Man ir kauns, ka esmu viena… Trīs smeldzīgi sieviešu stāsti par vientulību

Konsultē Marija Ābeltiņa, klīniskā psiholoģe un shēmu terapijas speciāliste.

Varbūt vientulības stigma?

Mēs esam ļoti dažādas. Kādai ne silts, ne auksts par to, ka viņa ir viena, bet cita to ļoti pārdzīvo. Man ir neprecējusies draudzene, kas bieži valkā neīstu laulības gredzenu, jo jūtas mazliet neērti par savu neprecētas sievietes statusu. No kurienes var nākt šis kauns un neērtības izjūta? Kāpēc sievietes, kuras ir vienas, reizēm tāpēc jūtas mazāk vērtīgas? Klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa atzīst, ka iemesli var būt dažādi, un tie saistīti gan ar katras sievietes pašapziņu, gan pieredzi. Bieži šis kauns dzimst no iedomām par to, ko domā tie citi, – lai gan mēs nemaz nezinām, ko viņi domā.

Parasti tādas izjūtas nerodas tukšā vietā. Tas var būt saistīts ar ļoti nepatīkamām pieredzēm, piemēram, mobingu un apsmiešanu bērnudārzā vai skolā, kad bērnu apceļ, jo viņam nav draugu. Tad var palikt gan kauna sajūta, gan bailes no atraidījuma. Reizēm pēdas atstāj bērnībā dzirdētās pieaugušo sarunas. Būsim godīgi, bieži vien radu saietos līst sīrups un mīlīgi vārdi, bet, aizbraucot mājās, sākas aprunāšana: «Nē, nu uzvilkusi tādu kleitu! Viņas vecumā! Un tā frizūra!» Vai vēl personīgāk: «Kas tas par veci, kuru viņa tur bija atvilkusi?» Un:

«Nabadzīte, joprojām viena!»

Bērni gan šajās sarunās parasti nepiedalās, bet tāpat visu dzird. Un, jo vairāk pieaugušie pieklusina toni, jo interesantāks šķiet runātais. Iespaido arī tas, kā uz savu vienatni reaģē tuvinieki, – vai viņi par to žēlojas, jūtas vientuļi, kaunas?  Kur nu vēl bieži puspajokam uzspiestās gaidas: «Kad izaugsi, tev jāatrod bagāts vīrs!» Ko no tā saprot maza meitene? Skaidrs, ir izdevīgi jāapprecas, un tad mana dzīve būs izdevusies. Bet, ja bagātais princis ceļā negadās, tad ar mani kaut kas nav labi…

Ir tāds termins – vientulības stigma. Stigma ir pārliecība, ka ar šo cilvēku kaut kas nav kārtībā, un reizēm mēs patiešām uz vientuļiem cilvēkiem skatāmies ar tādu kā piesardzību. Taču stigma var rasties, arī ja es stigmatizēju sevi pati – uzskatu, ka ar kaut ko neesmu pietiekami laba, un esmu pārliecināta, ka tā domā arī pārējie. Tāda sapīšanās pašai savās domās. Jo parasti tas nebūt nenozīmē, ka sabiedrībā kāds uz mani skatītos ar nepatiku vai žēlumu. 

Citi domā paši par sevi

Ko tikai mēs nepiedēvējam tiem citiem! Piemēram: «Visi noteikti domā, ka es esmu garlaicīga un neglīta, tāpēc arī esmu viena.» Bet ko viņi, tie citi, domā patiesībā? «Cilvēki – kā vienmēr – domā ļoti dažādi, un lielākā daļa vispār domā un satraucas tikai paši par sevi: kā es izskatos un ko par mani padomās,» teic Marija Ābeltiņa. Protams, ir arī toksiski cilvēki, kas patiešām nodomā un arī pasaka ko nejauku, nekur jau tie skolas laika mobingotāji nav pagaisuši, tikai pieauguši. Tomēr vairums cilvēku neko sliktu par citiem nedomā. «Daudzi pat ir ļoti empātiski: ā, tu esi viena, nu normāli, es arī ļoti ilgi biju (vai joprojām esmu) viena – kas tur īpašs?! Un vēl vairāk cilvēku ir nodarbināti paši ar savām bailēm, bažām un problēmām un domā par to. Vēl, protams, būs daļa cilvēku, kuri, vēlot labu, pārdzīvos par tevi,» piebilst Marija Ābeltiņa. 

