūsdienām saglabājušās vien dažas pabalējušas melnbaltas preses fotogrāfijas.
Ūdensstabi
Ūdensstabi ir dabas parādība, kas ir arī spilgts piemērs, ka tieši informācijas izplatīšanās ātrumam un vizuālajiem materiāliem ir milzu nozīme. Ūdensstabi jeb virpuļviesuļi virs ūdens Latvijā ir samērā bieža parādība visas piekrastes garumā, visbiežāk vasaras otrajā pusē un rudenī. Pērn tika nofilmēti vai nofotografēti ap desmit šādu virpuļstabu. To bildes ātri izplatās sociālajos tīklos, un cilvēki bieži komentē: nu gals klāt, Latvijā nekā tāda nebija, un tagad viens pēc otra! Vai tiešām? Nebūt ne! Agrāk tos redzēja tikai zvejniekciemu iedzīvotāji, pa retam arī atpūtnieki, nofotografēt nevarēja, izplatīt fotogrāfijas – vēl jo mazāk.
Meteoroloģiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai rastos šādi ūdensstabi, Latvijas piekrastē bijuši arī agrāk, tāpēc būtu dīvaini, ja tādu iepriekš nebūtu bijis.
Vasarā sasilis jūras ūdens un auksta gaisa masa, kas visbiežāk pie mums ieplūst no Skandināvijas, – tas ir viss, kas nepieciešams, lai rastos ūdensstabi. Friča Dravnieka izdevumu sērijas Jaunais zinātnieks 29. numurā Laiks un tā pareģošana var izlasīt, ka mūsu senči ūdensstabus saukuši par ūdensbiksu. «Tādu viesuli bieži vien var novērot okeānos un jūrās. Arī mūsu jūrasmalās tas nav nekāds retums. 1934. gada 26. septembrī, piemēram, tāds viesulis redzēts jūrā pie Ventspils dažus kilometrus no krasta. Trīs minūtes esot virpuļojis milzīgs ūdens stabs […] Pēc 20 minūtēm ūdens stabs sācis no apakšas dilt un ievilcies mākonī.» Tas nozīmē – ūdensstabi Latvijā ir bijuši un būs redzami.
Halo
Halo ir optiskā parādība, kas ik gadu redzama pat desmitiem reižu visiem visā Latvijā, bet vienalga ik gadu arī no pusmūža cilvēkiem, ne tikai jauniešiem, par to saņemu desmitiem jautājumu: kas tā par dīvainu, pat mistisku parādību? Mūsu senči halo ir saukuši arī par saules dārziem, māņsaulēm, saules suņiem un vēl citos vārdos. Tie ir gaismas loki vai pat pilns gaismas aplis ap sauli, bieži varavīksnes nokrāsās.
Šo parādību rada spalvu mākoņos esoši ledus kristāli, kas lauž saules gaismu, radot dažādas gaismas spēles. Halo visbiežāk redzams dienās, kas ir saulainas, bet debesis tomēr klāj vai nu vienmērīga spalvu mākoņu kārtiņa, kas ir tik plāna, ka saule viegli tai spīd cauri, vai arī tajās reizēs, kad debesīs ir spalvu mākoņu švīkas un dažādi viļņojumi.
Latvijas meteorologu sniega kuriozi
Agrāk meteoroloģiskajās stacijās diennakts režīmā strādāja novērotājs – meteorologs. Fiksēja temperatūru, vēja ātrumu, virzienu, gaisa mitrumu, spiedienu, nokrišņu daudzumu, mākoņainību, redzamību vai kādas laika parādības, piemēram, zibeni, apledojumu, miglu vai sarmu. Šos datus ik pēc trim stundām sūtīja uz meteoroloģijas centru Rīgā, bet noteiktos gadījumos, piemēram, ja sākās negaiss, ja vēja brāzmas pārsniedza 12 metrus sekundē, krusa vai snigšana pārauga putenī, par to ziņoja nekavējoties. Mūsdienās vairums novērojumu ir automatizēti, tos veic sensori, kas datus uz Latvijas Vides un meteoroloģijas centru sūta ik minūti.
- Cik daudz sniega bija Kolkā?
Kad mērījumus veica cilvēki, gadījās arī situācijas, kuru dēļ dati nepienāca. Tā 2009. gada 16. decembrī Ziemeļkurzemi skāra ilgstoša un spēcīga snigšana. Tolaik Latvijā jau darbojās meteoroloģiskais radars, kas rāda, kā pārvietojas nokrišņu zonas, bet dati ir pārāk aptuveni, lai noteiktu, cik tieši kur nolijis vai sasnidzis. Todien bija redzams, ka Kolkasragā snieg stundām ilgi. Ar nepacietību tika gaidīti dati par nokrišņu daudzumu un sniega biezumu no Kolkas meteoroloģisko novērojumu stacijas. Bet noteiktajā laikā – pulksten 20, kad jāpienāk ziņām par sniega biezumu, – tās nepienāca. Novērojumu staciju arī nevarēja sazvanīt.
Izrādījās, ka meteorologs bija ieputināts mājās un nespēja nokļūt līdz novērojumu stacijai.
Kad nākamajā dienā novērotājs tur nokļuva, tika izmērīti 74 centimetri sniega, taču svaigi uzsnidzis sniegs ātri sablīvējas, un meteoroloģijas centrā tika aprēķināts un nolemts, ka uzreiz pēc tam, kad snigšana mitējās, vidējais sniega segas biezums Kolkā varēja būt viens metrs.
- Vičakos – absolūtais rekords
Sniega mērīšana ir izaicinājums arī tagad, kad to dara sensors. Kad Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs automatizēja novērojumu staciju tīklu un uzstādīja sensorus, vēl līdz galam nebija skaidrs, kādās situācijās dati varētu būt kļūdaini. Skaidrs, ka puteņa laikā vējš sniegu dažviet sadzen kupenās un dažviet zemi nopūš gandrīz pliku.
Tieši šīs problēmas dēļ Vičaku hidroloģiskā stacija, kas atrodas Irbes upes krastā un kur arī uzstādīja sniega mērīšanas sensoru, 2015./2016. gada ziemā nepamatoti kļuva par sniegotāko vietu Latvijā – Kurzemē sniega sega visur bija līdz 20 centimetriem, netālajā Ventspilī – 18 centimetru, taču Vičaku novērojumu stacija lepni ziņoja par 51 centimetru biezu sniegu. Vēlāk šos datus vairs neizmanto kā objektīvu rādītāju sniega biezumam reģionā, jo tas norāda tikai to, cik daudz sniega sapūsts upes ielejā.
