Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas ir eidžisms?
Eidžisms ir diskriminācija uz vecuma pamata, viena no jaunākajām diskriminācijas formām. Tas ir veids, kādā mēs domājam, jūtam un rīkojamies attiecībā pret vecumu. Izjūtu līmenī tie ir aizspriedumi, domāšanas līmenī tie ir stereotipi, bet rīcības līmenī tā ir diskriminācija. Un tā vērojama ne tikai darba tirgū, bet teju visās dzīves jomās no veselības aprūpes līdz pakalpojumu saņemšanai.
«Patiesībā tieši nodarbinātības ziņā likumdošana mums ir sakārtota,» uzsver Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene. «Mēs pat esam viena no retajām ES valstīm, kur cilvēkus 65 gadu vecumā neaizdzen pensijā, bet ļauj viņiem strādāt ilgāk. Bet, ja skatāmies uz realitāti, pētījumi liecina, ka 25 % iedzīvotāju darba vidē ir saskārušies ar diskrimināciju uz vecuma pamata – vai nu tāpēc, ka ir par jaunu, vai tāpēc, ka ir par vecu.» Kad 1969. gadā radās jēdziens eidžisms, tas tiešām tika attiecināts uz gados vecākiem cilvēkiem, taču pēdējos gados arī jaunieši iestājas par savām tiesībām neuzskatīt viņus par pārāk jauniem, jo tādēļ viņi nespēj iekļauties darba tirgū.
Un, ja salīdzinām vīriešus un sievietes, tad sievietes eidžismam noteikti ir pakļautas biežāk un pat dubultā.
Būt par vecu sievieti sabiedrības acīs ir sliktāk, nekā būt par vecu vīrieti, tātad eidžismam vēl klāt nāk arī seksisms. Savukārt gados jaunākas sievietes diskrimināciju profesionālajā telpā var piedzīvot reproduktīvajā vecumā, kad darba devējam ir viedoklis – kāpēc man ņemt viņu darbā, ja viņai drīz sāks dzimt bērni un viņa aizies dekrētā.
Cik ilgi varam būt jauni?
«Ja skatāmies no sociālo zinātņu perspektīvas, eidžisms savā ziņā ir ekonomiski pamatots, jo skaistuma industrijā tiek ieguldīti miljardiem eiro, lai tikai cilvēks izskatītos jaunāks, un šie pakalpojumi ir jāpārdod. Līdz ar to arī radusies tendence, ka būt jaunam ir pieņemami, bet vecam būt ir pat nepieklājīgi. Dažbrīd vecums tiek pat skaidrots no medicīnas viedokļa kā slimība, un arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs darām visu, lai pēc iespējas ilgāk izskatītos jauni. Lai gan ir arī labā ziņa – jaunība tiešām ir būtiski paildzinājusies. Gan vadoties no tā, kā mēs konstruējam sabiedrības priekšstatu par to, kas ir jauns cilvēks, gan arī sakot paldies modernajai medicīnai. Un tā patiešām ir, ka, teiksim, pirms gadiem 40 vai 50, atšķirībā no mūsdienām, piecdesmitgadīga sieviete tiešām izskatījās kā sieviete gados.
Piecdesmit gadi – šis vecums daudziem ir tāds kā atskaites punkts, kad sākam domāt, ka varbūt kaut kas šajā dzīvē uz mums vairs neattiecas.
Lai gan tā nemaz nav – statistika liecina, ka Eiropas Savienībā, piemēram, laulību noslēgšana vecumā 50+ kļūst aizvien biežāk sastopama parādība. Turklāt – ja jau šajā vecumā sāksim uzskatīt sevi par vecu, tad nāksies tā justies vēl ļoti ilgi – gandrīz tikpat ilgi vēl, cik esam dzīvojušas kā bērns, pusaudze, jauniete un sieviete pašā plaukumā,» aicina aizdomāties Zanda Rubene. Viņasprāt, šāda attieksme pret sevi būtu ne tikai nesaprātīga, bet arī sociāli nepieņemama un ekonomiski neizdevīga. Pasaules veselības organizācija taču arī ir paudusi savu viedokli, ka vecums iestājas tikai tad, kad tev ir 79. Par eidžismu šobrīd tiek runāts ļoti daudz, jo mainās sociālās konstrukcijas. Un tajā ļoti aktīvi piedalās arī mediji un izklaides industrija, piemēram, arvien vairāk tiek uzņemtas filmas par mīlestību vecumā 50+.
