Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad pirmo reizi paņēmu rokā elegantu koka loku un bulta notrīsēja, ar klusu būkšķi ietriekdamās mērķī, sapratu, ka ir ietrīsējusies arī mana sirds – lokšaušana tiešām ir lipīga, ļoti lipīga.
Gluži kā pasakā
Liene un Valdis ir kopā uzauguši Aizputē, tad abi aizgājuši pasaulē, bet pēc dažiem desmitiem gadu atkal satikušies. «Atceros gadījumu, kad piecu gadu vecumā braucu ar riteni pa ceļu, kas atradās netālu no mūsu tagadējās mājas, un man kājās bija uzvilkti zaļi gumijas zābaciņi. Pēkšņi zābaku ierāva ķēdē, es apkritu uz ceļa un raudāju. Izrādījās, ka astoņus gadus par mani vecākais Valdis tieši aiz sētas ķimerējas gar mopēdu, un nu atnāca mani izglābt. Izvilka no ķēdes zaļo zābaciņu, un kā Pelnrušķītei uzvilka kājā …» Liene sirsnīgi, bet reizē kautrīgi smejas.
«Liekas jocīgi, ka abi esam pazīstami no ratiņu laikiem, vecāki kaimiņos dzīvojuši visu mūžu, bet bija jāpaiet laikam, lai mēs viens otrā ieskatītos,» teic Valdis. «Pirmo reizi Lienē ieskatījos radio ballītē Kuldīgā. Biju tikko kā atgriezies no Kanādas, kur nodzīvoju septiņus gadus, bet Liene – nupat izšķīrusies no pirmā vīra. Mēs aizbraucām uz ballīti padejot, un tā joprojām dejojam jau sešus gadus. Tad vēl tā pa īstam nebiju pievērsies lokiem, taču drīz jau šī aizraušanās sākās. Liene pieslēdzās vēlāk. Pirmo loku viņai uzdāvināju uz 31 dzimšanas dienu. Tas ir ģimenes sporta veids, jo šauj arī Lienes dēls Ritvars.»
Citi lasa
Liene desmit gadus dzīvoja Rīgā, tomēr pēc satikšanās ar Valdi teju vai mēneša laikā pārvācās uz dzīvi Aizputē. «Kad Valdis mani atkal atveda uz bērnības pilsētu, sākumā ļoti ilgojos pēc cilvēkiem ielās, burzmas un trokšņa. Biju pieradusi pie ikdienas steigas, vienveidīgās rutīnas, darba nedēļas, pat pie stresa biju pieradusi, taču te, Aizputē, tāds liels miers… Atnācu no Rīgas pelēka, bet, kā Valdis saka, tagad esmu atguvusi sejaskrāsu un kļuvusi smaidīgāka.»
Liene piebilst, ka, dzīvojot Rīgā, nekam neesot pieticis laika un iedvesmas, tikai darbs un mājas. «Toties Aizputē visu laiku rodas vēlme meklēt un izmēģināt kaut ko jaunu. Lokšaušana man vairāk ir svētki, atšķirībā no Valda. Viņš dzīvo kopā ar tiem!» Liene smejas, un pamīšus rāda skaistas gleznas pie sienām, kas tapušas, pārvācoties uz mazpilsētu. «Pamācījos zīmēt, izgāju frizieru kursus, mācījos valodas, gāju uz jogu. Šeit ir iespējas un iedvesma!» Valdis uzskata, ka sievietei un vīrietim ir atšķirīgas programmas un prasmes, kas jāapgūst. Aizputē tam ir vairāk laika abiem.
«Džekam viss ir jāmāk – kauties, ieročus taisīt, dziedāt, spēlēt mūzikas instrumentus, jābūt humora izjūtai, jāmāk pasakas stāstīt un jāmāk aizsargāt ģimene,» it kā jokojoties nober Valdis.
