Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Septembra sākumā, kad Liene Cipule sāka celt trauksmi, šī brīža skarbā realitāte vēl nebija redzama, bet indikatori liecināja, ka bažas piepildīsies. Ieskats žurnālistes Artas Lāces saruna, kas lasāma žurnālā Ievas Veselība.
(..) –Cilvēki ir sašutuši par šķirošanu, un jūs tagad vēl paziņojāt, ka pašam jābūt gatavam tikt līdz slimnīcai un sniegt pirmo palīdzību!
– Protams, tādi paziņojumi sabiedrībā rada negatīvu reakciju, bet, ja es kaut ko tādu stāstītu citur Eiropā, cilvēki nesaprastu, kāpēc vispār runāju, jo tās ir pašsaprotamas lietas: parakstītās zāles ir jālieto katru dienu, mājās jābūt pretdrudža līdzekļiem, pirmās palīdzības sniegšana ir norma. Ja nemirsti, ja nav kādu ļoti nopietnu problēmu, ja nedzīvo viens, tad uz slimnīcu vajadzētu tikt pašam. Sabiedrības uztvere parāda, ka ļoti daudz gribam sagaidīt no valsts pārvaldes, no mediķiem, no dienesta. Ja tev ir izmežģīta kāja, brauc pats uz traumpunktu! Ja vajag tikai transportu, lai līdz tam nokļūtu, nav jāsauc ātros! Bet cilvēki uzskata, ka maksā nodokļus, tāpēc pienākas viss.
– Nav noslēpums, ka jums nākas lāpīt sistēmas robus. Vēža pacients ar stiprām sāpēm nevar sagaidīt rindu paliatīvās aprūpes nodaļā, tāpēc sauc ātros. Tie atbrauc, sašpricē, bet kur vest, ja slimnīcā nav vietu? Cilvēks dusmīgs, jo domā, ka ātrajiem vienalga!
– Tajā brīdī, kad kāds cits nesagaidīs dzīvību glābjošo brigādi, viņš nesapratīs, ka gribējām būt labi pret visiem un brīdī, kad piemeklē infarkts, visas brigādes ir aizņemtas ar mežģītām kājām. Grūtākais, ka mūsu dispečeri grib palīdzēt visiem, savukārt brigādes lēkšo aizelsušās. Krīze mūs noliek vietā, kur varu prasīt: «Tas pavisam droši ir jūsu pienākums – nedomāt, ka jāpalīdz visiem, bet palīdzēt tiem, kuriem vajag visvairāk.»
Emocionāli nav viegli, bet, kad krīze elpo pakausī, varu to sacīt, jo, kad aicināju miera laikos, viss notika kampaņveidīgi: kamēr runāju, kādu laiku izsaukumus izvērtēja rūpīgāk. Pēc tam atkal viss aizpeldēja. Cilvēki cenšas būt altruistiski misijas mediķi, bet operatīvajā medicīnā ir jāspēj nošķirt. Iedomājies, ja ugunsdzēsēji brauktu dzēst desmit ugunskurus, bet neizbrauktu uz ugunsgrēku gāzes rūpnīcā!
– Minējāt, ka nu jums ir brīvas rokas rīkoties, bet kas sagaida mūs tuvākajā laikā?
– Vispār esmu risku vadības cilvēks, vienmēr izvērtēju un domāju, kā no tiem aiziet… Tagad ir iestājies tas, par ko grāmatās izlasīt nevar: medicīnas kolapsa pārvaldība. Jo normāli sistēmai jādarbojas tā, lai līdz kolapsam nenonāktu. Ja ir liela katastrofa, visas tuvākās brigādes, teiksim, divdesmit, dodas uz notikuma vietu, savāc 20 no 50 cietušajiem un aizbrauc. Un tad ir brīdis, kad resursu nav, bet cietušie ir. Tomēr tu zini, ka nākamā mašīna jau ir ceļā vai arī šīs nogādās pacientus slimnīcā un ieradīsies vēlreiz… Bet par to, kam gatavojamies tagad, nevaru pateikt, kā rīkošos. Vienīgais – varu apliecināt, ka mēs dienestā darīsim pilnīgi visu, ko varam un varbūt arī to, ko nezinām, ka spējam.
Cilvēku sirdsmieram gribu sacīt, ka tāpat kā vienmēr, arī ārkārtas situācijas laikā viņi droši var zvanīt 113, ja ir bezsamaņa, ja rodas pēkšņi elpošanas traucējumi, ja ir sirdsdarbības vai elpošanas apstāšanās, ja ir plaši apdegumi, smagas traumas, ja pēkšņi parādās sāpes aiz krūškurvja vai vienas ķermeņa puses vājums. Tātad, ja ir dzīvībai un veselībai kritiska situācija. Taču akūtas sāpes vēderā, ko nepavada smaga vemšana un caureja, dzemdību sākšanās, rokas vai kājas trauma bez stipras asiņošanas, tajā skaitā lūzums, hroniskas kaites, piemēram, hipertensijas saasināšanās, augsta temperatūra un drudzis bez sarežģījumiem – tie var būt gadījumi, kad lūgsim uz slimnīcu doties pašam.
Visu sarunu lasi žurnālā Ievas Veselība un Santa+.