Tomēr diskriminē!
Kaut vai tik banāls piemērs – ja 50+ gados pārstāj krāsot sirmos matus, jārēķinās, ka kāds tevi uzreiz nosauks par vecu. «Jo sirmi mati tiek uzskatīti par vecuma pazīmi. Kā pētniece redzu, ka publiskajā telpā situācija uzlabojas, bet ikdienas līmenī sievietes skaistums joprojām tiek sasaistīts ar reproducēšanas spēju – sievieti menopauzē nevērtē kā skaistu. Starp citu, zinātnieki secinājuši, ka, pateicoties kontracepcijai, mūsdienās bērnu laišana pasaulē no seksa ir atdalīta, līdz ar to mēs tiešām vairs nedrīkstētu skatīties uz sievietes skaistumu vai tā neesamību, balstoties uz reproducēšanās spēju! Tātad tas ir sabiedrības attieksmes jautājums, kam ar steigu būtu jāmainās,» norāda Zanda Rubene. Bet, atgriežoties pie nodarbinātības iespējām, profesore uzsver: «Šobrīd darba tirgus ir karsts, un, ja jūs neņem darbā vienā vietā, ejiet uz nākamo. Piemēram, mobilo sakaru operatori jau ir sapratuši – jaunieši lai darbojas digitālajā vidē, bet ar cilvēkiem runāt labāk sanāk tiem, kam ir 40+ un 50+.
Savukārt darba devējiem ir ļoti nopietni jādomā par to, ka tiem, kuriem ir 65 un vairāk, jāatgriežas darba tirgū, jo viņa resurss ir jāizmanto, varbūt nepieciešama pārkvalificēšana.
To nedarīt ir nesaprātīgi un ekonomiski neizdevīgi – mums trūkst darbinieku. Jaunieši Latvijā šobrīd ir tikai 14 % no populācijas. Kur gan darba devēji dabūs darbiniekus? Vienkārši ir nedaudz jānogaida, jo tas mainīsies pats no sevis. Bet tikmēr mums pašām ir jāprot saskatīt diskrimināciju uz vecuma pamata, jāspēj par to aizrādīt un neļaut ar sevi tā apieties. Pats svarīgākais būtu saprast – tā, kā tu pati jūties, tā pret tevi arī izturas.»
Kā pāriet no teorijas uz praksi
Skaidrs, ka mēs neviena negribam priekšlaikus novecot un justies kancelētas no sabiedrības tikai tāpēc, ka dzīves gājums sejā atstājis pēdas. Bet ko likt pretim šim jaunības kultam? «Dzimšanas diena katru reizi atgādina mūsu pases datus, taču manifestēt, ka katram vecumam ir savs skaistums, ir mazliet par pliku. Svarīgi iekšēji atrast savu identitāti tam, kā tu labi jūties, un, jo ātrāk to sākam apgūt, jo vieglāk iet cauri šim posmam, kurā saproti – saule tomēr riet,» aicina psihoterapijas speciāliste Aina Poiša. «Būtiski, lai sieviete pati gribētu labi justies jebkurā vecumā, nevis, lai viņai to uzspiestu no malas. Jaunībā mums vajag elkus, vajag sekot modes tendencēm, mēs dzīvojam pašapliecināšanās fāzē un bieži, lai citiem izpatiktu, ļaujam ar sevi manipulēt. Līdz ar to mūsu identitāte tiek grozīta uz visām pusēm – to tu vari un to nevari, tas tev pienākas, tas – nepienākas. Bet tad, kad caur pašpaļāvību pieņem lēmumu, ka vienīgais radars ir tevī pašā, tavā kodolā, tad šo ārējo spiedienu, kādai tev jābūt, lai iederētos mūsdienu sabiedrībā, ir daudz vieglāk atvairīt. Tu pati spēj pieņemt lēmumu un dari to, kas tev ir vajadzīgs, lai dzīves kvalitāte nav tikai tukši vārdi. Bet ir viens nosacījums – veselība. Ja ir tikai nebūtiski veselības sīkumi, kas ik pa laikam kā lampiņas iedegas, ar tiem var sadzīvot. Bet, ja ir nopietnas veselības problēmas, tad veselības deficīts ir tas, kas novelk lejā, un cilvēks sāk justies vecs un domāt pesimistiski, jo pat limitēts bezpalīdzības stāvolis ļoti konfrontē ar nākotnes perspektīvu, no kuras visi baidās – no bezpalīdzības un bailēm