Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Ar skriešanu nopietnāk sāku nodarboties pērn,» saka grupas Borowa Mc solists Aigars Runčis.
«Man tā bija pandēmijā uzsāktā attālinātā darba pozitīvā blakne – laiku, ko agrāk pavadīju sēžot sastrēgumos, izmantoju skriešanai. Savus pirmos divus kilometrus noskrēju uz trenažiera skrejceļa. Darīju to ar lielām grūtībām un pēc tam jutos kā uzvarētājs. Iestājoties siltākam laikam, sāku skriet ārā. Biju izvirzījis mērķi – noskriet pusmaratonu –, un to pagājušajā gadā arī paveicu. 21 kilometru garu distanci noskrēju pat trīs reizes. Tas gan oficiāli netika fiksēts, jo darīju to prieka pēc kopā ar savu čomu Ediju. Tieši viņš šogad maijā man piedāvāja kopā noskriet 42 kilometrus,» stāsta Runčis.
«Sākumā domāju, ka man šāda distance būs par garu, taču slodzes testā uz slīdceliņa, ko veicu Latvijas olimpiskajā vienībā, guvu apstiprinājumu, ka varu noskriet maratonu. Izgāju pilnu pārbaužu ciklu, un ārsti man ieteica atbrīvoties no diviem kilogramiem svara. Pirms 10 gadiem, kad bildināju sievu, apsolīju viņai skaistas kāzu bildes.
Tā es līdz kāzām atbrīvojos no 23 liekajiem kilogramiem. Kāzās svēru 87 kilogramus, un tā tas bija līdz šim gadam. Gatavojoties maratonam, izkusa vēl divi kilogrami,» saka Aigars.
Četru mēnešu laikā viņš noskrēja vairāk nekā 600 kilometru.
«Daudzos treniņos man pievienojās meita Estere, kas brauca līdzās ar velosipēdu. Tas izvērtās par lielisku kopā pavadītu laiku,» atminas Runčis.
«Reģistrējoties maratonam, plānoju to noskriet četrās stundās un desmit minūtēs. Maratonā devos kopā ar savu čomu, un jau pēc pirmajiem kilometriem sapratām, ka skrienam kopā ar tempa turētājiem. Tā noskrējām lielāko daļu maratona, un rezultāts izvērtās labāks, nekā cerēju. Finišā jutos gandarīts par ieguldīto darbu un laiku, tam visam gatavojoties. Vislielākais paldies Edijam, kurš bija lielisks motivētājs ne tikai treniņos, bet arī maratonā. Draugs dienē Latvijas armijā un ir labā fiziskajā formā. Edijs ne tikai skrēja man līdzās visu maratonu, bet arī finišēja kopā ar mani.
Draugs man pēdējā kilometrā teica – ja tevī vēl ir kāda spēka rezerves, tagad tās ir jādod ārā! Maratona noslēgumā piedzīvoju dīvainu sajūtu – it kā skrietu pa mākoņiem. Pēc finiša tā pazuda,» atceras Runčis. «Esmu sapratis, ka man patīk skriet. Tas ir laiks sev, kad varu izdarīt to, kam ikdienā nepietiek laika. Skrienot klausos dažādus podkāstus, interesantus sarunu raidījumus. Arī maratonam biju izveidojis izlasi ar iemīļotajiem runātājiem,» atklāj Aigars.
