Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Audi vēsture
Šī automobiļu marka bija populāra 20. gs. pirmajā pusē. Viens no nedaudzajiem autobūves pionieriem Augusts Horhs savu firmu Horch&Co. Motor-wagenwerke dibināja 1899. gadā Ķelnē, Erenfeldē, bet līdz tam viņš divus gadus strādāja par konstruktoru pie Karla Benca. Viņa pirmais uzprojektētais automobilis bija samērā neliels ar divcilindru motoru, bet jau nākamie modeļi kļuva aizvien prestižāki, tā ieņemot premium klases segmentu. Nedaudz vēlāk uzņēmums pārcēlās uz Cvikavu. Jāatzīmē, ka Augusts Horhs savos projektētajos automobiļos izmantoja tolaik pašus modernākos konstruktīvos risinājumus vieglo auto būvē.
Diemžēl 1910. gadā pēc nopietna strīda ar uzņēmuma valdi Augustu Horhu piespieda atstāt paša izveidoto firmu, bet tajā pašā gadā Cvikavā viņš nodibināja jaunu autobūves uzņēmumu, kura nosaukums ir Audi un kurš ir ļoti populārs šodien. Mūsdienās, ieraugot automobili ar četriem apļiem uz dekoratīvās radiatora restes, mēs nepārprotami atpazīstam Audi, bet tie pirms 80 gadiem nozīmēja pavisam ko citu. 20 gs. 30. gadu sākumā pasaules ekonomiskās krīzes apstākļos, kad bankrotēja daudzas slavenas autobūves kompānijas, Saksijas Federālās zemes valsts banka investēja prāvus naudas līdzekļus četrās Lejassaksijas autobūves firmās, tās apvienojot un izveidojot koncernu Auto Union A.G.
Tas notika šādi: 1932. gada 28. jūnijā dāņu inženiera Jergena Skaftes-Rasmusena vadītajā DKW, kurā tobrīd bez auto rūpnīcas ietilpa vēl 12 auto piederumu ražošanas uzņēmumi ar vadību Čopauas pilsētā, tika nodibināta akciju sabiedrība Auto Union. Tiem klāt pievienoja Audi rūpnīcu Cvikavā un motobūves uzņēmumu Schűtoff Hemnicā, bet nedaudz vēlāk arī elitāro autobūves rūpnīcu Horch Cvikavā.
Koncerns Auto-Union pēdējo savā īpašumā iegādājās Wanderer autobūves nodaļu. Līdz Otrajam pasaules karam šajā koncernā ražoja Audi, DKW, Horch un Wanderer vieglos automobiļus, kā arī DKW motociklus. Tā kopš 1935. gada uz auto radiatora maskām tika stiprināti četri apļi ar uzrakstu Auto Union. Jau kopš 30. gadu vidus koncerns aktīvi iesaistījās militāro spēkratu radīšanā.
Otrais pasaules karš
Šajā laikā vācu armijas – Vermahta – vadība radīja koncepciju, kura paredzēja triju dažādu tipu (vieglo, vidējo un smago) pilnpiedziņas apvidus spēkratu izstrādi militāro formējumu vajadzībām. Līdz ar to Vācijā jau 30. gados aizsākās paaugstinātas caurgājamības pilnpiedziņas automobiļu izstrāde, tādējādi radot savdabīgu, kara apstākļiem piemērotu bezceļnieku konstruēšanas skolu.
Turklāt pastāvēja nosacījums, ka šiem transportlīdzekļiem bija jābūt pietiekami unificētiem, lai tos varētu ražot vairākās rūpnīcās vienlaikus.
Tā kā jau 20. gadsimta sākumā dārgo un ekskluzīvo automobiļu ražotājfirma Horch līdztekus augstākās klases vieglo auto izlaidei nodarbojās ar militārās tehnikas izstrādi, tad pašsaprotami, ka vidējās klases bezceļnieku projektēšanu uzticēja veikt tieši šim uzņēmumam. Šo pilnpiedziņas (4×4) apvidnieka modeli 901 izstrādāja 1935. gadā vācu armijas štāba virsnieku dienesta vajadzībām, izmantojot vieglā automobiļa Horch 830B agregātus. Šis bāzes modelis tika radīts uz standarta rāmja konstrukcijas ar slēgta tipa lonžeroniem un daudz dažādiem konstruktīvajiem elementiem. Par spēka agregātu tika izmantots V8 cilindru sānu vārstu 3,5 l motors ar hidrauliskajiem vārstu bīdītājiem un diviem karburatoriem.
Tos komplektēja ar četrpakāpju manuālajām pārnesumkārbām ar sinhronizētiem pēdējiem pārnesumiem. Piedziņu uz priekšējo un aizmugurējo tiltu nodrošināja divpakāpju sadales kārba – demultiplikators. Automobilis tika aprīkots ar visu riteņu neatkarīgo balstiekārtu, kas sastāvēja no spirālatsperēm un šķērsstieņiem, izmantojot kardānvārpstas pārvadus, lai vieglāk un ērtāk būtu pārvarami ceļa nelīdzenumi. Kardānvārpstu aizsardzībai izmantoja gofrētas gumijotas brezenta uzlikas, kas kalpoja samērā īsu laiku.
