Es nicinu šo valdību
1986. gadā Afganistānas kara laikā stažējos Ļeņingradas Kara akadēmijā. Latvijā tolaik neviens negribēja iet armijā, tikmēr Krievijā veči bija starā, kariņš notika, ģēlas bīdījās, un tas garantēja karjeras izaugsmes iespējas. Tad iestājās pagrimums, jo nebija, kur likt enerģiju. Tagad optimisms atgriezies – džekiem ir jauns mahačs, pat vairāki, var saņemt apbalvojumus, dienesta pakāpes, rakstīt disertācijas, dalīties pieredzē. Lietas atkal notiek.
Pie mums ārsti rītā un vakarā to vien dara, kā vaid par finansējumu, bet tur ārsti saprot, ka finansējumam ir tādi paši noteikumi kā, piemēram, futbolā. Tu nevari paķer rokās bumbu un skriet. Tev ir jāspēlē pēc noteikumiem.
Salīdzinot ar Eiropas vai Amerikas kongresiem, kur viss notiek stīvi, man Maskavā patika, lai gan uzstāšanās laiki tika pārsniegti un dažkārt pat diskusijās bija dzirdami savstarpēji apvainojumi.
Alkohols kongresa laikā tika patērēts nenormālos daudzumos. Klausītājus tas netraucēja. Problēmas sākās tad, kad atspirdzinājās sēdes vadītāji. Šā iemesla dēļ kongress atsākās ar nelielu nokavēšanos, jo vadītāji bija pamatīgā skurbā – viņi pārtrauca runātāju un diskutēja savā starpā. Kāds džentlmenis ziņoja par pirkstu pārstādīšanu no kājas uz roku. Viņš to pasniedza kā lielu novitāti, lai gan te bija jūtama pelējuma smaka. To darīja jau pirms 30 gadiem. Turklāt džentlmenis piebilda, ka šī operācija veikta kādam Valsts domes deputātam. Uz to PSRS mikroķirurģijas pamatlicējiem Ļoša Borovikovs no tribīnes reaģēja ar vārdiem: «Es dziļi nicinu šo valdību un piedrāžu šo valsti!»
Divas dienas ir īss laika sprīdis, lai absorbētu milzīgo informācijas apjomu. Taču es nodibināju gana daudz kontaktu. Kongresa dalībnieki bija ļoti pretimnākoši, turklāt izrādīja interesi par Latviju, jautājot, kā šīs lietas notiek pie mums.
Un es sapratu, ka Krievija ir gatava tam, kam mēs neesam nopietni gatavojušies, – karam, kurš varētu arī sākties.
Tas faktiski ir vienīgais, no kā pa īstam baidos.