Viņi neko vairs nevar nožēlot
«Dodos uz slimnīcu pēc radinieku lūguma, saskaņojot to ar ārstējošo personālu,» PDz stāsta Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests katoļu priesteris Ilmārs Tolstovs. «Domāju, ar to nodarbojas daudzi priesteri Latvijā. Mums ir pienākums braukt pie sirgstošajiem. Katoļticīgajiem pirms nāves ir pieņemts izsūdzēt grēkus un kopā ar grēksūdzi saņemt arī svaidījumu ar svētajām eļļām,» saka Ilmārs.
Beidzamajos mēnešos viņš to aizvien biežāk dara slimnīcā, kur par dzīvību cīnās ar Covid-19 sasirgušie. Ienākot palātā, viņš ir tērpies cieši piegulošā aizsargtērpā, gumijas cimdos un kāju aizsargos, ar milzīgām brillēm un respiratoru. «Pirms tam sešus gadus apkalpoju Tuberkulozes slimnīcu. Tur mani tik ļoti neģērba, taču arī bija jālieto respirators. Tas, kā slimnīcā ir apģērbies priesteris, atkarīgs no slimības, ar ko sirgst pacients, lipīguma. Covid-19 delta paveids ir ļoti lipīgs,» saka Tolstovs.
Vaicāts, ko cilvēki, kurus smagi skāris koronavīruss, pirms aiziešanas visbiežāk nožēlo, priesteris atbild: «Viņi neko nevar vairs nožēlot… Ar šiem cilvēkiem nav iespējams komunicēt. Tie, pie kuriem eju, bieži vien vairs nevar parunāt, jo ir pieslēgti pie skābekļa aparāta. Tiklīdz tas uz brīdi tiek noņemts, cilvēks smok. Līdz šim bija tikai viens gadījums, kad cilvēks, pie kura biju atnācis, varēja ar mani parunāt. Viņš tobrīd atradās vieglākā stāvoklī nekā pārējie, bet tik un tā sarunājās ar skābekļa masku uz sejas,» atceras mācītājs.
Citi lasa
«Man nav daudz ko stāstīt par to, kā šobrīd izskatās slimnīcās. Cilvēki mirst, ir līķu maisi un sajūta, ka šobrīd tuvojamies tam, ko savulaik piedzīvoja Itālija. Uzskatu, ka augstāko punktu vēl neesam sasnieguši. Tāpēc, lūdzu, vakcinējieties!» aicina Tolstovs.
Ja esi izvēlējies nevakcinēties, ārstiem pēc tam nav jāglābj tava dzīvība.
Kopš vasaras viņš bijis gan Tuberkulozes un plaušu slimību centra Covid-19 nodaļā, gan Rīgas Austrumu slimnīcas stacionārā Gaiļezers.
«Pēdējo reizi, kad biju pie cilvēka slimnīcā, es vienkārši viņu svaidīju ar eļļām. Mēs varam dot svaidījumu arī cilvēkam, kas atrodas komā vai ir tikko miris. Pastāv uzskats, ka brīdī, kad cilvēks pārstāj elpot un apstājas sirds, vēl vismaz stundu dzīvības procesi turpinās. Bioloģiska nāve iestājas vēlāk.»
Antivakseri ir arī katoļu baznīcā
«Ja ticīgi cilvēki, kas apzināti nav gribējuši vakcinēties vai ir pilnībā nolieguši vakcināciju, tagad guļ slimnīcā, tad ko gan es viņiem varu pateikt? Es nenosodu un netiesāju, bet sekas diemžēl ir tādas, kādas ir. Mani izbrīna tie, kas saka – viņi tic Dievam un nevakcinējas, jo domā, ka Dievs viņus pasargās. Es uzskatu, ka Dievs mums ir devis vakcīnu, lai mēs cīnītos pret šo vīrusu,» saka Ilmārs. Priesteris pārliecinājies – ne visiem tuvinieka pēkšņā nāve liek mainīt domas par vakcinēšanos. «Ir, protams, tādi, kas, redzot to, saprot, ka viņiem nav bijusi taisnība. Un ir cilvēki, kas paliek nocietināti un turpina uzskatīt – tas nekas, ka viņš mirst, mēs tik un tā nevakcinēsimies,» atklāts ir Tolstovs.
