Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Mazdārziņš jau kādu laiku nav lamuvārds, kas apzīmē ar nātrēm aizaugušu pagalmu ar pussabrukušu dārza šķūnīti viducī. Tā mūsdienās ir atjaunošanās vieta pilsētniekiem. It īpaši Rīgas kontekstā. Tā ir vieta, kur aizbēgt no pilsētas trokšņiem, parušināties dārza dobē un noķert «kaifu», ko gūst tie, kam ir pašiem sava lauku māja. Liela daļa no mūsdienu mazdārziņiem ir modīgi un pārdomāti iekopti dārzi.
Ne velti Latvijas Futbola federācijas iecerētais futbola stadiona projekts ir saskāries ar asu pretreakciju. Jaunā futbola stadiona celtniecības plānos ir būvēt piebraucamos ceļus pāri slavenajam Kazas sēklim, kas ir Lucavsalas mazdārziņu teritorija. Rīgas mērs Vilnis Ķirsis raidījumā uzsvēris, ka Lucavsalu jau sen ir plānots apbūvēt. Jau vairākus gadu desmitus pilsētas galvas kaļot plānus, kā šeit attīstīt jaunas ielas un izbūvēt jaunas dzīvokļu ēkas. Šie plāni neiziet uz kompromisu ar mazdārziņiem – tos nāksies likvidēt vai pārcelt.
Futbola stadiona celtniecība ir kā pliķis sejā tiem, kas vairāku gadu garumā ir ieguldījuši savu laiku, naudu un enerģiju īrēto dārziņu sakārtošanai. Lūk, viena no Kazas sēkļa dārza saimniecēm – Laura un viņas Lucavaslas dārziņas.
Citi lasa
No žurnāla «Deko» arhīva. 2020. gada jūnijs.
Par savu dzīvi Kazas sēkļa pirmajā līnijā stāsta Laura Ošiņa, kura šeit saimnieko jau septīto gadu un ir viena no aktīvākajām Kazas sēklī. Moderni varētu teikt – mazdārziņu influencere. Ne viens vien mazdārziņa īpašnieks savu zemes pleķi sācis šeit kopt, tieši pateicoties Laurai, kura par savu pieredzi publiski runājusi bieži.
Kazas sēklis, Lucavsalas mazais brālis, kā mazdārziņu oāze Rīgas centrā, Daugavas kreisajā krastā, pilsētniekiem ir pazīstams vairākus gadu desmitus. Šogad, sevišķi brīvdienās, Kazas sēklī redzami pilsētnieki, kas kā iemaldījušies zvēri klīst pa tā septiņiem ceļiem, izmisīgi meklējot kādu brīvu mazdārziņu. Pagājušajā gadā vēl varēja tikt pie aizauguša pleķa, taču šogad pat tādi vairs nav pieejami. Paši mazdārziņu saimnieki joko, ka šogad izvilkuši laimīgo loterijas biļeti. Bet nekas nenāk par velti.
Lai iekoptu dārziņu kādā no Rīgas mazdārziņu rajoniem, ikvienam jārēķinās ar milzīgu ieguldīto darbu, laiku un enerģiju.
Tas ir dzīvesstils ar dubļainiem gumijas zābakiem, drēbēm, kas ož pēc dūmiem, nedaudz smeldzošiem muskuļiem un iedegumu agrā pavasarī. Stāsta Laura.
«Cilvēki, kuri dzīvo Rīgas centrā, nereti meklē veidus, kā saviem bērniem parādīt dabu. Pienāca brīdis, kad man absolūti apnika bērnu rotaļu laukumu un piknika vietu apmeklējumi, tāpēc arvien vairāk sāku sapņot par savu vietu – ne pārāk dārgu un ātri sasniedzamu zemes pleķi.
Neviens nestāv aiz muguras un nemāca
Mana dzimtā puse ir Latgale. Kad apsvēru domu par mazdārziņa iekopšanu, pat mana mamma neticēja, ka to spēšu, jo visa mana bērnība, skolēnu brīvdienas un brīvlaiki pagāja darba nometnes zīmē. Esmu augusi ģimenē ar lielu saimniecību, kurā ir govis, cūkas, vistas un kazas. Zemes apjomi, ko vajadzēja apstrādāt, bija milzīgi. Man prātā palikuši vien rīti, kad mostos, un vakari, kad eju gulēt. Svētdiena bija vienīgā brīvdiena, jo tad visi lūdzās. Pēc pārcelšanās uz dzīvi Rīgā pagāja vairāki gadi, līdz sajutu patīkamu vilkmi pēc zemes darbiem. Dārzs man ir nevis tādēļ, lai izstrādātu lieko enerģiju, bet gan lai uzņemtu mieru. Šī ir mana pasaule. Ir aprīlis, bet es jau otro reizi ravēju puķudobes. Man patīk, ka neviens nestāv aiz muguras un nesaka, ko daru nepareizi. Varu darīt, kā pati vēlos.
Turklāt mazdārziņš ir veids, kā bērniem parādīt, kā tad tomāti rodas. Citādi var izaugt ar priekšstatu, ka tomāti izaug veikala plauktā.
Pirmā vieta, kur braucām lūkoties mazdārziņu, atradās Bolderājā. Tā bija ļoti ekstrēma vieta, kas meklētā sirdsmiera vietā izsauca trauksmi. Izjūtas kā cietoksnī – viss vienās dzeloņdrātīs, aizbarikādēts, lai tikai neviens svešais neieskatītos tavā pleķītī. Tā nebija vide, ko meklēju. Es gribēju vietu, kur varu aizbraukt arī viena – kad esmu priecīga vai skumja – un justies droši. Dažkārt mēdzu ikdienu nolikt malā – iepauzēt, iekāpt mašīnā un atbraukt uz Kazas sēkli. Viss cits pagaidīs. Man ir svarīga sava labsajūta un miers, ko rodu šeit.
