Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Iecerēts bija svinēt kopā ar mammu
Aizejošais gads ilggadējam nu jau likvidētā Katastrofu medicīnas centra vadītājam Mārtiņam Šicam bijis tik piepildīts un emocijām bagāts kā nekad. Sākās gan pavisam skumji – janvāra vidū 99 gadu vecumā mūžīgā miegā aizmiga viņa mamma, slavenā olimpiešu – kamaniņbraucēju Jura un Andra Šicu – vecmāmiņa. Viņa jau bija sākusi kalt plānus, kā šovasar svinēs 100 gadus, bet nelāgs kritiens un vairāki mēneši uz slimības gultas to neļāva piedzīvot.
«Mēs bijām ar mammīti iecerējuši kopā svinēt savus 170 gadus. Taču nekā. Liktenis lēma citādi, un viņa uz dzimtas ballēšanos manā 70. jubilejā noskatījās no mākoņa maliņas,» teic Mārtiņš. Atminoties, kā noritējusi gatavošanās jubilejai, politiķis teic, ka vēl pavasarī prātā bijusi doma – nesvinēs vispār vai arī kopā ar dažiem draugiem aizlidos uz Portugāli uzēst jūras veltes.
«Esmu apbraukājis teju visu pasauli, bet Eiropā ir daži baltie punkti, kuros neesmu bijis. Proti, sešās valstīs – Portugālē un visas bijušajās Dienvidslāvijas republikās.» Tomēr arī šim ziemas nogales plānam nācies teikt nē, jo Covid-19 turpina plosīties, par ko jau pavasarī Mārtiņam bijušas bažas.
Viesībās tikai radi un daži draugi
«Tā nu sanāca, ka nosvinēju laukos, lai nav apkārt jāvazājas. Pasūtīju teltis, paņēmu muzikantu… Liela svinēšana nesanāca, jo bijām patērējušies mammas bērēm. Bet bija normāli – kādi 70 viesi. Bija daži tuvākie draugi, bet tā jau tikai radi. Mums tā dzimta kupla – brāļi, sievas, bērni, mazbērni. Manai mammai bija 16 mazbērni, bet viņi jau visi tuvu pie četrdesmit, precējušies, ar saviem bērniem. Tas ir lielo ģimeņu prieks, ka mūsu ir daudz.
Kad balles jātaisa, tad gan aizdomājies, kur to vispār var sarīkot,» smej Mārtiņš.
Viņš uzsver, ka balles dienā «mammīte no mākoņa malas bija uztaisījusi izcilu laiku.» Dienu pirms jubilejas lietus gāza kā no spaiņa, pat domājis, vai nevajag svinēšanu atcelt. «Bet svētku dienā saule staigāja pa zemes virsu, neviena mākonīša, naktī debesis skaidras, ka var visas zvaigznes saskaitīt. Neticēsiet, bet nākamā diena pēc jubilejas atkal bija briesmīga – lija, pat vētra plosījās! Laikam labus darbus visu mūžu esmu darījis,» konstatē Mārtiņš.
Paspēj aizšmaukt uz Āfriku
Eksdeputātam teju visu mūžu bijusi tradīcija ik gadu doties ceļojumā – 11 mēnešus strādāja, bet mēnesi atvaļinājuma pavadīja tālās zemēs. «Draugi un paziņas mokās ar biļešu mainīšanu, jo reisus tik atceļ, un lidojumi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, bet man laimējās. Šogad vēl pirms Covid-19 trakuma paspēju apskatīties Senegālu un Gambiju. 2020. gada normu jau februārī esmu izpildījis. Kā es saku – tā ir mana pēdējā Āfrika, jo nevar zināt, kad vispār atsāksies ceļošana,» teic Mārtiņš.
Uz Gambiju un Senegālu organizētā tūristu grupā viņš devās kopā ar mīļoto sievieti Olitu, ar kuru Mārtiņš ir kopā vairāk nekā 15 gadus. «Apskatījāmies Kurzemes hercoga Jēkaba Gambijā atstāto mantojumu. Konstatēju, ka tur viņš nav bijis nekāds kurzemnieks, jo vietējiem palicis atmiņā kā Baltijas vācietis. No latviskuma tur arī vairs nav ne miņas, jo nevienu, kuram senči būtu latvieši, nesatikām,» atzīst Mārtiņš.