Armijas auto
Aizmugures reduktors bija ar iebūvētu pašbloķējošu diferenciāli. Lai nodrošinātu piekares normālu darbību, tika uzstādīta sarežģīta centrālā eļļošanas sistēma. Īpatnējs konstruktīvais risinājums ar būtisku nozīmi ir virsbūves sānos pa vidu novietotie rotējošie rezerves riteņi, kuri kalpoja par atbalstu sarežģītu apvidus reljefu, to skaitā arī ierakumu, šķērsošanu, neļaujot automobilim uzsēsties uz vēdera. Auto tika komplektēts ar dažādām virsbūvēm, kuras apzīmējums Kfz. ar ciparu pamatā noteica to lietojamību.
Šajā rakstā aplūkotais automobilis Kfz.15 ir ar vaļēju piecvietīgu virsbūvi, kura komplektēta ar četrām sānu durvīm un uzvelkamo brezenta jumtu. Lai gan šie modeļi tika aprīkoti ar speciāliem ūdens noteces kanāliem zem sēdekļiem, jāatzīmē, ka īpaši komfortabli tie tomēr nebija, un tolaik, ņemot vērā, kādām vajadzībām tie tika radīti, īpašs komforts kā mūsdienu apvidniekiem tiem netika paredzēts.
Vācu armijā Kfz.15 tika izmantoti galvenokārt kā izlūku transportlīdzekļi, taču bija modifikācijas, kuras aprīkoja ar ieročiem, piemēram, ložmetējiem un flakiem, bija pārvietojamās radiostacijas un transportlīdzekļi ievainoto izvešanai. Nelielā skaitā tika izgatavoti arī komfortabli kabrioleti augstākajai vācu militārajai virspavēlniecībai (Kfz. 21). Šādu auto lietoja arī Vermahta Āfrikas korpusa komandieris Ervīns Rommels, ar iesauku Tuksneša lapsa.
Rūpīgi slēpts
No 1935. gada, kad uzprojektēja pirmo 901. modeli, līdz tā ražošanas pārtraukšanai 1943. gadā saražoja 14 906 eksemplārus, un tas bija viens no visizplatītākajiem vidējās klases vācu militārajiem apvidniekiem. Tagad šie spēkrati ir jau liels retums un militārās tehnikas kolekcionāru paaugstinātas intereses objekts. Baltijas valstīs šis ir pagaidām vienīgais zināmais eksemplārs, kas ir pilnā darba kārtībā.
To izplatību un saglabātību pēckara periodā noteica ne tikai tas, ka daudzi tika iznīcināti karā, bet arī tas, ka eksemplāri, kuri bija pārdzīvojuši karu, nevarēja tikt izmantoti civilajā dzīvē, jo pret tiem bija lieli aizspriedumi gan pēckara Vācijā, gan, protams, uzvarētājas valstī PSRS. Izdzīvoja tikai rūpīgi noglabātie un paslēptie spēkrati. Viens no tiem ir šoreiz aprakstītais auto.
Tas aktīvi piedalījies Otrā pasaules kara militārajās operācijās Austrumu frontē, ieskaitot Kurzemes katla cīņas 1944./1945. gadā.
Taču, kas to lietoja no vācu armijas militārpersonām, diemžēl vēsture klusē. Leģenda gan vēstī, ka to lietojis Ostlandes policijas ģenerālis un SS obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns. Pēc Otrā pasaules kara automobilis tika izjaukts un rūpīgi noslēpts, bet dienas gaismu tas vien ieraudzīja 20. gs. beigās, kad automobili no kāda frontes laika šofera – vācu armijas leģionāra – iegādājās seno spēkratu kolekcionāru Orleānu ģimene Rīgā. Auto restaurācija ilga aptuveni piecus gadus, un pēc restaurācijas tas tika eksponēts Rīgas Motormuzeja militāro spēkratu ekspozīcijā. 2009. gadā tas piedalījās seno spēkratu salidojumā Rīga retro. Šobrīd auto ir mainījis savu īpašnieku, kas ir seno spēkratu kolekcionārs no Krievijas, un tas ir eksponēts privātajā militārās tehnikas ekspozīcijā Sventes muižā.
Tehniskie dati
- Ražotājs: Auto Union A.G., Vācija,
- Gads: 1937.
- Motors: V8 cil., SV, 3517 cm3
- Jauda: 80 ZS pie 3600 apgr./min
- Pārnesumu kārba: 4MT
- Maks./ātrums: 95 km/h
- Pašmasa: 2350 kg
- Kravnesība: 600 kg
- Degvielas patēriņš: 26 l/100 km
Rezumējums
Viens no pirmajiem bezceļniekiem, kas radīts vēl pagājušā gadsimta 30. gados militāriem mērķiem. Jāatzīmē, ka tiem laikiem ļoti sarežģīts transportlīdzeklis gan ražošanā, gan arī ekspluatācijā. Automobilis frontes apstākļos faktiski nebija remontējams. Tomēr vadīšanas un braukšanas komforta ziņā, cik tālaika apvidnieki vispār varēja būt komfortabli, šis bija ievērojami pārāks par citu valstu analogiem spēkratiem.