Kāda tad ir realitāte – kā sabiedrībā izturas pret vientuļām sievietēm? Galu galā, ir 21. gadsimts, mēs dzīvojam Eiropā, un te nav patriarhāla sabiedrība, kur sieviete viena nevar pat uz ielas iziet. Ir tik pašsaprotami, ka sievietes strādā vadošos amatos, vadā bērnus uz skolu un pulciņiem, brauc ar draudzenēm izklaidēties, kārto darījumus un dara visu citu. Nekādu redzamu robežu taču nav! Marija Ābeltiņa to neuzskata par tik pašsaprotamu:

«Mūsu sabiedrība nav ekstrēmi patriarhāla, tomēr ir tāda patriarhālās sabiedrības dvaša.

Stāsts ir par to, kam tiek piešķirta vērtība. Joprojām ir situācijas, kad vīrietis par to pašu darbu saņem vairāk vienkārši tāpēc, ka viņam tāds dzimums. Tāpat ir uzskats – ja vīrietis dzīvo viens, tas ir normāli, un viņam nav, kur steigties. Bet par sievieti daudzi joprojām domā, ka viņai vērtību piešķir ģimene. Protams, tas mainās. Paldies Dievam, mums ir demokrātiska valsts, mēs par to runājam, un ceru, ka ar laiku aizvien vairāk sapratīsim – cilvēka vērtība nav tas, ar ko viņš draudzējas, sēž vienā solā, ir apprecējies vai vispār nav apprecējies. Cilvēks ir vērtība pats par sevi! Vienalga – ir attiecībās vai nav. Ir cilvēki, kas nemaz nevēlas būt attiecībās.» Starp citu, vientulībai bieži ir objektīvi iemesli, un ne vienmēr tie saistīti ar neprasmi veidot attiecības.

Varbūt tu spārdi pati sevi?

Nereti, baidoties palikt vienas, sievietes nešķiras un neaiziet no toksiskas laulības vai steigā izveido plākstera attiecības ar nepareizajiem vīriešiem. Un cieš. Lai tikai paliktu ar šo neredzamo, bet šķietami drošo etiķeti Viņa nav viena. «Ir tāds terapijas veids –shēmu terapija. Tas pie mums nav tik pazīstams, bet ir jaudīgs veids, kā saprast pašai sevi un, ja vajag, pārbūvēt sevi no pamatiem, lai dziedinātu, piemēram, pašvērtības sajūtu. Tad mēs mācāmies atpazīt to savu iekšējo dinamiku jeb – kādas sarunas tad tevī īsti notiek, un kas ir tā iekšējā priekšniece? Agresīvā kritika un perfekcionistes uzstādījums par to, kam tev jāatbilst, lai iepatiktos citiem?

Viens jautājums sev pašai: kā tu jūties, ja esi vientuļa?

Tev ir bēdīgi, ir nepatīkami, jūties ievainojama? Otrs jautājums – kā tu reaģē uz to, ka tā jūties? Varbūt tu pati esi tā, kas sevi kritizē? Neviens no ārpuses tevi patiesībā nekaunina, bet iekšējā balss saka: «Jā, pieļāvi kļūdu, vajadzēja toreiz apprecēties ar Robertu, lai arī viņš tev īsti nepatika!»  Tu ne vien sev nepalīdzi, bet sevi vēl vairāk spārdi,» šādus iekšējos dialogus skaidro klīniskā psiholoģe. Reizēm sievietes par sevi sarkastiski iesmej vai izturas ļoti strikti, bet pēc tam bailēs no šīs iekšējās kritikas sāk aizsargāties pašas no sevis. Protams, var gadīties, ka kāds vēl kaut ko piepilina: «Šausmas, tev ir 25 gadi – nu tu jau esi vecmeita!» Un tad sieviete vai nu sāk vispār izvairīties no attiecībām, jo ļoti baidās kļūdīties, vai paliek attiecībās, kurām sen vajadzētu pielikt punktu, – tikai tāpēc, lai iedomātajiem citiem, bet visvairāk pati sev pierādītu, ka viss ir kārtībā.

