Liene Ušakova kopā ar mammu šķirsta Lienes bērnības albumus un mēģina atsaukt atmiņā – kāda Liene bijusi kā bērns. Mamma atceras spilgtākos notikumus: «Trakākais atgadījums bija tāds, ka Lienītei bija pāris gadiņi, un vienu dienu mamma kaut ko gatavo virtuvē. Atnāk tētis no darba, un baigais klusums, aizdomīgi liels klusums. Mēs ieejam istabā, un sēž Lienīte pie kamīna, uz grīdas priekšā matu kaudzīte un rokās tēva darba dzirkles… Es ieraudzīju, man kājas saļima aukstas.»
Pieminot matus, Liene atceras, ka viņas matu šķipsnas joprojām kaut kur glabājas, un mamma atzīst: «Ir, ir mums visiem matu čupiņas saglabātas. Matiņi man ir, nadziņi un nabassaites man ir – visa pilna komplektācija.»
Liene pasmej, ka mamma varētu taisīt vudū lelles no visa, ko ir saglabājusi, un atceras, ka savus izkritušos zobus pati metusi uz kamīna augšas.