Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Atmiņu pieraksti
«Mans vectēvs savas atmiņas rakstīja vēl pēdējos dzīves gados. Nav gan zināms, vai viņš tās gribēja publicēt. Ir versija, ka pabeigto manuskriptu, pārrakstītu mašīnrakstā, viņš nodeva glabāšanā Latvijas Mākslas akadēmijas bibliotēkā. Toreizējais bibliotēkas direktors bija gleznotājs Alberts Prande. Tā kā bibliotēkā nav atzīmju, ka manuskripts būtu saņemts, tāpat arī vectēva atstātajos papīros nav dokumenta, ka manuskriptu kāds oficiāli saņēmis, iespējams, viņš savam bijušajam kolēģim to vienkārši iedeva izlasīt un tad nolikt bibliotēkā. Zināms, ka Prande 1944. gadā devās bēgļu gaitās un paņēma manuskriptu līdzi uz Ameriku. Palicis bibliotēkā, tas visdrīzāk okupācijas laikā būtu iznīcināts.
Pēc Alberta Prandes nāves manuskripts glabājās pie viņa dēla, kas to nodeva mākslas vēsturniekam Jānim Siliņam. Deviņdesmito gadu sākumā manuskripts tika pārvests atpakaļ uz Rīgu, un 1993. gadā žurnālā Karogs pat publicēti fragmenti no tā. Šajā manuskriptā tomēr trūka nodaļas ar atmiņām no Latvijas brīvvalsts laika. Mana vectēva atmiņu oriģinālus, papildinājumus un labojumus savukārt, bēgļu gaitās dodoties, līdzi paņēma viņa jaunākā meita Mirdza Buka, manas mammas māsa, un ilgus gadus tie glabājās pie viņas Austrālijā.
Citi lasa
Kad pieraksti pēc Mirdzas nāves nonāca pie manis Amerikā, bija sajūta, ka atmiņas nepieciešams publicēt.
Grāmatai tās esmu rekonstruējis no rokrakstiem un mašīnraksta kopijām, kas nonāca manā rīcībā. Tā kā vectēvs atmiņas bija rakstījis vienā laidā, bez nodaļām ar virsrakstiem, bez gadskaitļiem, es atļāvos tekstu papildināt un sadalīt,» tā Aivars Celmiņš. Viņam bija divpadsmit gadi, kad nomira vectēvs, tāpēc viņa tēls mazdēla atmiņās iegūlis ļoti konkrēts. «Vectēvu atceros labi, arī viņa bēres, gājienu uz kapsētu. Kad vectēva rakstītās atmiņas pirmo reizi lasīju, protams, man bija interesanti, jo stāsts taču ir par vectēvu. Taču domāju, ka tas vēsturiski ir ļoti vērtīgs materiāls daudziem. Par 19. gadsimteņa beigām, kad viņš auga, gan latviešu rakstnieki, gan citi tā laika cilvēki bieži stāstījuši, kā bērnībā gājuši ganos. Mans vectēvs nav gājis ganos, bet viņš rakstīja, ko piedzīvoja bērna un skolnieka gados, piemēram, uzraudzīja bites, klaiņoja pa muižas mežiem, rakstīja stāstus un zīmēja, un viņa atmiņas ir brīnišķīgs informācijas avots. Ir ļoti aizraujoši uzzināt lietas, kuru nav vēstures grāmatās! Un viņš neko daudz neskaidro, tikai fiksē atmiņas. Es ļoti daudz iemācījos no izlasītā.
Diemžēl vectēvs neraksta par Latvijas brīvības laiku, nepiemin, ka bija profesors Latvijas Mākslas akadēmijā, nepiemin, ka bija Dziesmusvētku rīcības komitejā. No Latvijas brīvības laika viņš gan atstāsta savas grūtības ar valsts kontroli un korupciju, un arī to ir interesanti uzzināt. Vēl manuskriptam pievienoju nodaļu ar savas vecmammas Evas Sundblades (1870–1929) stāstījumu par Latvijas brīvības cīņu laiku. Viņa bija zviedriete, un sākotnēji šīs atmiņas tika publicētas Zviedrijā, bet mana mamma Maija tās bija iztulkojusi žurnālam Zeltene jau 1934. gadā.» Maija Zariņa-Celmiņa bija Riharda Zariņa vecākā meita. Rihardam un viņa mīļotajai sievai Evai bez Maijas vēl bija Eva, nosaukta mātes vārdā, Jānis Viesturs un jau pieminētā jaunākā meita Mirdza.
Atceros Ulmaņa apvērsumu
«Pats esmu dzimis brīvajā Latvijā, atceros pat Ulmaņa apvērsumu, jo tad jau biju pietiekami vecs, lai saprastu, kas ap mani notiek. Bija lieli uztraukumi, bet tieši mūs tas neko daudz neskāra. Man tradicionāli bija doti trīs vārdi – Aivars Kārlis Rihards. Vectēvam arī bija trīs vārdi – Rihards Kārlis Valdemārs.