Laiva un kapteinis
«Mums abiem ir viena līdzīga rakstura īpašība – esam kautrīgi. Reizēm smejoties domāju, ka tas varbūt no tā, ka abi esam vienā dārziņā gājuši, kur rāva aiz ausīm un stūros lika. Bet vispār mēs pēc rakstura neesam līdzīgi, tieši otrādi. Es, piemēram, esmu pūce, bet Valdis – cīrulis.»
Jautāti par to, kādi cilvēki, viņuprāt, pievelkas, Valdis sliecas vairāk ticēt pretpolu pievilkšanās teorijai, ar mērķi, lai viens otru varētu papildināt. «Jo lielāka atšķirība, jo lielāks progress un attīstība attiecībās. Ja abi ir pārāk līdzīgi, tad nenotiek izaugsme. Tomēr kaut kam jābūt vienojošajam, citādi nav, kas satur kopā. Es esmu ekstrēmists, man patīk smagi izaicinājumi, grūti pārgājieni vai tāli braucieni ar moci bez atpūtas. Tuvākajā laikā gribu realizēt pārgājienu gar Kalifornijas piekrasti –1000 jūdzes ar kājām. Tas būtu sevis pilnveidošanai un vēl dziļākai sevis izpētei.
Arī tāpēc vīriešiem ir vajadzīgi sarežģīti apstākļi, lai iemācītos būt simtprocentīgi šajā mirklī, noliekot visas domas citā plauktiņā.
Tas man ļoti noderētu lokšaušanā, jo bezdomu mirklis kopā ar koncentrēšanos parasti nodrošina precīzāku trāpījumu. Domāju, ka personiskai garīgai izaugsmei vajadzīga vienatne, jo tad var dziļāk ierakties sevī, nav jāuztraucas un jābūt atbildīgam par otru.»
Kā piemēru Valdis min gadījumu, kad savu motociklu pārtaisījis par vienvietīgo – pēc brauciena ar Lieni, kura gandrīz no tā nokritusi, jo ļoti nācis miegs. «Negribu riskēt, lai kaut kas tāds atkārtotos… Man patīk braukt vienam, jo tad var pilnvērtīgāk izbaudīt braucienu. Tāpēc ļoti daudz ko daru viens.» Liene šo viedokli nekomentē, bet piebilst, ka Valdis ir meklētājs, kura meklējumi nekad nebeidzas. «Kad atrod atbildi uz kādu jautājumu, tad viņš ir laimīgs, bet pēc kāda laika atkal meklē sevi. Savukārt es vairāk ļaujos esošajam mirklim un izbaudu to. Pēc dabas es esmu mierīga, un man prieku sagādā ikdienas lietas. Manas un vīra vēlmes bieži nesaskan, ir bijuši pat ļoti grūti brīži dzīvē, bet pēc visa ir jāmēģina atgriezties atpakaļ uz kopīgās takas un darīt lietas, kas patīk abiem, piemēram, lokšaušana.»
Kad mēģinu filozofēt, vai vīrietis ir bulta un sieviete loks vai mērķis, Valdis liek priekšā savu salīdzinājumu. «Sieviete ir laiva un vīrietis – kapteinis. Sievietei jāatbalsta vīrietis, jo vīrietis bez laivas nogrimtu.»
Liene gan iebilst, ka visas vīriešu izdarības neesot jāatbalsta, citādi sieviete pazaudē pati sevi: «Drīzāk vīrietis ir laiva un sieviete – ūdens, kas reizēm uzsit viļņus!»
Otra saulainākā vieta Latvijā
Izceļojies pa pasauli, izmēģinājis visneparastākos veidus, kā pelnīt naudu, bijis hipijs, vegāns, rokeris, disidents un vienpatis, Valdis nu jau vairākus gadus ir pievērsies sevis meklēšanai ārēji mierīgā un stabilā veidā. Viņš iemieso daudzu sieviešu sapni ar uzskatu, ka sievietei nav jāstrādā pilnas slodzes algots darbs. «Liene ir trausla puķe, par kuru jārūpējas. Mācos uzņemties atbildību par ģimeni.» Liene savā pirtiņā griež draugiem matus (tikai atbilstošās astroloģiskās dienās!), rūpējas par māju un dārzu, audzē zemenes un avenes, un mēdz uztaisīt kādu īpašu rotu – krelles no kalmju saknēm un dzintara. Kad spēka rota tiek izvilkta no atvilktnes, istabu piepilda pavisam nezināms un maģisks aromāts. «Kad pārvācos uz Aizputi, man sagribējās audzēt daudz, daudz puķu! Un tās labi aug, jo Aizpute ir otra saulainākā vieta Latvijā aiz Pāvilostas!»
