«Cilvēki saka – Covid-19 vīruss ir Dieva sods cilvēkiem par … kaut ko. Taču šādam uzskatam nav nekādas saistības ar kristīgo ticību. Protams, ir cilvēciski un saprotami meklēt kādus vainīgos, un Dievs šai gadījumā ir ērts vainīgais. Domāju, šajā situācijā mums vispār būtu pēc iespējas mazāk jācenšas vainot citus, nodarboties ar negatīvu garīgumu. Jāsaprot, ka lietas, kas notikušas vēsturē vai realitātē, nav Dieva izraisītas. Mēs paši kaut ko izraisām vai kaut kas vienkārši notiek. Dievs kā miera avots ir ar mums, viņš ir mūsu pusē. Bet reizēm realitāte ir tāda, kāda ir, – kuģis cieš katastrofu, un tu tiec izmests neapdzīvotā salā.
Lai cilvēks spētu akceptēt realitāti, viņš iziet cauri noliegumam, dusmām, depresijai un bezcerībai, līdz nonāk līdz mieram virpuļviesuļa vidū.
Pieņem neprognozējamību kā realitāti
Mūsu galvenā operētājsistēma ir veselais saprāts un kritiskā domāšana, un šobrīd šis resurss jāizmanto pilnā mērā, jo tā var darboties pretī bailēm un satraukumam. Nepaļauties uz viltus ziņām, neuzklausīt sazvērestības teorijas, runas par Dieva sodu, bet mēģināt uzzināt visu pieejamo informāciju no drošiem avotiem.
Vismaz mani ļoti nomierina tas, ka par esošo situāciju zinu pēc iespējas vairāk. Tādējādi es iemācos arī jaunus paradumus – nesniedzu vairs cilvēkiem roku, apzinos, ka man jāievēro sociālā distance, pēc iespējas vairāk eju kājām, nebraucu sabiedriskajā transportā, izvairos no cilvēku sadrūzmējumiem. Un nevis tāpēc, ka mēs atrastos katastrofas centrā, bet tāpēc, ka ar šādu uzvedību mēs palēninām vīrusa izplatību, un tādēļ, lai veselības aprūpes sistēma spētu ar šo slimību tikt galā.
Tā ir ne tikai atbildība par sevi, bet arī līdzatbildība par kopienu. Manuprāt, jāpieņem iekšējs, dziļš lēmums, ka es gribu pārdzīvot to, kas šobrīd notiek un darīt visu iespējamo, lai nesaslimtu ne es, ne apkārtējie cilvēki, lai es nebūtu par iemeslu kāda saslimšanai. Mainīt savu dzīvi, ikdienu, lai neradītu telpu, kur izplatīties vīrusam.
No otras puses – svarīgi arī pieņemt bailes, bažas un mošanos naktī no tā, ka tu nezini, kā viss būs. Svarīgi pieņemt neprognozējamību kā realitāti, ar ko tagad jārēķinās.
Nesen pārlasīju savas bērnības grāmatu, Žila Verna Noslēpumu salu. Šobrīd esam līdzīgā situācijā – izmesti pilnīgi jaunā teritorijā, pilnīgi jaunā ikdienā. Piemēram, man ir pilnīgi tukšs kalendārs. Ko tagad darīt? Es varu iet mājās un sēdēt pie televizora. Bet varu arī apzināties, ka ar tiem resursiem, kas bijuši līdz šim, var iztikt pāris dienu, neilgu laiku, un meklēt jaunus veidus, kā izdzīvot. Iespējams, šīs milzīgās izmaiņas slēpj sevī bagātības un resursus, kas var palīdzēt gan mums kā indivīdiem, gan arī kā sabiedrībai.
Viens, bet ne vientuļš
Kā rast mierinājumu cilvēkam, kurš ir viens savā mājā? Mēs taču varam internetā pieslēgties grupām, sazināties! Es varu būt viens, bet, kamēr darbojas šis tīkls, es neesmu vientuļš. Draudzes intensīvi meklē veidus, kā būt kopā ar cilvēkiem. To iesaku arī visiem pārējiem – lai izolācija neradītu sajūtu par atstumtību, meklējiet grupas, lekcijas, ierakstus, kas jums liek justies labāk. Šai ziņā, piemēram, varu ieteikt Lutera baznīcas mājaslapā (luterabaznica.lv) sadaļu Mediatēka, kur iespējams noklausīties gan lekcijas, gan sprediķus par dažādām tēmām.
