Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Strādāt jaunajā dzīvesvietā nevaru. Diemžēl nespēju arī atļauties īrēt plašāku dzīvokli, kur varētu kaut vai glabāt savu darba instrumentu. Bet pats galvenais: man vairs nav savu māju – bēniņos izveidotas mākslinieku darbnīcas, ko biju iegādājusies par sertifikātiem un pati izbūvējusi, ieguldot savus līdzekļus,» rūpju mākta ir dziedātāja Maija Lūsēna.
PDz iepriekš jau rakstīja, ka aprīlī Maija saņēmusi tiesu izpildītāju vēstuli, ka jāpamet Nītaures ielas nama bēniņi, kur iekārtots viņas dzīvoklis. «Pavasarī vērsos tiesā, meklējot taisnību, bet panācu vien to, ka man deva trīs mēnešus, lai atrastu sev jaunu dzīvesvietu. 17. augustā tomēr vajadzēja aiziet no dzīvokļa, kas bija arī mana studija, vieta, kur vadīju meistarklases un kur tapa trīs mani albumi,» saka Maija.
Bēniņus dziedātāja izbūvējusi 2000. gadā. «Tolaik spēkā bija likums, ka māksliniekiem jādot tās pažobeles, bēniņus, lai tur ierīkotu radošas darbnīcas. Dabūju bēniņus ar cauru jumtu. Tur bija bomžu piekakāts… Visu savedu kārtībā, sāku dzīvot, strādāt, bet nu man to visu atņēma,» sašutusi ir viņa.
Problēmas ar īpašumu sākušās jau tālajā 2004. gadā, bet toreiz īsti nekas neesot liecinājis, ka viņai vienīgo mājokli varētu atņemt. «Kad gaidīju uzaicinājumu mājokli nostiprināt Zemesgrāmatā, pienāca pavēste uz tiesu, jo prokuratūra Rīgas domes interesēs bija ierosinājusi lietu pret Vidzemes priekšpilsētu, kurai, kā izrādījies, neesot bijušas tiesības šos bēniņus man iznomāt. To lietu būtībā visus šos gadus bīdīja mājas iedzīvotāji. Kamēr visu remontēju, viņi klusēja, bet, kad viss bija izbūvēts, pēkšņi trīs dzīvokļu īpašnieki uzrakstīja vēstules, ka viņiem it kā atņemti bēniņi. Bet man tad jau bija dāvinājuma līgums! Tajā bija ierakstīts, ka nomainīšu 365 kvadrātmetrus jumta. To izdarīju. Bet iedzīvotāji, kuri ne centa nav ieguldījuši ne mājas, ne kāpņu telpas remontā, tikai rakstīja vēstules,» uzskata Maija. Dažādas juridiskas darbības ilgušas daudzus gadus.
«Kādreiz Doma laukumā dziedāju par neatkarību. Un ko saņēmu pretī?
Tāda ir tā brīvība – vienkārši atņem mājas. Es tā jūtos, vairs neticu nekam. Domāju, ka notikušais ir konkrētu cilvēku pasūtījums, un Dievs vien zina taisnību. Tie cilvēki laimīgi nebūs. Joprojām nesaprotu, kam ir izdevīgi iznīcināt mākslinieku dzīvi. Visus šos gadus nespēju īsti ne dziedāt, ne radoši strādāt…» emocionāla ir dziedātāja.
Vairāk lasiet žurnāla «Privātā Dzīve» jaunākajā numurā.