Kad mierīgās mājas dzīves ir par daudz, Valdis dodas izlādēties – agrāk izjādēs ar zirgu, tagad uz mežu ar motociklu. «Man patīk pa Kalvenes dubļainajiem mežiem izbraukāties, tādā veidā izdzenu ārā savu trakumu, tieksmi kaut kur skriet, kas vīriešiem ir tik raksturīgi. Pēc tam kļūstu mierīgāks, nosvērtāks un elpoju lēnāk.» Valdis pamanījis, ka arī Lieni reizēm kas dīda un nomāc. «Cilvēkiem, kas ir jaukteņi (Lienei tēvs ir no Lietuvas, bet māte no Baltkrievijas), brīžiem nākot līdzi tāda grūtuma pieskaņa, ka intuitīvi nekur nejūtas kā mājās. Toties no asiņu sajaukuma manai sievai ir figūra kā pavisam jaunai meitenei, laikam kāds čigānietes gēns,» Valdis smejas un liela sievu. «Esmu iedevis viņai divas iesaukas – viena ir Vizbulīte, kad vaigi apaļi un smaida, bet, kad sevi par daudz notriekusi un skumja, tad ir Saulcerīte.» Turklāt ziedi tiekot dāvāti uz visām trijām vārdadienām!
Vaicāti par kopīgiem rituāliem, pēc ilgas apdomāšanās kā pirmais tiek minēts zāļu tēju lasīšana un braukšana pa Alokstes upi meklēt upesmētras. «Centos pataisīt Lieni par roni, bet nesanāca, tagad viņa manas aukstās peldes atbalsta no krasta, sagaidot ar dvieli. No Lienes puses šāds individuāli kopīgais rituāls ir dejošana. Viņa desmit gadus ir dejojusi sporta dejas, un joprojām kādreiz vakaros uzrīko dančus.»
Sekojot intuīcijai
Lienes šarmantā lokšāvējas stāja liek uzdot Valdim jautājumu par citu vīriešu skatieniem. «Es neesmu greizsirdīgs,» viņš atbild. «Varbūt arī tāpēc, ka man nav bijis pamata tādam būt. Uzskatu, ka neviens nevienam nepieder. Viss ir viena dzīvība, mēs esam tikai mazi atzariņi. Katrs ir gariņš bez dzimuma, un, ja to tā kopumā visu redz, greizsirdība pazūd.»
Liene savukārt uzskata, ka vienkārši nav devusi iemeslu vīram būt greizsirdīgam. «Viņam nav šāda veida pieredzes. Man, piemēram, joprojām ir palikusi iekšēja greizsirdības pieredze no iepriekšējām attiecībām. Manuprāt, sievietēm ir vairāk tiesības būt greizsirdīgām, jo viņas intuitīvi pareizi sajūt, ka tiešām kaut kas nav labi. Turklāt sievietes ir uzticamākas. Mēs ar Valdi uzticamies viens otram.» Viņš piekrīt: «Jā, mums nav noslēpumu. Ko domājam, to runājam. Ja ne vārdiski, tad rakstiski. Ja ir bijis kāds konflikts, tad Liene mēdz man uzrakstīt vēstuli, uz kuru es pēc apdomāšanās atbildu.»