Parasti dzīvē lietoju pirmo vārdu, bet, kad strādāju Brazīlijā, bija jālieto visi priekšvārdi, un tas bija jocīgi, pat nepatīkami, tāpēc saviem bērniem toreiz devu tikai vienu vārdu.
Kad aizbraucu uz Ameriku, tur visiem bija jābūt diviem vārdiem, pat visos formulāros paredzēts vidējā vārda pirmais burts, un, ja tā nav, tā vietā uzraksta N. Bet vectēvs un vecmamma ilgus gadus dzīvoja Krievijas impērijā, un mana mamma bērnībā pat nerunāja latviski, ģimenē runāja vāciski,» stāsta Aivars Celmiņš, kad ar viņu un viņa sievu Māru Kariņu-Celmiņu tiekamies viņa Rīgas dzīvoklī Elizabetes ielā – brīdi pirms abu došanās uz mājām Amerikā. Šai namā reiz Aivars dzīvoja ar saviem vecākiem un māsu. «Mans tētis ir Kārlis Celmiņš, Gustava Celmiņa brālis – viņi abi bija arhitekti. Lai gan piedzimu Rīgā, vecāki pārcēlās uz Liepāju, kur es sāku iet skolā. Tētis bija desmit gadus vecāks par mammu. Pāris gadus pēc Ulmaņa apvērsuma viņi pārcēlās uz šo māju, kas piederēja manam vectēvam Celmiņam. Okupācijas gados māja no iekšpuses bija izjaukta, atstāta tikai ārpuse, un uztaisīti vienas līdz trīs istabu dzīvoklīši. Kad mēs te reiz dzīvojām, mūsu dzīvoklī bija 12 istabas, arī sētas mājā bija lieli dzīvokļi. Te palikām gandrīz līdz kara beigām. Lai gan mājas iekšpuse tagad te cita, adrese un vieta ir tā pati, kas kādreiz.»
Mamma izstrādāja ciltskoku
Par vectēva Zariņa dzimtu no Aivara mammas atmiņām zināmi daudzi fakti un pat dzimtas leģendas. Maija bija izstrādājusi ciltskoka pilnīgu aprakstu, un viņai, dodoties prom bēgļu gaitās, bija izdevies līdzi paņemt ģenealoģiskus aprakstus par priekštečiem jau no zviedru laikiem. Interesanti, ka, sākot ar pirmo zināmo senci no vectēva puses, gandrīz ik otrajā paaudzē ģimene zaudējusi iekrātās mantības lielāko tiesu, taču ar neatlaidību arvien uzsākusi dzīvi no jauna pašu mājās Gaujienas pusē.
Zariņa senču mājām daudzas nebūšanas meta līkumu, piemēram, zināms ieraksts 1710. gada baznīcas grāmatā, ka Zīļu mājas palika mēra neskartas.
Līdz mājām neaizsniedzās arī Napoleona kara postījumi. Izpētītais vēsta, ka uzvārdu Zariņš, tiesa toreiz rakstīja Zarrings, izraudzījās Jānis Andža dēls 1781. gadā, kad zemniekiem deva vārdus, pamatojums bijis – esot Zīļu māju atlauzts zars. Viens no viņa dēliem apprecēja Annu Kaķis, Riharda Zariņa vecomāti, kuru viņš pieminējis arī savās atmiņās. Šai Annai bija sešpadsmit bērni, taču deviņi kļuva par upuriem epidēmijām – difterijai, šarlakam, tīfam. Izauga tikai pieci – arī Hermanis, Riharda tēvs, pie kura Anna dzīvoja līdz mūža beigām, tāpēc Aivara vectēvs viņu labi atcerējās.
Anna labi pārzināja zālītes, daudzi arī no tālienes brauca pie viņas – līdz pat vecumdienām – pēc ziedēm un tējām. Anna vāca ziedus, ogas, saknes, kaltēja, vārīja pat tinktūras, kuras drīkstēja lietot vien pa pilienam. Reiz, kad Rihardam bija piecpadsmit, Ziemassvētku brīvlaikā vecāmāte apsēdās viņam blakus un piedāvāja izstāstīt savas gudrības, jo uzskatīja viņu par apdāvinātāko mazbērnu un gribēja, lai viņš, beidzot ģimnāziju, mācās par ārstu. Tomēr Rihards negribēja klausīties šīs meža gudrības, un vecāmāte aizvainojās. Togad Lieldienu laikā viņa nomira. Dzīves otrajā pusē Rihards Zariņš tomēr nožēloja, ka nebija klausījies un pierakstījis buršanas vārdus pret rozi, uguni, ūdeni un zagļiem, ko vecāmāte gribēja viņam uzticēt.
