Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
MANA ĢIMENE
Tā bija mana ģimene – mīļotais cilvēks, mani vecāki un brāļi –, kas mani iedrošināja un atbalstīja, kad sākās Covid-19 un bija tik ļoti daudz nezināmā, kaut vai tas, cik viegli vai grūti atnest vīrusu uz mājām no slimnīcas. Viņi ne mirkli mani nemudināja izvairīties no darba vai kaut kur pamukt.
Teica – tu esi mediķe, protams, tev tas ir jādara.
Es viņiem par to saku lielu paldies. Viņi ir mana stiprā aizmugure.
KLASISKĀ MŪZIKA
Man patīk dažāda mūzika – džezs, roks, bet, kad vajag tikt pāri emocijām pēc smagas dežūras, palīdz tikai klasika. Iekāpjot mašīnā, ieslēdzu klasisko mūziku un, kamēr tieku līdz mājām, jau esmu smaidīga. Klausos Verdi, Pučīni, bet mans absolūtais favorīts ir Čaikovskis.
BŪT ĀRPUS UZTVERŠANAS ZONAS
Man ir divas tādas slepenas vietas, kur aizmukt, paslēpties no steigas un pilnībā atjaunoties. Tie ir mani lauki. Vieni atrodas Madonas pusē, otri – mazliet tālāk, patiešām meža vidū. Kad man ir brīvas dienas, darbā visus pabrīdinu, ka nebūšu sasniedzama – tur ekskluzīvā kārtā nav ne interneta, ne tīkla pārklājuma telefonam –, un braucu uz saviem laukiem. Tur varu iedvesmoties un pēc tam atkal pilnvērtīgi strādāt. Laukos ir tikai klusums un miers. Paņemu savu kafijas vai tējas krūzi, izeju ārā un skatos, kā no rīta saule lec, vakarā – riet, kā migla ceļas, kā putni čivina.
MANS DARBS – MEDICĪNA
Kad stāstu par savu darbu, es iedegos. Daudzi to ir novērojuši, un tā arī ir. Patiesībā medicīnā esmu tikai vairāk nekā piecus gadus, pirms tam strādāju skaistumkopšanas salonā, sākumā kā administratore, vēlāk – vadītāja. Toreiz paralēli darbam izstudēju māszinības.
Bet jau no pirmās dienas, kad atnācu uz Stradiņiem, esmu laimīga par medmāsas profesijas izvēli un zinu, ka esmu īstajā vietā.
Māsas darbs nav viegls, nē, bet tajā ir tik daudz gandarījuma mirkļu, ka tas atsver skumjos un grūtos brīžus. Īpaši tagad, strādājot Covid-19 nodaļā, ir smagi, jo cilvēki mirst. Pie tā pierast nav iespējams. Taču tad nāk gadījums, kad redzi, ka pacientam kļūst labāk, redzi, ka esi izglābis cilvēku. Tas tā uzlādē, ka atkal ir spēks nākt uz nākamo dežūru.
7 KM LABAI OMAI
Pirms pandēmijas regulāri apmeklēju karsto jogu, tagad – skrienu. Man ir savs maršruts – 7 kilometri, kur nekādu īpašu skatu nav, bet man arī nevajag, es tāpat jūtos priecīga. Man ir sagatavoti daži skrienamās mūzikas saraksti, izvēlos, kuram man tobrīd ir garastāvoklis, un skrienu. Sajūta pēc tam ir fantastiska! Turklāt esmu sapratusi, ka man obligāti ir jāskrien no rīta, jo tā es gūstu ļoti daudz enerģijas.
DZEJA
Agrāk bieži apmeklēju teātrus, mans favorīts ir Jaunais Rīgas teātris. Tagad es to kompensēju ar mūziku un dzeju. Viena no iecienītākajām izrādēm, ko redzēju, bija Ingas Tropas-Fišeres iestudētā Zalkša līgava. Ļoti skaista un spēcīga izrāde! Tās iespaidā vairāk sāku interesēties par Raini un Aspaziju. Lasu un sajūsminos: viņi joprojām ir ļoti mūsdienīgi un aktuāli autori.
Vēl man mīļš ir Imants Ziedonis. Manuprāt, var atšķir jebkuru viņa dzejoli, jebkuru epifāniju, izlasīt dažas rindiņas – un visu dienu būs, ko domāt. Viņš ir īsts latviešu filozofs. Es pati pēdējā laikā, lai sevi stiprinātu un motivētu, sev noskaitu:
Dzīvi jāņem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas.
Kā garāmejot.
SALDUMIŅŠ
Man ļoti garšo kūkas, bet man ir svarīgi, lai tās gan gatavotas no labām izejvielām, gan ceptas ar mīlestību. Man un daudziem kolēģiem iemīļota vieta netālu no Stradiņiem ir kafejnīca BULKA. Pēc dežūrām šad tad tur iebraucu pēc rīta kafijas. Mani vienmēr aizkustina, ka tur strādājošās meitenes mani atceras. Vēl tikai nāku pa durvīm, bet mana kafija jau gatavojas. Tas sagādā tādu mazu, sirsnīgu prieku.