Liene pati uzskata, ka viņas spēks ir nevis runāšanā, bet sajūtās un intuīcijā: «Iespējams, es ātrāk sajūtu to, līdz kam Valdis nonāk pēc kāda laika ar prāta palīdzību. Pārfrāzējot – vīrietis ar pieredzes un ilgāka laika palīdzību nonāk pie tā, ko sieviete ir jutusi jau sākumā. Es mācos noticēt savai intuīcijai vairāk. Man gan traucē mans Dvīņa horoskops, kas liek svārstīties par savām sajūtām, bet ļoti daudz kas pierāda, ka tomēr sāku sadzirdēt. Piemēram, braucot uz pēdējām sacensībām lokšaušanā, man radās sajūta, ka nevajag braukt. Centos to ignorēt, bet rīta steigā, slaukot muti mīkstā dvielī, mistiskā kārtā pārdūru lūpu. Pusi ceļa tā neapstājoties asiņoja. Protams, sacensības man nebija veiksmīgas un nācās izstāties, jo pietrūka enerģijas. Šī zīme bija nepārprotama, bet citas joprojām nesaprotu. Piemēram, kāpēc es pēkšņi savā kāzu dienā pārdomāju un baltas kleitas vietā izvēlējos tumšu? Vēlāk gan uzzināju, ka senčiem baltā bijusi bēru krāsa, varbūt kaut kādi seni kodi iedarbojās.»
Lienes guļamistabas sienu rotā pašas gleznota feja ar aizvērtām acīm, ko arī uzzīmējusi iedvesmas brīdī. Valdis piebilst, ka ir svarīgi iemācīties operēt ar smalko jušanu, reizēm to arī izslēdzot. Kā piemēru viņš min lokšaušanu telpās, stāvot ļoti tuvu viens otram. «Tajā brīdī visu auras tik ļoti saskaras, ka viens otram ne tikai ļoti psiholoģiski un emocionāli traucē, bet arī pielipina uztraukumu, kas savukārt neļauj koncentrēties.»
Lokšaušana – garīgā prakse
Katrs puika bērnībā ir šāvis ar kaķeni un loku. Valdis atceras, ka šaudījies ar bultām, bet nekur neesot varējis lāgā trāpīt. «Kad dzīvoju Kanādā, nopirku bultas. Paņēmu mēnesi ilgu atvaļinājumu un aizgāju dzīvot mežā kopā ar dažiem kolēģiem. Nolēmām pārtikt gandrīz tikai no tā, ko atrodam vai nomedījam. Tur notika dziļāka iepazīšanās ar loku. Kad atgriezos Latvijā, atcerējos par loku un sāku domāt, kā lai trāpa precīzi mērķī. Bērnībā pietrūka kāds, kas pamācītu un paskaidrotu, kā jāšauj, kāda ir tā saderība starp loku un bultu.»
Valdis sācis pētīt, izmēģinot lērumu bultu un loku, līdz sapratis to saderību. Līdzīgi kā jāsaprot saderība starp vīrieti un sievieti, arī šis ir bijis grūts ceļš, taču nekad nav par vēlu to uzsākt. «Pēdējās sacensībās manā grupā bija kāds astoņdesmitgadīgs vīrietis, kuram bijuši pieci infarkti un sirdī – mākslīgie vārstuļi. Kad viņš atvilka loku, tie nokrakšķēja, un pēc tā viņš vadījās, vai loks ir pilnībā atvilkts! Šis cienījamais kungs vēl iet pa mežu un stāsta anekdotes, un – esmu pārliecināts – ja viņš nomirs mežā, šaujot ar loku, tā būs viņa laimīgākā diena! Tā ka nekad nav par vēlu apgūt ko jaunu.»
Lokšaušana ir ne tikai sports, treniņš vai hobijs, tā ir garīgā prakse, meditācija ar koncentrēšanos. «Tā ir sevis sakārtošana.
Cilvēki, kuri nodarbojas ar lokšaušanu, kļūst nopietnāki un attīsta apziņu. Lai šāviens būtu precīzs, apziņai jābūt stabilai un domām novirzītām. Mācoties šaut ar loku, tu mācies kontrolēt domas,» uzver Valdis.
