Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Organizētais bardaks
Jau ilgāku laiku saņemu aicinājumus braukt uz Ukrainu, jo viņi vēlas attīstīt mikroķirurģiju. Viņi grib manu palīdzību. Ukraiņu aicinājums sakrita ar manām rūpēm par medicīnas nozari kara gadījumā Latvijā. Traumatologu un ortopēdu Mārtiņu Mālzubri pierunāju braukt līdzi, jo viņš ir foršs čalis, uz kuru var paļauties. Galvenokārt mēs braucām rast atbildes – ko darīsim tad, kad sāksies ziepes.
Pirms braukšanas uzrakstīju ziņu Romuldam Ražukam, kurš atbildēja – lai safotografēju redzēto, un viņš sarīkos Saeimā manu noklausīšanos. Septembrī tā notika, pēc kuras Saeimas komisija atzina – tas ir nopietns jautājums, un janvārī tiks sasaukta konference.
Piecas dienas mēs viesojāmies pie ukraiņu kolēģiem, gaidot atļauju braukt uz fronti. Viesojāmies Borispiļas un Kijevas rehabilitācijas klīnikās. Bijām pie Borispiļas mēra audiencē. Kijevā tikāmies ar Veselības ministrijas valsts sekretāru. Piedalījāmies Ukrainas armijas mācībās. Mēs šāvām un izgājām taktiskās medicīnas ciklu. Visbeidzot kopā ar Mārtiņu katru rītu skrējām krosu, pēc kura man gribējās vemt, jo viņš ir maratonists, turklāt divreiz jaunāks par mani.
Citi lasa
Finālā, nesagaidījuši atļauju, mēs iesēdāmies voluntieru busiņā, kas 700 kilometrus veda ūdeni, kartupeļus, ogas, morsu, speķi.
Viena no problēmām bija tāda, ka brīvprātīgie bataljoni paši īsti nezināja, kur atrodas, tāpēc nevarēja izbraukt un mūs sagaidīt. Viņiem joprojām nav centralizētas vadības un joprojām nav uzskaites. Viņi nezina, cik viņu ir.
Tur valda stihiski organizēts bardaks.
Un Ukrainas aizsardzība joprojām turas uz šo brīvprātīgo, neorganizēto, tomēr neiedomājami drosmīgo cilvēku pleciem.
Pirms izbraukšanas čaļi mums piedāvāja ķiveres un bruņu vestes. Diemžēl šīs lietas mēs aizmirsām paņemt, tāpēc ceļā jutāmies nedaudz neomulīgi. Lai gan izbraukšana ar volontieriem bija runāta divpadsmitos dienā, viņi kavējās un mēs izbraucām tikai sešos vakarā. Ceļā busiņš noplīsa, iztecēja transmisijas eļļa. Nekavējoties tika atrasts cits busiņš. Divos naktī šofere Ļena beidza dzert, mēs pārkrāmējām mantas, Ļena pārsēdās un mēs atkal turpinājām ceļu.
Ir vēl viens fenomens. Ceļā aptuveni 20 reizes mūs pārbaudīja bruņoti veči. Mani uzskatīja par rietumu virsnieku un izlūkdienesta darbinieku. Ja šīs dāmas, kas mūs veda, būtu jaunas meitenes, droši vien būtu citādāk, bet viņas kā nobriedušas sievietes zaldātiem dāvināja cigaretes un ar visiem mīļi parunājās. Jo zināja, ka zaldāti īstenībā ir lieli puikas ar ieročiem. Tādējādi tikai vienā postenī man paprasīja pasi un pārbaudīja mantas.
Tiem večiem, ko satikām galā, ir pofigs. Viņi ir gatavi nogalināt un tikt nogalināti. Dažas dienas pirms mūsu ierašanās te bija notikušas apšaudes. Viņus apšaudīja ar mīnmetējiem un 120, 150 milimetru artilēriju. Tas ir nopietni. Viņu attieksme lielā mērā ir spēcīgāka par apstākļiem, kādos viņi dzīvo un karo.
Karu neizcīna tehnoloģijas, karu izcīna cilvēki.
Ukraiņu vīrietim, kā mēs to secinājām, ir trīs funkcijas. Mājsaimniecībā viņš pārvieto smagus priekšmetus (tādus, ko nevar pārvietot sieviete), viņš karo un aizsargā ģimeni un nodrošina pēctecību, radot bērnus. Bet, kad viņam nav jāpilda neviena no šīm trim funkcijām, ukraiņu vīrietis dzer. Visu pārējo risina sievietes, un viņas tik tiešām to dara. Ļudai (atbildīgā par volontieru busiņu koordināciju), piemēram, ir laba saimniecība: mājas, zivju dīķi, vistas un lauki. Godīgi sakot, es nesapratu, kāds no tā visa Ļudai labums un kurš to visu finansē. Sākumā neuzticējos savām ceļa biedrenēm, bet vēlāk sadraudzējāmies. Kopīgas bailes saliedē.