Pārmanto dārziņu no sirmgalves
Kazas sēklī nonācu, pateicoties mūsu kaimiņienei Laurai no blakus dārza. Mums ir kopēji draugi, kuri ik gadu svin savu kāzu jubileju. Vienā no šīm gadadienām satikāmies un sākām pļāpāt par mazdārziņiem, viņa ieminējās par šo vietu, un es teicu – ja padzirdi par kādu brīvu pleķīti foršā vietiņā, piezvani man. Nekad iepriekš nesazvanījāmies, jo bijām vien attālas paziņas, tāpēc, kad iezvanījās telefons un kad ieraudzīju viņas vārdu ekrānā, sapratu: man būs dārzs. Lauras kaimiņiene – tante gados – meklēja kādu, kam atstāt savu mazdārziņu, kuru bija uzturējusi aptuveni četrdesmit gadu.
Mēs šeit ievācāmies rudenī. Zeme bija kā nosēta ar sakritušiem āboliem, bet ogulāju zarus lieca milzīgas upenes. Te auga kaut kādas eksperimentālās botāniskā dārza upenes tūju lielumā. Es nepārspīlēju. Toreiz te bija ogu krūmu un aveņu džungļi. Es to visu likvidēju. Galvenokārt tāpēc, ka tās bija pāraugušas, nekoptas, aizņēma daudz vietas, un man nesimpatizēja, ka ogulāju lapas agri nodzeltē.
Dārzu mēs pārmantojām ar šīfera un linoleja taciņām.
Plēsu nost linoleju un teicu zemei – elpo!
No iepriekšējās saimnieces dārzā palikušas vien divas ābeles, kuras nu jau vairākus gadus kopj arborists. Tagad lapas no ābelēm ir daudz mazāk, bet āboli lielāki. Arī dārza ainavai pieeju ļoti praktiski – ja neredzu saulrietu, nozāģēju plūmi. Vīrs gan nedaudz iebilda, jo, viņaprāt, koks bija skaists, turklāt, to nozāģējot, mēs kļuvām redzamāki cilvēkiem no pretējā krasta. Bet tas ir saulrieta vērts solis. Plūmes saknes no zemes rakām ārā visu rudeni. Tas bija ārprāts! Es pat vienā brīdī sāku sev pārmest – kāpēc man ko tādu vajadzēja uzņemties.
Vīram – kasti alus
Es šeit iejutos brīdī, kad dārzā sastādīju puķes, izauga zālājs, un bērni sāka jautāt, kad brauksim uz dārzu. Bet vislabāk jutos brīdī, kad arī vīrs uz dārzu sāka braukt ar savām iecerēm un projektiem. Mans vīrs ir tipisks rīdzinieks. Kad atbraucām šeit pirmo reizi, viņš papriecājās par dabu, vēl nenojauzdams manus nodomus. Un tad es sāku viņam atklāt savus nākotnes plānus. Darīju to pamazām, neteicu visu uzreiz. Vīrs uz mani paskatījās un teica:
«Laura, ja gribi runāt par saviem dārza plāniem, lūdzu, nopērc man kasti alus!
Tad būšu gatavs šai sarunai.» Un tā arī notika. Mēs nopirkām alu, uzkodas un ķērāmies pie plāniem par nākotni.
Lai labāk izprastu dārzu, esmu izgājusi dārza kursus savam priekam pie ainavu arhitektes Lindas Neško. Kursi man palīdzēja paskatīties uz dārzu no cita leņķa – citiem vārdiem sakot, paplašināja skatu uz to. Zini, cilvēki, kuriem ir dārzs, reizēm, uz to skatoties, jūt, ka viņiem kaut kas tajā nepatīk, taču viņi neprot to noformulēt. Man ar to vairs nav problēmu.
Kursos mums iemācīja savu dārzu pārnest uz papīra. Esmu dārzu uzskicējusi uz milimetru papīra. Ja ziemas laikā izdomāju veidot kādu jaunu dobi, varu to uzzīmēt ar visiem augiem. Pavasarī man viss ir skaidrs, atliek vien nopirkt stādus.
Lauki uzreiz aiz Mūkusalas apļa
Kad izbraucu no Mūkusalas apļa, jūtu, ka iebraucu laukos. Turklāt gar dārzu tek upe. bieži vien, kad diena dārzā ir galā, pirms braucu mājās, nopeldos. Šo rituālu neesmu pārtraukusi kopš pagājušā gada novembra. Un tad vēl putnu dziesmas un varžu koris, kurš dažkārt ir skaļāks par manām domām. Dārzā vienmēr esmu gaidīta, jo gulbji nāk pie vārtiņiem, bet pīles laižas dārzā un staigā nopakaļus tik ilgi, kamēr tās nepabaroju.
Daudzi jautā – vai man nav iebildumu ieguldīt laiku, spēku un naudu vietā, kas man nepieder.
Pat vēl vairāk – ik gadu man jāpagarina zemes nomas līgums. Cilvēki mazdārziņus šeit kopuši jau piecdesmit gadus. Kāpēc lai tas neturpinātos vēl kādu laiku? Manuprāt, būtu muļķīgi nemēģināt. Ja mēs toreiz, kad pirmo reizi apskatījām dārzu, būtu nobijušies, tad nebūtu atmiņu par foršiem septiņiem gadiem, ko esam šeit pavadījuši. Šis mazdārziņš ir iespēja saprast savas vēlmes un redzēt, ko tad īsti spējam. Ja bez šīs pieredzes man tagad būtu jāievācas privātmājā, diez vai tik veiksmīgi varētu iekopt dārzu un apzaļumot teritoriju.»