Nevajadzīgās domas tiek virzītas gružkastē, bet vajadzīgās – uzgaidāmajā telpā. Tas ir individuāls sports, kur trenera loma ir tikai ierādīt, kā šaut, un palīdzēt sagatavot inventāru. Valdis stāsta, ka ASV esot plaša sociālā programma, kur jauniešus, kam dzīvē vairs nekas neinteresē, iesaista lokšaušanā. Šī programma ļoti labi strādājot, jo jaunieši logu dauzīšanas vietā nostabilizējas, kļūst nopietnāki, pazūd huligāniskās tieksmes. «Man patīk vērot, kā cilvēkiem mainās attieksme pret dzīvi, kad pievēršas lokšaušanai. Un vēl man patīk, ka lokšaušanas treniņi apvieno cilvēkus, tā ir iespēja socializēties, par spīti tam, ka tas ir individuāls sports.»
Senā gudrība
Pieauguši cilvēki sāk pievērsties lokam brīdī, kad saprot, ka jāsāk sevi garīgi attīstīt. Kad šāvējs saaug ar loku, šaušana atspoguļo dvēseles stāvokli. Valdis vairākkārt uzsver, ka pēc strīda vai konflikta šaut ir ļoti grūti. Ieklausoties tūkstošiem gadu senajā loku šaušanas vēsturē, saprotu, ka šajā nodarbē ir apvienots viss – ne tikai meditācija, sevis attīstīšana un garīga pilnveide, bet arī izdzīvošana, konkurence, aizsardzība.
«Vīrietis un loks bijis kā viens veselums, un tikai pēdējos gadsimtos lokus aizvietoja ar mūsdienās zināmajiem ieročiem, jo ar tiem vieglāk iemācīt šaut pat pēdējam nemākulim – nospied gaili, un viss. Bet lokšaušana ir māksla, ko mācīja jau no bērna kājas. Interesanti ir arī tas, ka ar loku nevar izdarīt pašnāvību!»
Valdis neatbalsta modernos šaujamieročus un grib popularizēt lokus, kas ir daudz humānāks priekšmets. Viņš labi pārzina modernos sporta lokus, bet dod priekšroku senajām, autentiskajām tehnikām. Šī interese abus ar Lieni aizvedusi arī uz senajiem festivāliem. Viduslaiku tērpos mūsu strēlnieku pārīti pazīt pat nevar, viņi māca apmeklētājiem šaut ar pašgatavotiem lokiem un iepazīstina ar vēsturi. «Šos tērpus reizēm pat negribas vilkt nost, cik tie ērti un ķermenim atbilstoši. Senāk cilvēki zināja, kas ir ērts apģērbs,» Valdis jūsmo.
«Piemēram, ar paša šūtiem ādas apaviem iet pa mežu ir tāds kaifs, jūti katru čiekuru un zariņu, kas masē pēdu, turklāt var tik klusu pārvietoties!»
Savus lokus viņš gatavo no jau nozāģētiem vai bebru nogāztiem kokiem, lai nebūtu sirdsapziņas pārmetumu. «Pret to, ko pats esi gatavojis, rodas lielāka cieņa.» Liene smejoties pačukst, ka Valdis no rīta agri ceļas nevis tādēļ, lai pagatavotu viņai kafiju, bet gan lai izgatavotu bultas… Nu ir sakrājies vesels skapis ar lokiem un bultām. Vēl plānā esot izmēģināt izgatavot autentisku loku līmi no… karpu pūšļiem. «Pagaidām lokšaušana vēl nav sevi izsmēlusi,» saka Valdis, un Liene piekrīt. «Man patīk iziet pagalmā vakarā, kad vējš apklusis, un izšaut – tā skaņa, ko rada lidojoša bulta, ļoti patīkami nomierina.»
