Dievišķās komēdijas autora, itāļu dzejnieka Dantes Aligjēri 700. nāves gadadienā Itālijas vēstniecība Rīgas Latviešu biedrības namā rīkoja koncertu un pasniedza balvas, atzīmējot nopelnus Latvijas un Itālijas attiecību veidošanā. Pie vienas no balvām tika Starptautiskā Baltijas baleta festivāla rīkotāja, savulaik vadošā baleta soliste Lita Beiris. Ar Itāliju viņa ir saistīta jau vairāk nekā 50 gadus.
«Latvijas Nacionālās operas baleta trupa pagājušā gadsimta 70. gados bija trešā vadošā bijušajā Padomju Savienībā. Tas bija toreizējā galvenā baletmeistara Aleksandra Lemberga nopelns, ka mūsu trupa, pateicoties seniem kontaktiem, tika uz Itāliju, kur nevienu citu tolaik nelaida. Mūs tur novērtēja, uztvēra kā slaveno Rīgas baletu, kas pasaules slavu bija iemantojis jau no pirmskara Latvijas laikiem,» atzīst Lita.
Viņa, tagad atsaucot atmiņā senos laikus, nosmej: «Naudas gan mums tolaik nebija, uzstājāmies gandrīz par baltu velti, bija arī psiholoģiskais terors… Taču bijām laimīgi, ka vispār varējām tikt ārpus Padomju Savienības robežām. Mums maksāja vienu divus ASV dolārus dienā. Tur uz vietas kaut ko pagaršojām, taču naudiņu krājām, lai uz mājām varētu aizvest normālu radioaparātu vai televizoru. Tagad vērtējot, tas bija nožēlojami, pat traģiski, jo ceļā devāmies ar līdzpaņemtiem konserviem. Sildot ūdeni viesnīcās, izsitām elektrības korķus… Taču bijām tur! Izrāvāmies! Regulāri divdesmit gadu garumā braucām strādāt uz Itāliju.»
No tiem laikiem Litai visvairāk atmiņā palikusi Sienna un, protams, Venēcija. «Tā ir unikāla vieta, kur ir pasakains operas un baleta teātris La Fenice. Es raudāju, kad tajā iegāju, – tāds skaistums un rokoko gleznojumi.» Vaicāta par itāļu virtuvi, Lita PDz atzīstas, ka picu tajā laikā neesot pagaršojusi.
«To noprovēju pavisam nesen. Man par picām bija priekšstats – nu, kāpēc man jāēd maize ar desu? Neatzīstu tādu ēdienu. Bet iegāju itāļu restorānā Casa Nostra, un viesmīle pierunāja pasūtīt picu, sakot, ka tas ir liels gardums ar gaļiņu un olīvām,» tā Beiris.