Skumjā ziņa par Pāvila Johansona nāvi pienākusi no Zviedrijas. Dzejnieces Veronikas Strēlertes dēls mācījās Stokholmas universitātē, kur ieguva filoloģijas maģistra grādu, strādājis vairākās Stokholmas skolās, kā arī ilgus gadus vadījis Stokholmas latviešu skolu. Viņš ir dziedājis Stokholmas latviešu korī, zviedru korī Hägerstens motettkör, bijis solists latviešu sarīkojumos un dievkalpojumos. Spēlējis Stokholmas latviešu teātrī, vadījis literāros rītus Lesteres dziesmu dienās un Helsingborgas Dziesmu svētkos.
Dzejā viņš debitēja 1967. gadā , kad 19 gadu vecumā izdeva krājumu Sudraba ceturksnis, pēc desmit gadiem iznāca otrā grāmata Patskaņi un līdzskaņi. Pāvils publicējās dažādos trimdas un Latvijas laikrakstos. Johansons ir sastādījis latviešu literatūras vēsturi zviedru valodā, kā arī atdzejojis savas mātes Veronikas Strēlertes dzejoļus zviedru valodā
2016. gadā izdevniecībā Neputns klajā nāca Johansona trešais dzejoļu krājums Paisums un bēgums, bet 2022. gadā viņš veidoja tēva Andreja Johansona eseju krājumu.
Pirmo reizi savu vecāku dzimteni Latviju viņš apciemoja kopā ar māti 20. gadsimta 70. gados.
«Viņa ierašanās Rīgā allaž nesa līdzi to īpašo Rietumu kultūras elpu, kas mums tolaik bija tik svarīga,» sociālajos tīklos raksta mākslas vēsturniece Laima Slava.
1985. gadā klajā nāca Pāvila Johansona pirmais un vienīgais soloalbums. Viņš muzicēja latviešu jauniešu rokgrupā Saules brāļi kopā ar Juri Kronbergu un brāļiem Grašiem. No 60. gadu vidus sacerējis un izpildījis dziesmas ar Aleksandra Čaka, Veronikas Strēlertes un Eduarda Veidenbauma tekstiem.