Bez bārdas nevar
«Kāpēc Aizpute, nevis lielpilsēta? Esmu dzīvojis tādās milzu pilsētās kā Ņujorka, Parīze, Toronto, Monreāla, Lisabona, un sapratis, ka tādu dzīvi negribu. Tas ir būris ar verdzību.
Arī filozofi ir teikuši, ka pilsēta līdz 10 000 iedzīvotāju progresē, bet, ja vairāk, tad iet regresā. Arī cilvēku individuālajam starojumam, aurām un personībām nav, kur izplesties.
Lai kā daudzi tam netic, bet mazās pilsētās ir lielāka iespēja garīgi progresēt, arī rast citas iespējas.» Valdis un Liene arī gadskārtu rita svētkus ir sākuši svinēt pēc tradīcijām. Liene stāsta, ka stūrī noliekot ozolkoka bluķi, kurā visu gadu ieliek sliktās domas, un ziemas saulgriežos pēc apvilkšanas ap māju to sadedzina. Tāpat arī vasaras saulgriežos dzied līgotnes, pēc pirts notiek pliko auglības skrējiens ap māju.
«Sākam vecās tradīcijas ielaist sevī. Sajūta ir pamainījusies, un nostiprinājusies ticība, ka tā tas ir jādara un ir pareizi,» abi ir vienisprātis. «Cilvēkiem ir vajadzīga kultūra. Un, kā jau teicu, arī kultūru visvieglāk ir atjaunot un ieviest mazpilsētās un lauku viensētās. Atceros Ziemeļamerikas pieredzi, kur indiāņiem ir sava teritorija, kurā viņi uztur senās tradīcijas pat tiktāl, ka savāc savus nodzērušos un no narkotikām atkarīgos indiāņus no ielām, ved uz savu pilsētiņu, lai pēcāk ar rituāliem izdzītu visu ārā un atjaunotu funkcionējošu dvēseli. Re, viņi tic, ka kultūru var atjaunot! Tautas ar senu kulturālo mantojumu tiek apzināti degradētas, uzspiežot nekultūru. Tiek tiražēta modernās pasaules cilvēku spēja labi pelnīt, pirkt dārgas preces un kāpt pa karjeras kāpnēm, taču indiāņiem ir bijusi cita veida audzināšana, cita domāšana un pasaules uzskats, tāpēc tas viss viņus dzen mazvērtības kompleksos.»
Valdis min, ka līdzīgs liktenis ir baltu tautām, latviešiem. No senčiem jāmācās daudzas gudrības, piemēram, kā ēst dabas veltes, lai izārstētos, ka vīriem jāaudzē bārda, jo tajā ir viņu spēks. «Kad ieeju mežā, sajūtu, ka bez bārdas nevaru. Tā ir sava veida antena, sajūtu pagarinājums. Tāpat kā gari mati. Un latvieši to zinājuši. Latvieši ir arī ļoti radoši – pretstatā izlutinātajai Eiropai. Patērētāju kultūrā cilvēkam zūd iemesls būt radošam, jo visu var nopirkt par naudu, kuras ir pietiekami. Savukārt Latvijā cilvēkiem naudas nav daudz, toties smadzenes darbojas, nāk idejas, kā izdzīvot un izgatavot pašam, lai nav jāpērk. Man gribētos arī teikt, ka, iespējams, mēs esam daudz dzīvespriecīgāki un laimīgāki dziļākā līmenī nekā pārējie eiropieši.» Reiz Valdis, taisot filmiņas pret mežu izzāģēšanu, ievērojis, cik latviešiem uzvārdos ir daudz koku nosaukumi. «Nekur pasaulē šī lieta nav tik izteikta! Mēs esam tik tuvi dabai, tikai pašiem vēl tas jāatceras. Latvija ir unikāla vieta!» Varu tikai piekrist un apliecināt, ka tādi cilvēki kā Liene un Valdis arvien vairāk meklē un atrod ne tikai savu personisko saikni ar dabu, bet arī ar kolektīvo vieduma avotu. Re, Valdis jau sniedz man loku un atgādina: «Atceries par ieelpu un izelpu!»
