Mazāk ir vairāk: ziemciešu dalīšana

Kāpēc dalīt?

Pirmkārt, tāpēc, lai ziemcietes labāk izskatītos. Ja ceri ir veci un pārauguši, tiem ar laiku veidojas tukši vidi (īpaši raksturīgi dienziedēm un miķelītēm), pumpuri saaug cieši pie saknēm un netiek ārā, līdz ar to ziedēšana ar katru gadu arvien samazinās, līdz beigās paliek tikai lapas. 

Otrkārt, dalīšana palīdz atbrīvoties no nezālēm. Bieži vien vecos dārzos redzams, ka daudzgadīgās nezāles – gārsa, vārpatas, pienenes – cauraugušas lielos ziemciešu cerus. Ne tur ko var izravēt jēdzīgi, ne kā! Tad var palīdzēt cera izrakšana un sadalīšana, nezāles rūpīgi izraujot ārā ar visām saknēm.

Vispārīgais ieteikums ir dalīt ziemciešu cerus ik pēc pieciem gadiem.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Protams, var arī retāk – piemēram, par peonijām dzirdēts, ka tās arī divdesmit un vairāk gadu var augt nedalītas. Bet tad gan peonijas noteikti īpaši centīgi jākopj un jāmēslo.

Darbarīku komplekts

• Kārtīga lāpsta. Asa, ar pamatīgu, ergonomisku kātu, kas var izturēt lielu slodzi nelokoties.
• Mazais zaru zāģītis. Noder tad, kad ar lāpstu ceru nevar sadalīt, – pārzāģēt var!
• Dārza šķēres. Kvalitatīvas un asas, noderēs, lai nogrieztu vecos, sausos dzinumus, saīsinātu saknes.

Kā dalīt?

Lūk, dažas populāras ziemcietes, kas aug teju katrā vecākā dārzā. Nereti tās ieaugušas nezālēs, ziedēšana vairs nav krāšņa, stādījumi saauguši ciešos džungļos… Ķeramies klāt rakšanai un dalīšanai!

• Ziemasteres jeb miķelītes
  Miķelītes vislabāk dalīt tieši pavasarī. Šis cers audzis sešus gadus. Izrakt miķelītes nav viegli, ceri ir diezgan kokaini. Vispirms ar lāpstu aprok riņķī ceram, tad ceļ ārā (saknes nav dziļi, bet ir blīvi saaugušas), pamatīgi izpurina. Tad ar lāpstu vai zāģīti sadala vairākos stādos – normāls stāds ir ap 15–20 cm diametrā.

• Dienziedes (dienlilijas)
  Saknes dienziedēm ir diezgan zvērīgas, ceru izrakt ir grūti (līdzīgi ir arī ligulārijām). Pēc izrakšanas to sadala mazākos ceros, katram atstājot 3–5 pumpurus, lakstus saīsina uz pusi, un var stādīt uzreiz atkal dobē (nomēra trīs pirkstu platumā no sakņu kakliņa uz augšu – tik dziļi). Bet, ja uzreiz nav iespējas pārstādīt, izrakto dienziedes ceru var pāris dienu uzglabāt ēnā (saknes ir resnas, labi saglabā mitrumu), tad tā mazliet apvīst un ir ļoti viegli sadalāma, tāpat arī būs viegli no cera izlasīt nezāles.

• Astilbes
  Astilbju dalīšana ir atsevišķs stāsts. Lielu, vairākus gadus augušu ceru pārdala uz pusēm, un top redzamas saknes – pārkoksnējušās, cietas, bet tur iekšā ir daudz pumpuru. Tad sadalītajiem gabaliem ar zāģīti nozāģē sakņu apakšējās daļas – ārā mest tās nevajag, var sadalīt gabaliņos un sastādīt dobē, pēc kāda laika saaugs jauni stādiņi.
  
  Astilbes jāstāda viegli noēnotā vietā, kur ir pietiekami daudz mitruma – ja dārzā augsne ir tīra smilts, nekas labs nav gaidāms. Ja stāda jaunus stādus, to vislabāk darīt augusta beigās, un noteikti katru gadu jāuzber mulča, jo astilbēm ir tendence kāpt laukā no zemes.

