Mašnovskis dzimis Tukuma novada Pūrē, studējis ekonomiku. Viņš bijis Tumes ciema Izpildkomitejas priekšsēdētājs, darbojies žurnālistikā, strādājis par Tukuma rajona laikraksta fotokorespondentu, bijis Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja ārštata līdzstrādnieks. Mašnovskis darbojies arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā kā Tukuma rajona galvenais inspektors.
Mašnovskis dzīves lielāko daļu nodarbojās ar fotografēšanu.
Viņš sarīkojis vairākas personālizstādes. Tāpat viņš visu mūžu vācis informāciju par Latvijas kultūrvēsturi, kultūras pieminekļiem, arhitektūras un mākslas vēsturi un izveidojis plašu fotoarhīvu un dokumentu krājumu, ko nodevis Herdera institūtam Mārburgā Vācijā.
Mašnovska mūža darbs ir četri enciklopēdiski sējumi «Latvijas luterāņu baznīcas. Vēsture, arhitektūra, māksla, memoriālā kultūra» un pieci enciklopēdiski sējumi «Muižas Latvijā. Vēsture, arhitektūra, māksla».
Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, LZA īstenais loceklis Ojārs Spārītis atzīst, ka Mašnovskim bija raksturīgi censties aptvert neaptveramo, paveikt nepaveicamo un nenobīties, vienam pašam darot darbu, kuram parasti tiek rīkotas talkas un piesaistīti palīgspēki.
Mašnovskim aiz muguras paliek kopā ar dzīvesbiedri Ženiju Livdāni kopīgos pētnieciskajos ceļojumos pieveiktie 10 000 kilometru, kamēr viņa datora atmiņā paliek daudzu gadu garumā iegūtie un sakrātie Latvijas kultūras pieminekļu fotodokumentu miljoni, bet uz rakstāmgalda vēl palika vairāki neizdotu manuskriptu sējumi, vēsta Spārītis.
LZA goda loceklis Imants Lancmanis uzsver, ka Mašnovskis paliks Latvijas kultūras vēsturē kā fenomens, līdzīgi Johanam Kristofam Brocem.
«Viņam bija lemts paveikt titānisku darbu, veidojot deviņus biezus sējumus par Latvijas muižām un baznīcām, kas tagad ir pamatinformācijas avots jebkuram pētniekam vai interesentam, ļaujot turpināt viņa iesākto darbu un padziļināt, precizēt pētījumus,» atvadvārdos saka Lancmanis.
Atvadīšanās no Mašnovska notiks sestdien, 21.decembrī, plkst.11 Rīgā, Tēraudlietuves ielā 3, Lielajā zālē.