Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vēl tikai pirms 70 gadiem, kad poliomielīta jeb bērnu triekas vakcīna bija tikai izstrādes sākumposmā, šī paralizējošā un pat nāvējošā vīrusu infekcija ik gadu skāra tūkstošiem bērnu. Viens no viņiem bija Pols Aleksandrs. Tālajā 1952. gadā sešgadīgais Pols saļima savu vecāku priekšā – viņš bija saķēris bīstamo poliomielītu. Slimnīcā ārsti vecāku brīdināja, ka zēna slimība tikai progresēs, tomēr tolaik vienīgais glābiņš bija dzelzs plaušas. Milzīgs mehānisks respirators, kas aptver visu cilvēka ķermeni. Tā iekšienē tiek nemitīgi mainīts spiediens, imitējot elpošanu. Savulaik šāda ierīce glāba dzīvības tiem, kam vairs nebija iespējas elpot ar saviem spēkiem.
Pols Aleksandrs kopš liktenīgās saslimšanas bija spiests savu dzīvi turpmāk pavadīt milzīgā dzelzs aparātā. Pēc tam, kad slimība bija uzveikta, viņa ķermenis no kakla līdz lejai bija paralizēts. Tas nozīmēja, ka arī viņa plaušas vairs nevarēja darboties patstāvīgi. Polam nācās septiņas dekādes aizvadīt guļus pozā, klausoties dzelzs plaušu svilpošanā un paļauties uz apkārtējo rūpēm.
Tiesa, prātam neaptveramais stāvoklis neietekmēja Pola dzīvesprieku un mērķtiecību. Viņš, esot dzelzs plaušā, pabeidza vidusskolu, ieguva augstāko izglītību tiesību zinātnēs un pat strādāja par advokātu. Viņš ir piedalījies tiesas sēdēs īpašā ratiņkrēslā, pieslēgts pie elpināšanas aparāta un aizstāvējis savus klientus. Dzīves laikā viņš ir spējis savām acīm redzēt okeānu, lidot ar lidmašīnu, apmeklēt baznīcu un uzrakstīt memuārus – tos viņš rakstījis veselus piecus gadus, jo katru vārdu pierakstījis ar pildspalvu, kas piestiprināta pie mutē ievietotas nūjiņas.
Pols Aleksandrs ir iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā kā cilvēks, kas visilgāk nodzīvojis dzelzs plaušā. Viņam izdevās pārdzīvot abus vecākus un brāli. Diemžēl viņa dzīve aprāvusies 78 gadu vecumā – Pols miris no COVID-19 infekcijas izraisītajām sekām.
Dzelzs plaušas plaši izmantoja poliomielīta epidēmijas laikā 1940. un 1950. gados. Pēc vakcīnas atklāšanas 1955. gadā šī slimība lēnām izzuda un dzelzs plaušas kļuva par senu medicīnas vēstures liecību.