• Flokši
  Flokšiem apgriež vecos, sausos dzinumus, izrok ceru un ar zāģīti sazāģē. Flokšus svarīgi nesastādīt par biezu – tas ir prēriju augs, kuram nepieciešams pietiekami daudz vietas un gaisa. Sabiezināti stādījumi veicina arī miltrasas attīstību – tas ir flokšu bieds numur viens. Gada laikā flokša cers veido apmēram 10 cm pieaugumu – gana daudz, tāpēc jaunos stādus labāk stādīt 50–60 cm attālumā.

• Graudzāles
  Tās ir diezgan grūti dalāmas, tāpēc, stādot dārzā graudzāles, jāizvēlas vieta, kur tās droši varēs kuplot (attēlā redzamā miskante šajā vietā augusi sešus gadus), jo sadalīt būs grūti. Sakņu sistēma nav dziļa, bet ļoti blīva – var mēģināt šķelt ar lāpstu, bet var gadīties, ka vajadzēs ņemt talkā zāģi. Tikpat grūti ir sadalīt, piemēram, kazbārdi.

• Helēnijas
  Ar helēnijām ir tā, ka tās stāda un dala tikai pavasarī, jo tikai tad augam veidojas jaunas saknes. Dala tāpat kā miķelītes.

• Margrietas
  Vecākiem, ilgi augušiem ceriem vidus kļūst tukšāks, tāpēc ik pēc pieciem gadiem ieteicams sadalīt un pārstādīt.

Peonijas labāk dalīt rudenī

Peonijas labāk dalīt un pārstādīt rudenī, jo šopavasar laksti jau izauguši pārāk gari, turklāt tie ir visai trausli. Peonijas dala tā: kādus 20 cm nostāk no cera aprok apkārt krūmam (jo sakņu sistēma ir varena!) un arī dziļumā. Izceļ ceru no zemes un dala ar koka puļķi, kuram viens gals uzasināts, – ar tā palīdzību cerā atrod vietu, kur tas varētu labi dalīties, iesprauž un uzsit uz puļķa. Parasti peonijas šādi sadalās viegli. Ar lāpstu vai zāģi nevajag dalīt, jo tādējādi sakņu sistēma tiks pārmērīgi sapostīta.

Ziemciešu gudrības

• Dalīšanu var veikt, kamēr augs vēl nav pilnībā salapojis – ja lapu plātnes jau atvērušās, dalīšana ziemcietei būs pārāk liels stress, un tad labāk to darīt rudenī.
• Nevajag baidīties, ka dalīšana augam nodara pāri! Tieši otrādi, pēc tam augam būs vairāk spēka un skaistāka ziedēšana. Izrakto ceru var droši pamētāt pret zemi, lai izpurinātu, var šķelt un zāģēt, var saknes apgriezt vai apcirst – nekas slikts nenotiks.
• Katram sadalītajam stādam atstāj vairākus pumpurus, nevis tikai vienu vai divus. Ir svarīgi atlasīt tikai veselīgus, spēcīgus stādus, vārgākās stādu daļas nevajag lolot – tās labāk noderēs kompostam.
• Ziemcietes nevajag stādīt cieši kopā. Lai arī stādi šķiet nelieli, ieteicamie stādīšanas attālumi jāievēro, jo ziemcietes sakuplo visai ātri – var gadīties, ka jau pēc pāris gadiem atkal vajadzēs pārstādīt. Labāk stādīt attālāk un pa starpām iestādīt vasaras puķes, lai nav jāskatās uz melnu zemi.
• Pirms ziemciešu stādīšanas zemi vislabāk ielabot ar kompostu.
• Ja zeme ir ļoti sausa – kā šopavasar –, ūdeni salej arī stādāmajā bedrē pirms stādīšanas un kārtīgi aplaista arī pēc tās.
• Ziemcietes nevajag stādīt zem lieliem kokiem, jo tur nav pietiekami daudz barības vielu – koku sakņu sistēma puķes izkonkurēs.