Karš, kura nebija
Lai gan padomju armijas sistēma juka un bruka, Padomju Savienība lielu vērību pievērsa tieši medicīnai. Ideoloģija bija agresīva. Nepastāvēja runas brīvība, bet tādas nav arī šodien. Pamēģiniet publiskajā telpā slikti izteikties par saviem bosiem.
Ja padomju gados jūs neuzņemtu slimnīcā vai izrakstītu ar izgulējumiem, būtu drausmīgs skandāls. Savukārt šodienas pasaulē tas ir normāli.
Tolaik medicīnu gatavoja kodolkaram. Bija aprēķināts – ja Rīgā nomestu vienu megatonnu atoma lādiņu (50 Hirosimas bumbas), tas izraisītu masveida iedzīvotāju bojāeju, slimnīcu destrukciju un medicīniskā personāla zudumu. Tāpēc būvējot, piemēram, Gaiļezera slimnīcu, izbūvēja pazemes hospitāli ar trīssimt gultasvietām. Starp citu, hospitālis ir funkcionējošs, vienīgi šobrīd to izmanto kā arhīvu.
Arī lielākajās pilsētās ap Rīgu izveidoja slimnīcu tīklu: Ādažos, Saulkrastos, Ogrē, Siguldā, Jūrmalā, kuru uzdevums – spēt uzņemt cietušos gadījumā, ja Rīgas vietā paliktu atombumbas izdangāta bedre. Tāpat tika gatavoti mediķi, paredzot, ka personāla zudums atomkara pirmajās dienās būtu ap 80 procentiem.
Lūk, ņemot vērā visu iepriekš minēto, sāku interesēties, kas no tā visa ir saglabājies šodien? Griezos Veselības ministrijā un runāju ar cilvēkiem – ko darīt?
Izrādījās, ka plāna, kā strukturēt medicīnas nozari konflikta gadījumā, nav.
Dzīvoju pārliecībā, ka armijai ir savi ķirurgi. Nekā tāda nav. Šobrīd militāristiem ir savs dienests, apmācīti karavīri, kas evakuē cietušos no kaujas lauka un ved uz civilajiem hospitāļiem.
Ukrainas stāsts ir identisks. Viņi dzīvoja un slīga diezgan lielā pašapmierinātībā. 2012. gadā ukraiņu ārsti viesojās Rīgā. Es viņus vedu uz viesnīcu. Tā bija vasara, laiks bija labs, un uz ielas mēs redzējām Bugatti Veyron. Es to redzēju pirmo reizi mūžā. Savukārt ukraiņi atbildēja – mums ar tādiem Kijevā ir pilnas ielas. Tolaik viņiem bija normāla patērētāju, lielveikalu apmeklētāju sabiedrība. Tā viņi dzīvoja, un vēlāk tas izmaksāja 40 procentus ievainoto zaudējumu.