Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ložu revolūcija
Pirmajā un Otrajā pasaules karā šauts ievainojums ekstremitātē, trāpot mīkstajos audos, neaizskarot asinsvadus, bija nieks. Ievainotais jau pēc nedēļas spēja stāties atpakaļ ierindā. Tagad ar modernajām triecienšautenēm, kuras vienlaikus raida divas lodes, kaula lūzums ir garantēts, turklāt ar triecienvilni parauj līdzi arī mīkstos audus, atstājot tukšu vietu. Tie ir milzīgi un smagi bojājumi. Šie ieroči un to radītie ievainojumi ir mainījuši militārās medicīnas domāšanu.
Agrāk liela apjoma ekstremitāšu bojājumus ārstēja ar amputāciju. Tagad modernais cilvēks tiecas pēc dzīves kvalitātes.
Ja Džons vai Vaņa no kara atgriežas bez kājām, citus būs grūti pierunāt dienēt.
Turklāt atbalsta sistēma un pensijas ievainotajiem prasa milzu finanšu resursus. Arī tas ir veicinājis militārās medicīnas attīstību.
Ložu radītos bojājumus ārstē mikroķirurģija, izgriežot bojātos audus un pārstādot audus, par donoru ņemot pašu ievainoto. Ja kauli ir lauzti, tos nostabilizē. Mani nedaudz pārsteidza fakts, ka krievi beidzot sākuši ražot rietumu standartiem atbilstošas medicīniskās ierīces – mobilos rentgenus un operāciju galdus, kas krāsoti zaļajā aizsargkrāsā. Šīs ierīces helikopteros seko armijai, lai kur tā dotos.
Krievija militārās medicīnas nozarē veikusi milzu lēcienu. Kad studēju institūtā un gāju uz armijas mācībām, darba aprīkojums bija no Pirmā pasaules kara. Tagad pat nevar pateikt – tie ir krievu vai amerikāņu instrumenti. Turklāt krievi nav izjaukuši savu militārās medicīnas sistēmu. Šobrīd industrija ir sakustējusies ar jaunu sparu, ko veicina valsts pasūtījums. Kamēr Latvijas medicīnā valdīs gaudu mantra par finansēm, nekas nemainīsies. Bet Krievijā medicīnas vide ir dzīva. Man radās sajūta – ja tur cilvēks saka, ka viņam ir ideja, tā tiek akceptēta, tiek sniegta iespēja to īstenot.
Militārās medicīnas filozofija ir tāda – ārsts nespēj sniegt palīdzību visiem ievainotajiem.
Ja civilajā medicīnā cīnās par katru dzīvību, tad militārajā ņem vērā ierobežotos materiālu un ārstu resursus. Tas nozīmē, ka katrs gadījums tiek vērtēts kritiski – pārliet asinis vai nē. Un šo prasmi gūst ar pieredzi – tā ir dzīvības cena. Dakteris no Irānas stāstīja, ka viņi centušies operēt ievainotos uzreiz, bet daudzus zaudējuši, jo pēc traumas, kad asiņošana apturēta, ķermenim jāļauj atkopties, nevis jāmetas virsū ar nazi. Tā ir smagā ceļā gūta pieredze. Katram kara ārstam ir pacientu grupa, kurai tas ļauj nomirt mierā. Ārstam jājūt, kad pacients neizvilks. Starp citu, Otro pasaules karu Padomju Savienība izcīnīja ar ievainotajiem. Medicīna panāca, ka 85 procenti ievainoto atgriezās ierindā.
Es kongresā uzdevu jautājumu – ko jūs ar mani darīsiet, ja pieteikšos jūsu rindās par algotni? Viņi atteica, ka mani kā savas valsts nodevēju un gaļas gabalu sūtīs uz Sīriju. Bet par medicīnisko palīdzību nav jāraizējas. Cietušos evakuē no kaujas lauka, nosienot asinsvadus, uzliekot apsēju un, ja nepieciešams, ekstremitātēm uzliek stieņus, lai lūzums neļurkājas. Tālāk ievainoto ar lidmašīnu sūta uz Krieviju, kur ārstēšanu turpina.