Garīgais skolotājs un domātājs Ričards Rors bieži runā par liminālo jeb sliekšņa telpu. Proti, tā ir situācija vai posms dzīvē, kad iepriekšējā dzīve vairs neatgriezīsies. Ir jāsaprot, ka šis posms nebeigsies rīt, ka tie varbūt ir mēneši. Bet, neskatoties uz zaudējumu, ka tagad vairs nevar kā iepriekš, mums ir arī liela ziņkāre, atklājēja gars. Arī tas ir veids, kā mazināt savas bažas un satraukumu.
Ieteikumi ikdienai, lai rastu mieru pandēmijas laikā
- Atrodi spieķi jaunai dienai. Turbulentā laikā ir grūti lasīt romānus, taču Bībelē ir psalmi, lozungvārdi – divi teikumi, kas var būt vadmotīvs tavai dienai. Tie var kļūt par spieķi, ar kura palīdzību tu šķērsosi gaidāmo dienu.
- Atrodi veidu, kā izventilēt trauksmi. Neapslēp savas emocijas – izkliedzies, izrunājies ar kādu, skrien. Atrodi savu veidu, kā iztukšot emociju kausu.
- Esi atbildīgs arī par savu garastāvokli. Katrs no mums ir atbildīgs ne tikai par to, lai mazgātu rokas, bet arī par savu iekšējo pasauli – kad sliktās emocijas izlādētas, mēs nevaram gaidīt, ka kāds atnāks un pateiks, kā tagad justies un dzīvot tālāk. Katram pašam jāmeklē, jāatrod kaut kas ļoti vienkāršs, kas šai sarežģītajā laikā palīdz. Kad man bija liela trauksme, izdegšanas periods, man palīdzēja staigāšana. Var palīdzēt arī elpošanas vingrinājumi, meditācijas. Atsevišķi vingrinājumi, kas palīdz nomierināt satraukto prātu, iemigt, bez maksas pieejami dažādās telefona lietotnēs. Var izmantot, piemēram, Miervidi lietotni.
- Noskaidro, kā dzīvot tālāk. Neatkarīgi no tā, kāda šobrīd ir situācija valstī, tieši tev jāizdomā, kā dzīvot tālāk, – tas ir tavs galvenais uzdevums. Kā no sarunas ar citiem cilvēkiem aiziet nevis ar vēl lielāku satraukumu un bailēm, bet ar lielāku mieru. Pirms gadiem biju ļoti satraukts par Krimas aneksiju, bet tad ļoti racionāli nonācu pie atziņas – esmu dzīvojis padomju laikā, kad nebija nekā no tā, kas ir tagad, bet vai tā nebija dzīve? Ārējais var ļoti mainīties, bet galvenais, lai turpinām dzīvot arī tad, kad realitāte vairs nav tāda, kā ierasts. Lai kas mainītos, kamēr dzīve iespējama, dzīvo to! Un domā, kā vari veicināt cilvēciskas dzīves iespējas sev un citiem. Tu un neviens cits esi atbildīgs par savu dzīvi.
- Apzinies, cik maz vajadzīgs dzīvei. Tas, ka zināma ekonomiskā krīze būs, ir neizbēgami. Tā jau ir sākusies. Taču – apzinies, cik patiesībā maz vajadzīgs, lai mēs dzīvotu un izdzīvotu. Padomā, kas tieši vajadzīgs, lai tu varētu iztikt.
- Esi vērīgs pret līdzcilvēkiem. Aptaujā savus draugus, radus un kaimiņus, vai viņiem nav nepieciešama palīdzība. Neļauj, lai vīruss tevi iešaurina un padara egoistiskāku, cietsirdīgāku, savtīgāku. Atceries – mēs nedzīvojam no maizes vien. Attiecības, citu cilvēku klātbūtne, kaut arī virtuāla, ir ļoti svarīga.»