Labāk aprīkotajos modeļos pašam pat atslēgt neko vairs nav vajadzības: durvis atslēdzas, tiklīdz saimnieks pietuvojas mašīnai. Un iedarbināts auto tiek ar pogu. Taču dažos elektriskajos auto nav nepieciešams pat tas – atliek tikai apsēsties, piesprādzēties un izvēlēties pārnesumu, bet atslēga mierīgi dus kabatā. Tāpēc var rasties jautājums – vai ar tik strauju tehnoloģiju attīstību mašīnas atslēga vispār vēl ir vajadzīga?
Mūsdienās liela daļa atslēgu vienkārši atrodas šofera kabatā, jo tās galvenais uzdevums ir izveidot savienojumu ar mašīnu un atslēgt to, kad īpašnieks tai pietuvojas. Taču tagad kabatā mēs nēsājam arī telefonu – vai tas nevarētu pildīt arī šo funkciju? Var – uzskata Tesla, kas tradicionālo atslēgu aizvietojusi ar viedtālruni. Arī uzņēmums Hyundai ir radījis savu viedatslēgu.
Atslēgu evolūcija
Auto atslēgšana un iedarbināšana bez atslēgas nav nekāds jaunums. Arī pirmajām mašīnām, kas uz ceļiem parādījās vairāk nekā pirms 100 gadiem, nebija ne atslēgas, ne tālvadības pults, ne kartes. Tomēr tas bija tikai tāpēc, ka vēl nevienam nebija radusies ideja par slēdzenes uzstādīšanu transportlīdzeklī. Durvis nebija aizslēdzamas, un tos bija viegli lietot gan īpašniekam, gan tiem, kas iekāroja svešas mantas.
Turklāt bija vēl kāds aspekts. Pirmo auto dzinējs tika iedarbināts, griežot kurbuli, kas bija savienots ar kloķvārpstu. Kad virzuļi sāka kustēties, aizdedzes sveces aizdedzināja degvielu, un motors sāka strādāt. Taču kurbulēšanas process bija zināma laimes spēle. Kurbuļa rokturis pēkšņi varēja sākt griezties pretējā virzienā un pat salauzt cilvēkam rokas.
Pagājušā gadsimta trešajā desmitgadē parādījās elektriskais starteris, kas mašīnas dzinēju iedarbināja, nospiežot pogu. Gluži tāpat kā mūsdienās. Tādējādi auto iedarbināšana kļuva ievērojami drošāka, tomēr negarantēja mantas paglābšanu. Tiklīdz garnadzis iekļuva salonā, viņš bez pūlēm varēja aizdzīt auto.
Jāteic gan, ka mūsdienu atslēgas analogi pastāvēja jau pirms elektriskajiem starteriem – tās vienkārši izslēdza auto elektrisko sistēmu. Vēlāk atslēgas galvenokārt izmantoja, lai aizslēgtu durvis.
Savukārt 1949. gadā Chrysler izstrādāja pirmo mums zināmo aizdedzes atslēgas sistēmu, kas ļauj iedarbināt transportlīdzekli tikai cilvēkam, kam ir atslēga.
Šī sistēma tiek izmantota vēl šodien. Chrysler atslēga bija identiska parastajām mājas atslēgām, tāpēc ievietot to nebija tik vienkārši. Taču tad – 1965. gadā – Ford izgudroja divpusējo atslēgu.
Astoņdesmitajos gados drošības un ērtības vārdā auto sāka aprīkot ar elektroniku. American Motor Corporation sadarbībā ar Renault izstrādāja pirmo tālvadības slēdzeni. Šī funkcija kopā ar centrālās atslēgas sistēmu ieguva popularitāti gadsimta pēdējā desmitgadē.
2003. gadā Mercedes-Benz radīja pirmo bezatslēgas atvēršanas un iedarbināšanas sistēmu ar kredītkartes izmēra atslēgu, kas ietilpst makā. Tā darbojās tieši tāpat kā mūsdienu sistēmas – atslēgai vienkārši jāatrodas autovadītāja kabatā. Tuvojoties mašīnai, sistēma atpazīst kodu un atbloķē transportlīdzekli. Jūs iekāpjat, nospiežat pogu – un varat doties ceļā.
