Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Kāpēc mums to rāda? Kāpēc mums tas ir jāsaprot?» sociālajos tīklos sašutuši ir daudzi LTV skatītāji, kas otrdienas vakarā redzējuši Staņislava Tokalova un operatora Valda Celmiņa augstu novērtēto dokumentālo filmu Viss būs labi. Tās galvenie varoņi ir viņa ģimene. Mamma Irina ir dzimusi Latvijā, bet viņas mamma Ņina Maškovskaja – Krievijā, Kurskā. Uz Rīgu 1955. gadā atbrauca labākas dzīves meklējumos. Viņš pats un māsa uzauguši Purvciemā, krievvalodīgo vidē. Filmā dokumentētas ģimenes trīs paaudžu sievietes, arī Staņislava jaunākā māsa Patrīsija, Mākslas akadēmijas studente.
Ir ikgadējais gājiens pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā, Putina uzruna televīzijā un glāžu saskandināšana pēc Krievijas laika Jaungada naktī.
Vecmāmiņa ir kara veterāne, un māte augstā godā tur savu izcelsmi un mātes varoņdarbus. Irinas vīrs Rauls ar gadiem kļūst arvien aizkaitinātāks, bet Irina, par spīti notikumiem pasaulē, cenšas turēties pie saviem ideāliem. Taču pamazām sabrūk arī tie. Paliek apjukums, dzīves nogurums, žēlums…
Šis ir ļoti intīms ģimenes portretējums. Tajā ir gan smiekli, gan asaras, ļoti personiskas epizodes. Kad Staņislavs saņēma Lielo Kristapu par savu veikumu, uz skatuves kāpa arī tās varoņi – mamma Irina un patēvs Rauls.
«Esmu pārliecināts, ka mums visiem ģimenēs notiek līdzīgi procesi. Veca mamma, kura jākopj, bērni, kuriem gribi palīdzēt, problēmas un jautājumi ir tādi paši, un šajā līmenī mēs varam atrast kopējo valodu.
Mēs visi esam cilvēki, un cilvēka būtība ir augstāka par to, vai esmu krievs vai latvietis.
Mēs dzīvojam laikā, kad viss mainās ļoti ātri, tāpēc nevaram eksistēt tikai refleksijā, risinot vēstures jautājumus. Mums visiem kopā jāiet uz priekšu. Jāmēģina aizdomāties, ka neesam tik atšķirīgi, un stāvēt pāri stereotipiem. Filma ir vienojoša, jo tur pastāv mīlestība. Es ar lielu mīlestību parādīju savu ģimeni,» žurnālam Ieva pēcāk sacīja režisors.
«Gribu uzsākt sarunu ar sabiedrības daļu – gan latviski, gan krieviski runājošajiem, kura saprot, ka tā minoritāte, kas dzīvo šeit, kas ir 24%, nav krievi. Un arī par latviešiem nekad nekļūs,» pēc pirmizrādes sacīja režisors Tokalovs. Arī maij;a, piedaloties raidījumā 1pret 1, viņš atzina: Manam darbam ir kā nazim jāgriež tos sāpīgos jautājumus vaļā, jāizraisa emocijas skatītājam, liekot aizdomāties. (..) Tas ir mans uzdevums kā māksliniekam.» Tas Staņislavam, nenoliedzami, ir izdevies. Viedokļi dalās diskusijas raisās.
Par to, kā veidojusies paša Staņislava dzīve un uzskati, lasiet intervijā digitālajā žurnālā «Santa+»!
