Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
SE Bluķi dosjē
Zīmols radies 2020.–2021. gadā Tūjā.
- Izveidotājs – Edijs Smilga.
- Rada oša masīvkoka bluķus, kas kalpo par mājokļu interjera papildinājumu. Renovē vecus, lauku sētās ilgus gadus stāvējušus koka bluķus.
- Izdarīt pasūtījumus un apskatīt Edija darbus var Instagram @_se_bluki
Par Tūjas bluķīšiem uzzinājām, kad ciemojāmies pie interjera dizaineres Andas Ozoliņas viņas lauku mājā, kas atrodas turpat pāri ceļam. Toreiz Edijs bija izgatavojis savus pirmos darinājumus, taču vēl nenojauta, ka bluķīšu padarīšana uzņems apgriezienus un kļūs par viņa sirdslietu. Tagad Edija kontā ir jau ap trīs simtiem bluķu, kas aizceļojuši uz lauku mājām, viesu namiem, smalkiem restorāniem un lielpilsētas dzīvokļiem.
«Koka bluķi senajās lauku sētās bijuši vienmēr, tie kalpoja par malkas vai gaļas skaldāmo pamatu. Vēlāk cilvēki uz tiem sāka sēdēt vai izmantoja kā āra galdiņus,» stāsta Edijs. Viņa radītie bluķīši lielākoties ir dizaina elementi ar sentimentāli praktisku nozīmi – sēdmēbeles vai galdiņi –, taču daudzi tos mājoklī novietojot arī vienkārši smukumam. Uz jautājumu, kā tas viss sākās, Edijs attrauc: «Anda vainīga! Tūjā jau vairākus gadus apsaimniekoju privātīpašumus, saimnieku prombūtnes laikā pieskatīju brīvdienu mājas un ielaidu atpūtniekus. Tā bija mana pamata nodarbošanās. Ar koku darbojos ļoti minimāli – mans lielākais veikums bija privātā atpūtas zona pludmalē, kur dažreiz mēdzu uzņemt viesus. Reiz Anda palūdza savai mājai uztaisīt bluķīti. Ciemos atbrauca viņas draudzene – smuki, arī tādu gribot. Uztaisīju vēl vienu. Sāku interesēties pie pazīstamiem galdniekiem – skatījos, kā un ko viņi dara, jautāju, ar ko labāk un cik daudz slīpēt. Toreiz, redzot manu interesi, kāds galdnieks teica – ja tu koku sajutīsi, tev viss aizies,» atceras Edijs, gan piebilstot, ka sākumā ar to jušanu ir tā, kā ir, un bez pušieriem iztikt nemaz nevarot.
«Ar katru bluķīti kļuvu arvien gudrāks, un tagad ir tā, ka, jau paskatoties uz materiālu, zinu, cik daudz darba man tas prasīs.»
Mākslinieka gēns no mammas
Edijs dzimis un audzis šeit, Tūjā, Krimalnieku mājās, kur dzīvojusi viņa dzimta. Pats spriež, ka radošumu mantojis no mammas un vectēva: «Mamma glezno, šuj un spēlē mūzikas instrumentu, bet vectēvs ir kurpnieks un mākslinieks, kas dzied un spēlē.» Kad fotogrāfe Ieva ieminas, ka droši vien arī skaistā jūrmalas vide veicina radošumu, Edijs apstiprina: «Jā, man patīk tā piejūras jauda, patīk strādāt sētā, dzirdot jūru. Vai reizes, kad guļu gultā un klausos, kā vecā māja vētras spēkā kustas. Patīk, ka varu ielēkt džipā un iebraukt savā mežā pēc koka.»
Sarunas gaitā top skaidrs – no senčiem mantotajam radošumam Edijam līdzi nācis arī uzņēmēja gēns, jo sava darba stundas viņš ir iemācījies novērtēt. Edija bluķīši maksā, sākot no septiņdesmit eiro, bet nereti gadoties sastapties arī ar neizpratni. «Reizēm kāds iepleš acis – ko tik dārgi?! Šķiet, koka bluķis to nevar maksāt. Tad man nākas skaidrot, kā tas gludais bluķītis top: ieleju džipā degvielu un braucu uz mežu lūkot pēc vēja gāzta, nokaltuša oša. Tad to turpat sazāģēju, krauju mašīnā un vedu mājās. Ja gadās kāds nokaltis, taču vēl uz kājas esošs osis, arī to vedu mājās, taču tādi man patīk mazāk, jo nevar uzreiz ķerties klāt, bet nākas vēl pāris mēnešu nogatavināt, lai izžūst. Osis ir ļoti ciets koks, vēl cietāks ir tikai ozols, tāpēc darbošanās prasa daudz spēka un pacietības. Sausam kokam miza ir tā piekaltusi, ka ar ēveli jādabū nost. Protams, bluķis ir smags, un darba procesā tas ir jācilā – jo lielāks izmērs, jo nopietnāka cilāšana. Turklāt zem krituša koka mizas ir smiltis, un ēvele ātri vien kļūst darbam nederīga… Kad koks atbrīvots no mizas, tas tiek noslīpēts un pulēts ar trīs dažāda raupjuma smilšpapīru. Pirms manis kokam jau pieskāries cits mākslinieks – daba –, un mans uzdevums ir šīs unikālās laika zoba atstātās zīmes filigrāni apstrādāt – nedrīkstu tās sabojāt. Jo dabas rakstu vairāk, jo ilgākas stundas prasīs pulēšana. Visbeidzot bluķi nobeicēju vai nokrāsoju – atkarībā no klienta vēlmēm,» viņš skaidro.