palikt atkarīgam no citiem cilvēkiem. Tāpēc veselībai ir jābūt prioritātei un kaut kas savā labā ir jādara. Mans mīļākais teiciens cauri gadiem ir – lietota mašīna ir lietota mašīna, tai vajag vairāk aprūpes nekā tai, kas tikko izbraukusi no salona. Neesam manekeni, mūžīgo jaunību nevaram saglabāt, bet spējam būt jauni garā, ja uzturam interesi par dzīvi. Un saprāta robežās izmantojam arī kaut ko no skaistuma industrijas iespējām – vienkārši, lai labāk justos, skatoties uz sevi spogulī, nevis skrienam pakaļ visiem padomiem, kā pēc iespējas ilgāk mākslīgi uzturēt savu skaistumu. Tieši tāpēc šajā dzīves posmā vēlamāk akcentus likt uz fizisko un mentālo labsajūtu, kas baro tavu garu, nevis pārmēru koncentrēties uz vizuālo, ķermenisko. Tā īstā atbilde atnāk, kad godīgi sev pavaicājam – vai es mīlu savu dzīvi, kas man nebūs mūžīga?»
Mana pieredze
Dzīvoju tā, kā jūtos, nevis pēc pases datiem
Aina Poiša, psihoterapijas speciāliste:
«Arī man ir šaubas par to, vai vēl drīkstu publiskot savu seju televīzjā. Man palīdz tas, ka ir uzaugusi pietiekami bieza pieredzes āda un neesmu vairs tik viegli ievainojama kā jaunībā. Varu sadzīvot ar to, ka kādam patīku, kādam nepatīku, bet, kad nāk kāda jauna iespēja, šis šaubas vienalga ir. Jo es taču skatos uz sevi spogulī. Bet tad pajautāju cilvēkiem, kuriem uzticos, – kā viņi no malas redz, vai esmu iederīga?
Protams, vieglāk būtu izolēties un straujāk ieņemt to taciņu – ko nu es, lai tie jaunie.
Noņemt pašai sevi no aktīvā dzīves posma un mājās adīt zeķes. Bet tad parunājos pati ar sevi, vēl citi mani atbalsta, un beigās saku sev – nenovērtē sevi par zemu! Kamēr tavs prāts strādā, tev ir jāizmanto iespēja, kas tev dota, savā labā – tas dod tonusu savākties, padomāt, atrast savā paštēlā ko tādu, ar ko varu būt interesanta sev un citiem. Galvenais – dzīvot tā, lai pašai interesanti. Rutinēta dzīve pielavās kā lamatas, un tad atliek tikai novecot. Ja man jāsaka par sevi – mans psiholoģiskais vecums ir tā ap 50, bet pases dati rāda – man ir jau 67. Bet es izvēlos dzīvot tā, kā psiholoģiski jūtos, nedomājot par to, ka man jau kabatā ir pensionāra apliecība.»
Daži noderīgi padomi
* Dažkārt savās ikdienas gaitās mēs saskaramies ar cilvēkiem, kuri, šķiet, iedomājušies, ka viņi nekad nenovecos un paliks mūžīgie trīsdesmitgadnieki. Un tad ir svarīgi jaunības augstprātības priekšā nepazaudēt savu vērtību un vienkārši apzināties – te sadarbība nav iespējama, nelauzties par katru cenu šajās durvīs. Ja tevi, piemēram, darba meklējumos atraida, tas nenoliedzami ir sāpīgs dūriens, bet mēs taču esam dzīvē iemācījušās ne tikai bultas sajust, bet arī izraut tās ārā un izmest.
* Dažkārt pirmspensijas vecumā piezogas bailes – ja nu palikšu bez darba, kur citur to savos gados atradīšu. Jo visapkārt, šķiet, to vien dzirdi – jo vecāks cilvēks, jo grūtāk atrast darbu, it īpaši, ja tev nav šim laikam vajadzīgo iemaņu vai tava profesija vairs nav pieprasīta. Tad svarīgi nedzīvot bailēs, bet meklēt palīdzību, kas var mazināt tavu stresu, palīdzēt atrast jaunus mērķus un lietderības koeficientu. Jo neizliksimies – bailes tiešām var piezagties, jo iespēju loks sašaurinās. Taču, par laimi, darba tirgū šobrīd sāk vairāk novērtēt cilvēka pieredzi un arī sievietes gados arvien biežāk var justies iederīgas profesionālajā laukā.