Dažkārt tas ir apburtais loks – sieviete slikti jūtas viena, taču viņai kauns atklāt, ka viņa ir viena, tāpēc gandrīz neiespējami kaut ko mainīt. Jo kurš vīrietis gribēs romantiski iepazīties ar sievieti, kura sevi paslēpusi, piemēram, aiz falša laulības gredzena? «Tas tiešām ir apburtais loks. No vienas puses, drāma ir manā galvā un manās emocijās. Es sev iestāstu, ko tie citi par mani domā: ka esmu vientuļa neveiksminiece, ka mani atraidīs un es nepatikšu, vai, ja citi uzzinās, ka esmu viena, tad domās, ka esmu neinteresanta vai muļķe. Kas notiek? Ja es sāku slēpt savu attiecību statusu un izvairos kaut kur doties, man ir ļoti maz iespēju iepazīties. Nepazūd visas iespējas, taču tās strauji samazinās. Šos mazos signālus taču nolasa! Zinu kādu traģikomisku gadījumu – divi brīvi cilvēki viens otram patika desmit gadu, bet nekas starp viņiem nenotika, jo gan viens, gan otrs radīja miglainu priekšstatu, ka ir attiecībās. Un pēc tam nožēloja – kāpēc mēs pazaudējām tik daudzus gadus?! Jo bija ļoti bail par to, ko tas otrs padomās,» atzīst psiholoģe.

Marija, kur ir laime?

«To var risināt. Jāiemācās nevis sevi žēlot, bet pret sevi izturēties godīgi un jauki vienlaikus. Es esmu godīga pret sevi, redzu savas vājās un stiprās puses, spēju pret sevi neizvirzīt lielākas prasības kā pret citiem. Un, ja nepieciešams, varu runāt ar sevi tā, lai kliedētu vientulību. Ja man ir līdzjūtība pret sevi, tad es spēju justies pārliecinātāka, drošāk komunicēt ar cilvēkiem, un tas uzlabo arī manas iespējas veidot attiecības,» uzsver Marija Ābeltiņa.  

Ja tu esi pati sev laba draudzene, tu tā īsti nekad neesi vientuļa. Protams, dažreiz tu jūties viena un noskumusi, bet tas neieilgst. Jo vientulība ir sāpe, uz kuru neviens neatsaucas. Tāpēc pirmajai, kura atsaucas uz tavu sāpi, jābūt tev pašai – tu spēj atrast mierinājuma vārdus, iedvesmot. Prasmi izturēties pret sevi ar līdzjūtību var un vajag iemācīties!

Pats svarīgākais, kas jāsaprot sievietei, kura jūtas neērti par savu vientuļnieces statusu, – daļa no šā stāsta ir pagātne, kad, iespējams, kāds varbūt arī pateica kaut ko riebīgu, bet pašlaik dzīve, visticamāk, ir ļoti mainījusies, un apkārt ir pavisam citādi cilvēki. Un vēl svarīgāk ir tas, kā tu pati pret sevi izturies. Ja pret sevi esi laipna un saprotoša, ir daudz vieglāk gan justies labi vienatnē, gan veidot veselīgas attiecības. Un, ja kāds cilvēks vēlas izturēties pret tevi slikti, ir vieglāk novilkt robežu.  

«Vīrieši konsultācijās man dažreiz prasa: «Es iestādīju koku, man ir māja, mašīna un dēls, bet – kur ir laime? Marija, kur ir laime?» To pašu mēdz jautāt arī sievietes: «Man ir vīrs, ir bērni, bet kur ir laime?» Taču laime bieži vien saistīta ar to, vai tu pati esi saiknē ar savām emocijām un vari reaģēt uz sevi bez agresijas un paškritikas,» atzīst Marija Ābeltiņa.

Nu un, ka tu esi viena? Iespējams, pēc mēneša tas var mainīties. Iespējams, nē, bet pasaulē ir miljoni vientuļu sieviešu. Mēs neviena neesam nekāda pusīte no neeksistējoša attiecību ābola. Skaidrs, ka tu esi vērtīga pati par sevi.

Kā izkāpt no šīs kauna un neērtības sajūtas?

* Viss sākas ar apstāšanos un apzināšanos: man jāmaina attieksme pašai pret sevi! Der visas prakses, kas saistītas ar domāšanas līdzsvarošanu – ja tu tā domā, tas nenozīmē, ka tā tiešām ir. Paņem lapu un uzraksti, piemēram: «Visi domā, ka esmu lūzere, jo esmu viena.» Tad padomā – vai tiešām tā ir? Kas reāli liecina, ka visi tā domā? Labi, vecāmamma vienreiz kaut ko tādu pateica un viena draudzene par to ieķiķināja. Bet pārējie cilvēki, kas tev ir svarīgi? Tu taču nezinu, ko viņi domā! Un patiesībā ir tā, ka lielākā daļa par tevi nedomā neko sliktu un nenosoda. Kad to saproti, trauksme un kauns mazinās.