Bluķis zelta krāsā
Jautāts, kuri tad ir Edija mīļākie klienti, viņš emocionāli iesaucas: «Arhitekti un dizaineri! Tik mīļi, ka reizēm gribas viņus nožņaugt! Piesienas pie katras mazākās rieviņas, jo ļoti skaidri zina, kas viņiem ir nepieciešams. Taču es viņus saprotu, un vēlāk gandarījums par paveikto darbu ir neatsverams.» Dizaineri nākot ar ļoti precīzām skicēm, bet privātpersonu pasūtījumos Edijs varot izpausties radošāk. Kā pēdējā laika neparastāko pasūtījumu viņš min bluķi zelta krāsā kādam Rīgas klusā centra dzīvoklim.
«Pašās beigās zelta tonim izdomāju pārlaist pāri melnu beici, un sanāca tāds riktīgi seksīgs bluķītis,»
viņš smejas, tūdaļ piebilstot, ka šādi pasūtījumi viņam esot ļoti reti, un savā Instagram kontā rāda ko tuvāku latvieša gaumei – filigrāni nostrādātu bluķīti no ķirmja sagrauzta koka, kas tapis par naktsskapīti īpaša dizaina mājoklim.
Visi Edija bluķi – neatkarīgi no tā, vai klients tos pasūtījis iekštelpām vai terasei, – tiek apstrādāti ar mitrumizturīgu materiālu. «Āram paredzētais cauru gadu var dzīvot laukā. Protams, ar laiku saules ietekmē tas varbūt ieplaisās, taču tā tikai iegūs papildu vintāžas efektu.» Visiem Edija bluķīšiem ir diskrētas filca un metāla kājiņas. «Tas tāpēc, lai pa apakšu cirkulētu gaiss,» viņš paskaidro.
Neviens cits to neizdarīs
Nesen Edijs saņēmis pasūtījumu – jāizgatavo četrdesmit bluķu kādam Vācijas ekoveikalu tīklam. Uz jautājumu, vai tiešām viņš to grasās paveikt viens, citkārt jokot mīlošais Edijs nopietni atbild: «Tikai es zinu, kādu to bluķīti vēlos redzēt. Citam vēl varētu uzticēt mizas noņemšanu, taču tālāk – smalko mākslinieka darbu – tur es pats. Neviens, kurš te pie manis strādās naudas dēļ, to neizdarīs! Protams, darbs ir smags, un arī man ir reizes, kad viss līdz kaklam! Nometu ēveli – viss, neko vairs negribu! Tad es apsēžos, uzpīpēju un ceļos atkal, jo, lai tur vai kas, darbs ir jāpabeidz – strādāšu naktī, taču nekad neatstāšu uz rītdienu šodien iesāktu darbu.» Viņš atzīst – kā jau radošam cilvēkam viņam mūžīgi jāmeklē balanss starp vēlmi darīt pašam un nenodarīt sev pāri. «Grozies, kā gribi, bet tie četrdesmit bluķi man ar šo vienu labo roku būs tagad jāuztaisa, un es par to prieku maksāju, katru nedēļu dodoties uz Rīgu pie sava fizioterapeita. Redzi, bluķīši nav mans iztikas avots, bet sirdslieta. Ja šī būtu mana profesija, es nemaz nezinu, vai būtu pārlaimīgs…»
Uz minējumu, ka varbūt tomēr vajag mēģināt palaist vaļā sajūtu, ka tikai es pats varu to izdarīt, jo veselība mums ir tikai viena, Edijs noliedzoši groza galvu: «Kā lai izstāsta? Tas ir tāpat, kā kad satiec savu sievieti. Tu viņu izjūti – viņas enerģiju, ķermeni, tu jūti, kā ar viņu apieties.
Bieži vien naktīs, esot nomodā, izdomāju, kādam konkrētajam bluķītim jābūt.
Lai veidotos īstā bluķīša forma un struktūra, es zinu, cik stipri man ir jāuzspiež, cik tajā vietā jānoņem un kur labāk nedarīt neko… Lai ir tā, ka beigās skaties un redzi – wow!. Šo es nepārdošu, bet atstāšu sev! Tad tas ir pa īstam. Un citādi es nemaz negribētu.»
Kad Edijs ar savu Audi mūs izvadājis pa Tūjas objektiem, kur viņa bluķīši jau iedzīvojušies – centra kafejnīcu, viesu namu Tēva mājas garoza –, un parādījis arī nesen tapušu lakonisku sešu bluķīšu ansambli uz kaimiņienes Andas Ozoliņas mājas terases, mēs atvadāmies. Uz jautājumu, vai viņam jau parādījušies konkurenti, Edijs savā manierē garšīgi atjoko: «Neesmu manījis! Pagaidām esmu vienīgais bluķu magnāts!»
Populārākie raksti