* Iespējams, daudzām no mums ir izjūta, ka vairs neiederamies šajā laikā ar tā straujo tempu, gadžetiem un komunikācijas stilu, un tāpēc iekšēji pašas mazliet sajūtamies kā tādas fosilijas. Taču nedrīkst tajā ieciklēties, jo tad var zust kontakts ar dzīvi. Bet nepateikt to, kā patiesībā jūties, būtu vardarbība pret sevi. Un tieši te ir šis duālisms – tev ir jāturas pie dzīves, jāizmanto iespējas, jāiet līdzi laikam, bet tu arī nevari pazaudēt pilnīgi visu to, kas ir apgūts un tevī ielikts. Ja vari izturēt šo duālismu, ar tevi viss ir kārtībā, tev nav jājūtas vecai.
* Un atceries – ieslinkot un kļūt par sēni ir ļoti viegli! Lai tā nenotiktu, nepieciešams apzināti kaut ko gribēt darīt, jācenšas vilkt sevi kādās aktivitātēs. Iespējams, pat jāizrevidē cilvēki, ar kuriem kopā pavadi laiku. Kontakts ar gados jaunākiem cilvēkiem, kas tevi pieņem un kur savstarpējās attiecībās valda cieņa, uzlādē vairāk nekā vienaudži, kuri nolēmuši novecot un runā tikai par slimībām. Un arī pašaprūpe prasa lielāku pašdisciplīnu, jo daba uz paplātes neko vairs nepienes kā jaunībā. Tāpēc ir tik svarīgi atrast to mazo komplektiņu, kas dod tonusu un gandarījumu par to, ka dari kaut ko, lai justos labi.
Valodnieka komentārs
Kā ikdienas eidžisms izpaužas valodā?
AIGA VECKALNE, valodniece:
«Bieži vien domājam, ka vecums jau pēc noklusējuma ir kaut kas slikts, un tam pamatā visbiežāk ir neapzināti aizspriedumi, nevis tas, ka mēs gribētu par vecumu ļauni izteikties vai ļauni domāt. Kaut reizēm notiek arī tā, biežāk tomēr šīs frāzes mums izsprūk nepazināti, jo eidžisms sabiedrībā tiešām ir ļoti dziļi iesakņojies. Tāpēc ir svarīgi par to runāt un sabiedrību izglītot, jo tieši iekļaujoša un neitrāla valoda ir viens no veidiem, kā mēs varam eidžismu mazināt.
Mums vajadzētu atcerēties, ka ar valodu varam otru celt, iedvesmot un rosināt, bet varam arī izslēgt un aizvainot.
Pozitīvi ir tas, ka, uzlabojoties medicīnas kvalitātei, palielinās dzīves garums un mēs daudz ilgāk varam būt veselīgi, aktīvi un enerģiski. Līdz ar to pakāpeniski mainās arī valoda, kā mēs par vecumu runājam, bet tas nenotiek uzreiz, stereotipi neizzūd vienā dienā. Aicinu cilvēkus, kurus aizskar dažādas eidžismam raksturīgas frāzes un izteikumi, nebaidīties par to runāt – pieklājīgi paskaidrot, kāpēc mani tas traucē vai kāpēc es negribētu, lai ar mani šādi runā. Svarīgi ir nebaidīties pašiem par to runāt, negaidot, ka to sāks darīt kāds cits.
Lūk, dažas frāzes, no kurām ikdienas komunikācijā vajadzētu izvairīties:
* Mēs bieži sakām – vecs cilvēks vai veci ļaudis. Vai – veco ļaužu nams. Tas izklausās diezgan nievājoši. Mūsdienās mēs runājam par sociālās aprūpes centriem un sakām – gados vecāks cilvēks vai cilvēks ar pieredzi. Dažkārt iederēsies vārds seniors, bet arī tas jāizmanto uzmanīgi – cilvēks, kuram tikko palikuši 60, iespējams, nedomā, ka viņš ir seniors. Reizēm piemērots arī vārds pensionārs, ja runa ir par statusu, piemēram, par pensionāra apliecību, bet nevajadzētu lietot tādas nievājošas frāzes kā, piemēram, nu tie jau pensionāri. Būtu ieteicams izvairīties teikt cienījama vecuma cilvēks vai sirmgalvis, jo tā mēs liekam izteiktu uzsvaru uz vecumu, bet tas, tāpat kā citas primārās pazīmes, ne vienmēr ir jāmin.