Atšķirībā no elastīgajām kredītkartēm Mercedes atslēga tika izstrādāta no biezas, cietas plastmasas, apgrūtinot tās nēsāšanu makā. Pēc gada zīmols no šīs koncepcijas atteicās, turpretim Renault to vēlāk ieviesa savā saimē.
2016. gadā BMW radīja viedatslēgu ar LCD skārienekrānu. Ar to varēja ne tikai atbloķēt un aizslēgt auto, bet arī regulēt salona temperatūru un apskatīt dažādus mašīnas datus, atrodoties ārpus tās.
Vai mums tiešām ir vajadzīga atslēga?
Būtisks pavērsiens notika 2018. gadā, kad Tesla spēra vēl vienu soli tālāk un integrēja atslēgu viedtālrunī. Tagad šo tehnoloģiju ir ieviesis arī Hyundai. Tas liek uzdot jautājumu – vai šajā laikmetā auto atslēga maz ir nepieciešama?
«Dodoties testa braucienos, man nākas izmēģināt dažādu zīmolu mašīnas, tāpēc es sastopos ar ļoti dažādām atslēgām. Viena no problēmām ir tā, ka atslēgu nav kur uzglabāt, īpaši, ja tā ir liela. Mūsdienās vairs nav vajadzības izmantot nedz durvju slēdzeni, nedz aizdedzi, tāpēc atslēga ir kļuvusi vienkārši par aksesuāru. Un daudziem atslēga varētu kļūt pat par apgrūtinājumu – kur to likt, piemēram, kad dodaties skriet vai vingrot? Es uzskatu, ka nākotne ir auto atslēga tālrunī vai atbloķēšana ar pulksteni, līdzīgi kā maksāšana ar telefonu,» saka Kursors.lv auto eksperts Māris Gaugers.
Auto koplietošanas uzņēmumi jau pierādījuši, ka sēsties pie stūres bez tradicionālās atslēgas un atbloķēt to ar viedtālruni nav problēma jau tagad. Tomēr Hyundai šajā koncepcijā attiecībā uz personīgās mašīnas atslēgām ir spēris soli tālāk. Viedatslēgas sistēma darbojas pēc tāda paša principa kā maksāšana ar viedtālrunim piesaistītu debetkarti. Tā ir saderīga ar ierīcēm, kas atbalsta near field communication jeb NFC tehnoloģiju. Respektīvi – mašīna tiek atbloķēta, kad tālrunis tai pietuvojas, un sāk darboties, kad telefons ar Hyundai lietotni «iekāpj» iekšā. Turklāt nav nepieciešams pat telefons – atslēgas funkciju var pildīt arī viedpulksteņi.
Vai tas ir droši?
«Tā kā esmu fotogrāfs, ķerot mirkļus, man bieži no mašīnas nākas izkāpt, aiziet prom un tad kāpt atkal atpakaļ. Lai aiztaupītu ņemšanos gan ar aparatūru, gan vēl atslēgu, es to vienkārši turu kabatā – super ērti,» saka profesionāls fotogrāfs Toms Svilāns.
Hyundai Smart Key var kopīgot arī ar citiem, izmantojot Apple vai Google digitālos makus.
Vienlaikus šāda atslēga var atrasties pie četriem cilvēkiem, un piešķirt un atsaukt lietošanas tiesības var galvenais īpašnieks. «Tas arī ir ļoti ērti. Tagad, piemēram, var draugam aizdot mašīnu, bet kontroli pār atslēgu paturēt sev,» stāsta Toms.
«Te gan ir viena nianse. Standarta auto atslēgām baterijas parasti kalpo diezgan ilgi. Ja mašīna neatbloķējas no lielāka attāluma, var pieņemt, ka baterija ir patukša. Bet tālruņa akumulators bieži vien nosēžas tieši tad, kad to vismazāk vajag…» spriež Toms.
Tomēr Hyundai apliecina, ka šādas viedatslēgas ir pat drošākas par tradicionālajām, jo atslēga nedarbosies, ja tuvumā nebūs reģistrētas ierīces. Savukārt gadījumiem, kad telefona akumulators ir izlādējies, viņi piedāvā karti: to vienmēr var nēsāt līdzi naudas vai tālruņa makā.