Zina, kā nenonākt laupītāju nagos
Apskatījuši arī Dakāru, par kuru politiķis saka – paplukusi! «No kādreizējā skaistuma, kas tur bija, kad notika rallijs Parīze–Dakara, tagad nav nekā, izņemot pludmales. Tur skati ir jauki, bet viss pārējais pamatīgi aizlaists. Kā rallijs beidzās, tā viss panīka. Tur tagad ir kā pēc zelta drudža laikiem ASV. Saceltas viesnīcas, visādas atpūtas vietas, kas vienkārši pazūd smiltīs. Tagad smilšu jau ir tik daudz, ka viesnīcas ir aizputinātas līdz pat trešajam stāvam,» stāsta Mārtiņš.
Savulaik Parīzes–Dakaras ralliju slēdza, jo mežonīgajā Āfrikā daudzus sacīkšu dalībniekus aplaupīja.
«Mums ar to nenācās saskarties, jo esam pieredzējuši tūristi. Zinām, kādas pamatlietas jāievēro. Ceļojot nekad neizrādies par bankomātu vai dārglietu veikalu. Ja pirksti būs noklāti ar zelta gredzeniem, būs zelta pulkstenis un ap kaklu pamatīga ķēde, ja mugurā būs spīdīgas jaunāko kolekciju drēbes un kājās glauni krokodilādas zābaki, tad skaidrs – laupītāji tevi pamanīs. Bet, ja nedižosies, klāt neķersies. Tikai pie mums 100 eiro par apaviem ir samērā neliela summa, Āfrikā tā ir divu gadu peļņa,» skaidro Mārtiņš.
Noteikti vakcinēsies pret kovidu
Savas domas nu jau likvidētā Katastrofu medicīnas centra bijušajam šefam ir arī par Latvijas cīņu pret Covid-19. Viņš pauž, ka Latvija tādai problēmai nav bijusi gatava, jo līdz šim veselības jomā infekciju slimībām liela vērība netika pievērsta. «Pamatā vadāmies pēc starptautisko iestāžu izvirzītām vadlīnijām. Tur arī cilvēki strādā, bet tāpat neko superoriģinālu nav izdomājuši. Ja nav vakcīnas, tad pret kovidu nevar izdomāt neko labāku par norobežošanos citam no cita.
Kad vakcīna būs, noteikti potēšos, ja nebūšu jau izslimojis,» tā Mārtiņš.
«Bet īstenībā jau ar infekcijas slimībām tā nevar, ka nosaka ārkārtējo situāciju, bet pirms tās vēl atļauj sestdien, svētdien patusēt. Un tad tik skaties, ka pēc nedēļas visi slimi. Nevar arī slimību apturēt, ja skolas direktors slims iet uz skolu, ja skolotāji vizinās ekskursijā, jo autobuss dabūts par velti. Ja pat dakteri ar temperatūru velkas uz darbu ar cerību – ja nu man pēkšņi nav vīrusa… Tad šāda cīņa ir nekam nederīga,» piktojas Mārtiņš. «Cīņai pret vīrusu jābūt vienotai un saprotamai, nevis panikošanai un pretēju normu sludināšanai. Skaidrību valdība taču nav ieviesusi, tikai visu vēl vairāk saputrojusi,» pauž Mārtiņš.
Par tiem, kuri izplata sazvērestības teorijas un aicina nenēsāt maskas, Mārtiņš teic: «Tas ir stulbums – demonstrēt, ka maskas nevalkā, un gvelzt, ka vīrusa nav. Tādiem cilvēkiem sods ir jāliek visaugstākais, lai ir bijāšana. Paldies Dievam, tagad ar biedēšanu ir lielā mērā panākts, ka ierobežojumi tiek ievēroti. Pēdējās dienās tramvajā neesmu redzējis nevienu bez maskas, tomēr neraugos optimistiski uz ātrām pandēmijas beigām. Pieļauju, ka būs jāpieņem pat vēl stingrāki ierobežojumi.»
Viņš aicina sabiedrību pašiem piesargāties un rūpēties par veselību, jo neviens cits par to nerūpēsies. «Ziemassvētkos un Jaungadā vismaz šoreiz nevajadzētu braukalēt apkārt no sētas uz sētu. Vai tiešām ir tik grūti vienus svētkus izlaist? Apšaubu, ka viena jautra vakara dēļ gribam saslimt vai, nedod Dievs, aplaist savu kompāniju ar vīrusu!»