* Bieži vārds vecums tiek lietots, runājot par dažādām slimībām un veselības traucējumiem. Piemēram, kāpēc gan teikt vecuma marasms, ja var sacīt vienkārši – atmiņas traucējumi. Vai – vecuma plānprātība, ja runa ir par demenci. Nav nekādas vajadzības šīm diagnozēm likt klāt vārdu vecums.
* Mīļi, ja cilvēki gados viens otru uzrunā ar vārdiem onkulīt vai tantiņ, bet nepavisam nav mīļi, ja to dara pilnīgi svešs cilvēks, piemēram, pārdevēja veikalā. Būtu labi arī bērnus izglītot, ka mums ir vārdi kungs un kundze. Jā, mūsu valodā ir arī vārdi tante un onkulis, bet tie norāda uz noteiktu radniecību un nav lietojami kā universāla uzrunas forma.
* Tad vēl ir virkne izteikumu, kurus pasakot, droši vien domājam, ka esam izteikuši komplimentu. Piemēram: jūs izskatāties labi savam vecumam. Ko tas nozīmē – izskatīties labi savam vecumam? Cilvēks vai nu izskatās labi vai neizskatās labi, neatkarīgi no vecuma. Vēl kāds bieži lietots izteikums – viņš ir par vecu, lai apgūtu jaunās tehnoloģijas. Bieži vien, tieši par vecākiem cilvēkiem domājot, mums ir šis neapzinātais aizspriedums, ka viņi noteikti sliktāk pratīs apieties ar datoru vai viedtālruni, kaut mūsdienās tā nepavisam vairs nav. Vai arī otra galējība – viņš ir par jaunu, lai vadītu uzņēmumu. Jā, cilvēkam var pietrūkst pieredzes vai viņam nepieciešama vēl papildu izglītība, lai vadītu komandu, un tas ir objektīvi. Bet nevajag uzsvērt gadus. Tāpat kā nevajadzētu neko kategorizēt, balstoties uz vecumu, no sērija: viņi ir pārāk veci, lai piedalītos šajā pasākumā vai jaunieši mūsdienās ir pārāk slinki.
* Gan medijos, gan sarunās bieži izskan: tev jāizskatās atbilstoši savam vecumam. Jāģērbjas atbilstoši, jākrāso mati, jo sirmums padara tevi vecāku utt. Īpaši jau no modes ekspertiem bieži dzirdam tādas frāzes kā vecumam neatbilstošā apģērbs vai vecumam neatbilstošs matu sakārtojums. Šodien pat redzēju virsrakstu Stila kļūdas, kas jums var likt izskatīties vecākai. Un viens no ieteikumiem rakstā: nēsājiet savam vecumam atbilstošu apģērbu. Šis arī ir tas ikdienas nemanāmais eidžisms. Un interesanti, ka tas vienmēr tiek teikts, runājot tieši par vecākiem cilvēkiem, nevis par jauniem cilvēkiem, un daudz biežāk par sievietēm nekā par vīriešiem. Te jāatgādina – stils ir universāls, stilam nav vecuma. Katrs var ģērbties un izskatīties tā, kā viņš jūtas.
* Bieži tiek lietotas tādas frāzes kā Par spīti vecumam vai Neskatoties uz vecumu. Piemēram: neskatoties uz vecumu, filmā būs redzami arī tādi un tādi 70. gadu aktieri. Kāpēc gan vajadzētu uzsvērt šo neskatoties uz vecumu? Vai tad ir kāds vecums, sākot no kura, cilvēks vairs nevar parādīties uz skatuves vai kinoekrāniem?
* Dažkārt saka: runā tā, lai arī vecmāmiņa saprastu (ar vārdu vecmāmiņa apzīmējot cilvēku, kurš nespēj saprast sarežģītas lietas). No tādiem un līdzīgiem teicieniem vajadzētu izvairīties – tas, ka cilvēkam ir daudz gadu, nepavisam nenozīmē, ka viņš simbolizē personu, kas kaut ko nespēj saprast vai ar viņu vajadzētu runāt vieglākā valodā.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.