* Terapija ar realitāti – kad tu dodies sabiedrībā, lai piedzīvotu dažādas situācijas, un saproti, ka tā bilde, ko esi uzbūrusi sev prātā, patiesībā ir liels pārspīlējums – neviens tevi tur nenosoda. Jāuzdrošinās kaut vai vienai pašai aiziet uz teātri vai kino. Un realitātē tevi gaidīs gluži vai vilšanās, jo gandrīz neviens uz tevi tā īsti nemaz nepaskatīsies vai, ja paskatīsies, tad ar neitrālu sejas izteiksmi. Tiesa, ar vienu reizi parasti nepietiek. Jāpiedzīvo vairākas situācijas, kurās saproti – neviens uz mani nekā īpaši neskatās un ar pirkstu nerāda, viss ir kārtībā. Pēc tam būtu vēlamas piedzīvoto pierakstīt, lai neaizmirstu.  

* Bieži vien pašapziņa jāaudzē no maza, maza asniņa. Latviski tulkotas vairāku autoru, piemēram, Kristīnes Nefas un Kristofera Germera grāmatas, kurās atrodami vingrinājumi līdzjūtībai pret sevi. Ar to var strādāt arī pie psihologa vai psihoterapeita.

TRĪS PIEREDZES STĀSTI

IRĪNA (56):

«Tas bija briesmīgs laiks manā dzīvē, un pati biju šokēta par to, cik patiesībā esmu ievainojama. Varbūt tāpēc, ka kritiens bija pārāk straujš, jo draugi mūs uzskatīja par tādu kā paraugpāri un par mūsu attiecībām biju simtprocentīgi pārliecināta. Tad nejauši uzzināju, ka mans vīrs nolaidis pa kreisi. Kad sākām runāt, viss izira pa vīlēm, izrādījās, ka ir sakrājies daudz neizrunātu aizvainojumu un vīrs neko glābt netaisās. Viņš uzreiz aizgāja pie tās otras, bet man bija šausmīgs kauns, ka nespēju saglābt laulību, un arī apziņa, ka esmu pamesta un neesmu pietiekami laba. Es nekur negāju, sēdēju dīvānā pie Netflix, ar Bolt pasūtīju ēdienu un slēpos no pasaules, bet pēc diviem mēnešiem nopietni saslimu. Ir pagājis laiks, esmu atguvusi veselību un vairs arī neesmu viena, bet apzinos, ka kaut kas manī ir ieplīsis, un patiesībā paniski baidos palikt atkal viena. Un tas tagadējās attiecībās ienes tādu kā neīstumu.»

IGETA (56):

«Pēc šķiršanās pamanīju, ka patiešām ir cilvēki, kuriem mainījusies attieksme pret mani. Es pat nemāku to formulēt… Tā kā mazāk cieņas? Nepiefiksēju to uzreiz, varbūt vienkārši nespēju noticēt. Tie ir sīkumi, tomēr ir. Dēla klases audzinātāja vecāku sapulcē atļaujas būt pret mani diezgan asa, un agrāk neko tādu es nespētu pat iedomāties. Apakšstāva kaimiņš, diezgan lecīgs tips, pāris reižu ir izteicis nievīgas piezīmes. Un mana mamma! Mamma, kurai vajadzētu mani aizstāvēt un atbalstīt, sākusi mani izrīkot un komandēt, it kā man atkal būtu 13 gadu. Bet es nekad neesmu jutusies (un domāju, ka arī nejutīšos) neērti par to, ka esmu viena. Pat lepojos, ka pati brīnišķīgi spēju uzturēt sevi un dēlu.» 

DAILA (47):

«Apzināti izvēlējos būt viena un nekad to neesmu nožēlojusi. Jaunībā man bija attiecības, bet tad izlēmu labāk dzīvot viena, nekā saistīties ar problēmu pilnu cilvēku. Es pazīstu sevi – šo attiecību rezultāts būtu, ka viņa problēmas visu mūžu risinātu es! Tas jau sāka notikt, bet es laikus sapratu, ka vajag glābties. Tā kā tā ir mana izvēle, nekad neesmu par to kautrējusies. Taču esmu pielikusi diezgan pūļu, lai būtu psiholoģiskā komfortā. Man ir labs, rūpīgi kopts draudzeņu (un tehniskiem jautājumiem – viņu vīru) loks, mēs kopā gan ceļojam, gan baudām kultūru. Man patīk dzīvot pēc saviem noteikumiem, un nekad neesmu dzirdējusi, ka mani kāds žēlotu, drīzāk: «Ai, Daila, apskaužu tevi! Dari, ko un kad gribi, un televīzijā skaties, ko gribi!» Tomēr es neesmu nekāda zilzeķe – ja būtu satikusi sakarīgu vīrieti, labprāt visu mūžu gatavotu viņam vakariņas. Nesatiku. Bet arī tagad ir ļoti labi!»