Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lancia vēsture
Firmas dibinātājs Vinčenco Lanča bija bagāta rūpnieka dēls, un savu karjeru viņš sāka 1898. gadā Džovanni Čeirāno autobūves uzņēmumā, strādādams par grāmatvedi. Nedaudz vēlāk viņš kļuva par automobiļu izmēģinātāju. Pēc Čeirāno uzņēmuma iekļaušanas FIAT sastāvā, Vinčenco turpina šo darbu un paralēli ar FIAT markas auto sāk piedalīties autosacīkstēs. Savu autobūves uzņēmumu Lanča nodibināja 1906. gada 27. novembrī, bet pirmā automobiļa izlaidi ievērojami aizkavēja postošais ugunsgrēks 1907. gadā.
Tomēr, lai gan bija nopietni postījumi, rūpnīcu pilnībā atjaunoja un pirmo Lancia-Alfa sēriju izgatavoja jau 1908. gadā. Tie bija komfortabli klasiskas koncepcijas automobiļi, kas aprīkoti ar četrcilindru 2,5 litru dzinējiem. Tajā pašā gadā sabiedrībai demonstrēja arī daudz reprezantablāku modeli Dialfa.
Tas bija aprīkots ar vienu no pirmajiem pasaules autobūves vēsturē sērijveidā ražoto sešcilindru dzinēju, kura darba tilpums 3,8 litri bija pie tā paša cilindru diametra, kāds bija Alfai.
Šie modeļi uzreiz guva plašu atsaucību – Alfa pārdoto eksemplāru skaits sasniedza 108, bet iespaidīgajam Dialfa – 23, kas bija labs tirdzniecības rādītājs jaunam autobūves uzņēmumam Eiropā 20. gs. sākumā.
No 1909. gada firmas piedāvāto modeļu skaits strauji auga un tos apzīmēja ar grieķu alfabēta burtiem. Šajā daudzveidīgajā modeļu gammā pieminēšanas vērta ir 1914. gadā izlaistā Theta, kurai pirmajai Eiropas autobūves vēsturē uzstādīja elektrisko starteri un lukturus.Vēl viens tiem laikiem netradicionāls tehnisks jauninājums Lancia modeļu būvē bija 1922. gadā izstrādātā Lambda, kurai pirmajai pasaules autobūves vēsturē bija nesošā virsbūve. Šis automobilis tolaik kļuva par populārāko modeli Lancia vēsturē. Tiem bija milzīgs noiets un ievērojami sasniegumi arī autosportā.
1930. gadu otrajā pusē Vinčenco Lanča neilgi pirms savas nāves projektēja savu pēdējo modeli – vienkāršo Aprilia ar savdabīgas formas nesošo virsbūvi, kurai uzstādīja V4 cilindru dzinēju ar vieglmetāla sakausējuma blokiem. Premium klasē tolaik dominēja ļoti iespaidīgā Astura ar liela tilpuma V8 cilindru dzinēju un dažādās itāliešu virsbūvju dizaina studijās, t.sk. Pininfarina, pēc individuāla pasūtījuma izgatavotas virsbūves.
Astura lietoja Itālijas valdība un tā laika augstākā sabiedrība. Pēc Otrā pasaules kara līdz 1950. gadam turpināja izlaist pirmskara Aprilia, kad to nomainīja Vitorio Jano izstrādātais modelis Aurelia. 1950. gadu sākumā automobiļu projektēšanā aktīvi iesaistījās Vinčenco Lančas dēls Jani, kas jau agrāk strādāja tēva uzņēmumā. Viņa sniegums bija projektētā mazlitrāžas Appia. 1960. gadā Lancia beidzot atteicās no klasiskās aizmugurējo riteņu piedziņas shēmas un piedāvāja tolaik konceptuāli pilnīgi jaunu izstrādājumu – modeli Flavia, par kuru tad arī šis stāsts. Kā rakstīja tālaika auto presē: «Gan jauns modelis, gan sensācija pasaules autobūvē!» Un šis modelis nebija izņēmums.
Lancia motors
Flavia projektēja talantīgais itāliešu inženieris profesors Antonija Fesia, kas milzu popularitāti ieguva 30. gadu vidū ar izstrādāto, tolaik ļoti progresīvā mazauto FIAT 500, iesaukta par Topolino (pelēnu – itāliešu val.), konstrukciju. Lancia Flavia konstrukcijas pamatā ir tādi tolaik savdabīgi tehniskie risinājumi kā horizontāls augšējo vārstu četrcilindru (1,5 litru, 78 ZS) bokserdzinējs un visu riteņu disku bremzes, kas tolaik bija visai reta parādība autobūvē, bet pats galvenais – šis bija pirmais itāliešu auto ar progresīvo priekšējo riteņu piedziņu un savdabīgu priekšējo neatkarīgo balstiekārtu ar slokšņu šķērsatsperi.
Pirmais jaunās modeļu gammas produkts tika izstrādāts kā stūrains četrvietīgs sedans, kas neizskatījās īpaši pievilcīgs, tomēr drīz parādījās itāliešu autovirsbūvju dizaina studiju izstrādātie ļoti elegantie sporta modeļi ar nedaudz saīsinātu riteņu bāzi. Pamatā tie bija Pininfarīnas projektētā divdurvju četrvietīgā kupeja un Vignale kabriolets. Jāatzīmē, ka četriem pasažieriem šie auto nebija pārāk ērti.
1963. gadā automobilim tika veikti daži uzlabojumi: 1,5 litrudzinēju nomainīja tādas pašas konstrukcijas 1,8 litru 92 ZS dzinējs. Pininfarīnas kupeja ieguva nedaudz izmainītu dekoratīvo radiatora resti, nelielie taisnstūrformas priekšējie gabarītu un pagriezienu rādītāji tika nomainīti pret lielākiem apaļas formas lukturiem.
Jumta forma, virsbūves priekšas dizains un auto proporcijas pilnībā atgādināja to gadu Pininfarīnas izstrādāto sporta auto Ferrari 250GTE/330GT modeļu dizaina stilu. Šis Lancia modelis ir arī tā cienīgs.
Ferrari radinieks
Konkrētais auto pēc rūpnīcas atstāšanas nonāca Francijā, kur to pirmo reizi reģistrēja 1965. gada oktobrī. Tā dzimtā krāsa bija tumši zila. Vēlāk auto mainīja īpašnieku un nonāca Beļģijā. Nākamajam saimniekam drūmā tumši zilā krāsa pārāk pie sirds negāja, un viņš nolēma auto pārkrāsot sarkanu, lai vairāk līdzinātos iemīļotajam Ferrari, kuru droši vien iegādāties neļāva finansiālais stāvoklis. 2014. gada nogalē pēc sludinājuma auto iegādājās retro auto mīļotājs no Latvijas, kas jau izbaudījis daudzu antīko automobiļu šarmu. Pērnā gada nogalē, īsi pirms gadu mijas, automobilis jau bija Rīgā.
Vasarā, kā daudzi interesanti retro automobiļi, tas kuplinās Latvijas Antīko automobiļu kluba un CSDD Rīgas Motormuzeja rīkotos seno spēkratu salidojumus un parādes. Šis ir visumā unikāls eksemplārs, jo itāliešu auto virsbūvju dizaina studiju darbus pie mums redzēt iespējams gaužām reti.
Rezumējums
Skaists 1960. gadu itāliešu autodizaineru darbs, šobrīd vienīgais zināmais šā perioda Lancia pārstāvis Latvijā. Savdabīgs un reizē savam laikam progresīvs konstruktīvo risinājumu ziņā.