«Spēcīgs antivakseru grupējums ir ne tikai mūsu sabiedrībā, bet arī katoļu baznīcā. Bija arī garīdznieki, kas pat no kanceles aicināja nevakcinēties. Kad izrādīju atbalstu vakcinācijai, viņi mani izsmēja. Tagad redzu, kā šie cilvēki, kas man vēl augustā uzbruka, piedzīvo lielu traģēdiju, jo Covid-19 dēļ slimnīcās zaudē savus tuviniekus. Ilgu laiku centos būt iecietīgs pret notiekošo, nu ir pienācis brīdis, kad uzskatu – man jāmudina cilvēkus vakcinēties arī publiski. Citādi netiksim no šī laukā vēl ļoti ilgi,» paziņo priesteris.
Cilvēki, kas man vēl augustā uzbruka, piedzīvo lielu traģēdiju, jo Covid-19 dēļ slimnīcās zaudē savus tuviniekus.
Beidzamo divu gadu laikā Tolstovs pēdējā gaitā ir pavadījis vairākus Covid-19 upurus. «Pērn, kad vīruss vēl nebija iepazīts, bērēs zārkus atvērt bija liegts. Tuvinieki netuvojās zārkam un no aizgājēja atvadījās bez iespējas pēdējo reizi viņam pieskarties. Šobrīd uzskata, ka jau trīs stundas pēc nāves mirušais nav infekciozs. Lai gan kapličas šobrīd ir slēgtas, zārku atvērt bērēs ir atļauts,» stāsta Ilmārs.
Esmu šim vīrusam ieskatījies acīs
Ilmārs neslēp – pats Covid-19 ir gan izslimojies, gan pret to vakcinējies. «Esmu šim vīrusam ieskatījies acīs, tādēļ varu teikt – tā ir ļoti viltīga slimība. Kad jau šķiet, ka ar tevi viss kārtībā, pēkšņi notiek straujš situācijas pasliktinājums. Vislielākais risks ir no slimošanas astotās līdz divpadsmitajai dienai. Viss sākas ar temperatūru, kaulu laušanu, nespēku. Pēc nedēļas simptomi pazūd un pārņem sajūta, ka slimība ir uzvarēta. Un tad astotajā dienā notiek milzīgs atkritiens…» pieredzē dalās viņš.
«Es saslimu šā gada februāra sākumā, kad vakcinēja tikai prioritārās grupas, un es tādā nebiju,» atklāj Ilmārs. «Esmu sportisks – nodarbojos ar orientēšanos, tādēļ baidījos, vai vīruss neizraisīs imūnsistēmas neadekvātu reakciju. Tās dēļ ar Covid-19 miruši arī gados jauni un it kā sportiski cilvēki – pārmērīga imūnsistēmas reakcija darbojas pati pret savām šūnām, un tas izraisa smagas sekas. Man bija vidēji smaga slimības gaita. Domāju, ka izslimoju Covid-19 pareizi. Mērīju skābekļa daudzumu asinī, izmantojot oksimetru, un zināju – ja skābekļa līmenis pēkšņi krītas, momentā jāsauc ātros. Citādi vīruss var atspēlēties plaušām, sirdij vai nervu sistēmai. Man mazliet trāpīja sirdij – bija aritmija, bet nu jau šķiet, ka viss atkal ir kārtībā. Esmu pat atsācis skriet,» stāsta viņš.
Šajā vasarā priesteris vakcinējās pret Covid-19, un jau esot gatavs trešajai potei. «Gribēju vakcinēties jau pirms saslimšanas. Esmu vakcinējies gan pret ērču encefalītu, gan gripu. Sešus gadus esmu bijis kapelāns Gaiļezera onkoloģijas centrā un strādāju roku rokā ar mediķiem. Es uzticos gan medicīnai, gan zinātnei. Vakcinācija nav pret ticību Dievam,» atgādina Ilmārs.
«Ir ārkārtēja situācija, tādēļ nedrīkst vilcināties, jārīkojas stingri. Ceru, ka pēc 15. novembra visi nevakcinētie paliks stingrā mājsēdē. Vakcinētajiem dzīve atgriezīsies normālās sliedēs, bet nevakcinētie lai sēž mājās! Ja esi izvēlējies nevakcinēties, ārstiem pēc tam nav jāglābj tava dzīvība,» uzskata Ilmārs. «Šis vīruss ir kā nepieradināts zvērs, kurš uzvedas līdzīgi kā tagad Latvijā klejojošie lāči. Tu tos vari spundēt krātiņā un vest pēc iespējas tālāk no cilvēkiem, taču lāči tik un tā atgriežas…» saka Tolstovs.