Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Patiesībā viss sākās, kad mazajam bija divi gadi (viņš nupat bija sācis iet pašvaldības bērnudārzā), jau tad par tādu mazu bērniņu audzinātājas regulāri sūdzējās, ka viņš negrib nekur iesaistīties, visu dienu ir plēsis visas mantas (kā tas vispār ir iespējams?) utt. Pēc tam uzzināju, ka auklīte mazajam iesitusi pa roku, jo viņš pie galda urbinājis degunu. Ar auklīti un audzinātāju toreiz izrunājāmies, un viņas nosolījās, ka nekad nekas tāds vairs neatkārtosies. Triju gadu vecumā (kas sakrita ar emocionāli sarežģītu laiku ģimenē, jo piedzima jaunākais bērniņš) sūdzību kļuva arvien vairāk. Spilgti atceros kādu pasākumu dārziņā, kad vairāki bērni raudāja un pirms pasākuma bija slēpušies garderobes skapīšos, bet mans puika bez sagatavotā svētku tērpa (visiem pārējiem bērniem tie bija uzvilkti) pasākuma laikā slēpās grupiņas stūrī un raudādams teica, ka grib uz mājām…
Individuālajās pārrunās audzinātāja atzina, ka nespēj atrast pieeju manam dēlam, bet es stāstīju, ka mājās viss ir labi – viņš ir atvērts, priecīgs un draudzīgs bērns. Ar laiku gan sākās problēmas arī mājās – puika sāka grauzt nagus, dusmās varēja piečurāt bikses, emocionāli bija aizvēries, bieži vien neļaujot sevi samīļot, vairījās no pieskārieniem, bija dusmīgs, bet ne reizi nepacēla roku pret savu mazo māsiņu vai vecākiem… Sākās problēmas ar svaru, dēls strauji pieņēmās svarā, lai gan ēdienkartē nekādu kardinālu izmaiņu nebija.
Audzinātājas joprojām tikai sūdzējās un izteica aizdomas, ka dēlam ir hiperaktivitātes vai uzmanības deficīta sindroms.
Nespējot rast kontaktu ar audzinātājām, vairākkārt konsultējos un tikos ar bērnudārza psiholoģi. Regulāri tiekoties ar dēlu, viņa secināja tikai vienu – ka viņš ir pilnīgi normāls, mīļš, draudzīgs, zinātkārs bērns, jā, emocionāls, bet arī tas ir normāli, un, ja audzinātājas mazliet iedrošinātu viņu, paslavētu par paveikto, nevis kritizētu par neizdarīto, viss būtu labi. Psiholoģe regulāri apsekoja arī mūsu grupiņu, vērojot, kāda ir atmosfēra, kā audzinātājas tiek galā ikdienas situācijās. Vienu audzinātāju tomēr no darba atlaida, cita no darba aizgāja pati. Vienbrīd šķita, ka situācija normalizējas, lai gan dēls bieži vien teica, ka dārziņā gājis slikti, bet negribēja stāstīt, kas tieši ir noticis.
Kad puika sāka iet sagatavošanas grupiņā, jau pēc divām nedēļām sākās liela raudāšana, viņš negribēja iet uz dārziņu. Nejauši no vienas mammas (viņa kādu laiku pavadīja grupiņā, palīdzot adaptēties savam mazajam) uzzināju, ka dēls katru dienu dārziņā raud, viņam tiek teikts, ka viņš jau neko neprot izdarīt, ka ir dumiķis (tā puika pats sevi mājās sauca) utt. Atzīšos, ka es nespēju par to visu runāt ar audzinātājām, jo biju pārliecināta, ka atkal būs tikai pārmetumi. Šoreiz zvanīju ne tikai psiholoģei, bet arī bērnudārza vadītājai, jo biju gatava savu bērnu ņemt ārā no dārziņa. Vadītāja atbildēja, ka varbūt mans bērns ir no tiem, kam nemaz nevajadzētu iet dārziņā, ka viņš ir mājas bērns. Un tas sešu gadu vecumā, kad bērnam ir jāgatavojas skolai! Beigās mani pārliecināja, lai dēlu tomēr atstāju tajā pašā dārziņā. Šķiet, ka ar audzinātājām bija pastrādājušas ne tikai psiholoģe un metodiķe, bet arī vadītāja. Situācija atkal šķita normalizējusies, lai gan man joprojām stāstīja, ka dēls ir slinks, negrib mācīties utt. Kad pavasarī sākās ārkārtējā situācija Covid-19 dēļ, daudz laika pavadīju kopā ar bērniem mājās. No dārziņa katru dienu tika sūtīti darbiņi, kas jāpaveic.
Dēls ar lielu interesi un prieku darbojās kopā ar mani, un beigās izrādījās, ka viņš bija gandrīz vienīgais, kas tik aktīvi bija strādājis (katru dienu sūtījām fotogrāfijas ar darbiņiem audzinātājai).
Kad puika sāka apmeklēt burtiņu skolu, atklājās, ka ar mācīšanos tiešām nav nekādu problēmu. Tagad dēls iet pirmajā klasē, viņam patīk skolā un arī ar skolotāju ir labs kontakts. Pats svarīgākais, ka tagad dēlā ir atvērusies milzu mīlestība – viņš katru dienu mūs samīļo, ir ļoti empātisks, daudz runā par to, kā jūtas, katru dienu stāsta, kā ir gājis skolā.»
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