Ar laika atstarpi redzams, ka Zariņiem patikušas sveštautietes. Riharda mamma Anna Rozālija Neimane bija baltvāciete, skaista tumšmate ar brūnām acīm, un Hermanim Zarringam bija nācies par savu iemīļoto pacīnīties četrus gadus, jo viņas tēvs, Vilkumuižas dzirnavu īpašnieks, nevēlējās par znotu latvieti. Kad tēvs beidzot piekāpās, viņš sarīkoja lepnas kāzas, bet turpmāk Anna vairāk turējās kopā ar vīra latviešu radiem. Rihards piedzima gadu pēc kāzām svētdienā. Šo svētdienas bērnu tradīciju vēlāk turpināja viņa meita Maija un arī viņas dēls Aivars. Uzvārdam piekabināto g burtu Rihards Zariņš vēlāk, pacīnoties ar birokrātu šķēršļiem Krievijas konsulātos, savā Krievijas pasē atmeta jau pirms savām kāzām un panāca, ka to izdevās svītrot arī visai ģimenei. Pret otrā r burta svītrošanu savā uzvārdā Rihards Zariņš cīnījās, jo uzskatīja, ka uzvārds ir mūžīgs: manam vecvecvectēvam tā ierakstīja, un tādu es arī paturēšu!
Kad Rihards piedzima, viņa tēvs bija pārvaldnieks Ķieģeļmuižā, bet pēc dažiem gadiem ģimene pārvācās uz Līgatni. Tobrīd Rihardam jau bija brālītis Hermanis un māsiņa Berta. Kad visi trīs saslima ar šarlaku, četrgadīgais Hermanis nomira, un Rihards, pirmo dienu pēc slimības staigājot ārā saulītē, redzēja, kā brālīti nones leduspagrabā. Pēc vairākām stundām vecāmāte viņu tur atrada, raudot un sildot brālīti. Rihards saslima vēlreiz, un tikai Rīgas ārstiem izdevās viņu glābt. Turpat Līgatnē Rihards sāka zīmēt skatus no teiksmainās apkārtnes, taču, lasot atmiņas, uzzinām, ka tēva brālis Viļums viņam bija atstājis vairākas burtnīcas ar saviem zīmējumiem – putniem un cilvēkiem. Tātad uzskatāms talants bija turpat līdzas. Kad tēvs pamanīja Riharda mēģinājumus, viņš mudināja zīmēt vēl un vēl. Un astoņpadsmit gados pēc ģimnāzijas sekoja izšķiršanās par labu barona Štiglica mākslas skolai Pēterburgā, kur dzīvoja arī divi mātes brāļi, kas savulaik palīdzējuši nodibināt Pēterpils Latviešu biedrību. Lai gan Rihardam bija jāsāk ar zemāko – ornamentu – klasi, viņam uzreiz paveicās ar stipendiju, pasūtījumiem redakcijās un bezmaksas pusdienām skolā. Pēc cara nāves 1894. gadā izsludinātajā konkursā viņš ieguva 2. vietu par izgatavotajām zeltlietām. Un, skolu beidzot, laimīgs uzzināja, ka saņēmis ārzemju stipendiju divarpus gadiem!
Vecāmāte bija zviedriete
Berlīnē Rihards pusgadu nostrādāja gleznotājdarbnīcā, bet pēc tam pārcēlās uz Vīni pie ofortista profesora Viljama Ungera, kur nostrādāja 18 mēnešus. Te nu bija tā liktenīgā reize un vieta, kad viņš iemīlējās, kādās pusdienās satiekot skaistu gaišmatainu zviedrieti. Eva Sundblade bija mācījusies Stokholmas konservatorijā, nobeigusi koncertdziedātājas un pianistes klases. Viņai bija silts un samtains alts, un viņu skoloja par Vāgnera dziedātāju. Eva bija saņēmusi stipendiju studijām vispirms Berlīnē, tad Vīnē – tāpat kā Rihards. Viņas tēvs bija zviedru rakstnieks kultūrvēsturnieks Johanness Sundblads. Māra Kariņa-Celmiņa par Sundbladu dzimtu izpētījusi vairāk un saka: «Zariņš pats tik latvisks, bet sieva Eva bija zviedriete. Viņas radi Zviedrijā bija rakstnieki, es vienā turienes bibliotēkā aizgāju un dabūju pāris grāmatas izlasīt. Aivars neprot zviedriski, bet man tas bija interesanti. Es protu zviedriski, jo uzaugu Zviedrijā un, jā, arī pirmo vīru Uldi Kariņu apprecēju Zviedrijā.»
Bet Rihards un Eva saderinājās viņas dzimšanas dienā 1897. gadā. Par šo dienu atmiņās Rihards ierakstījis: Gredzenus mainījām skaistajā Švarcenberga pils parkā. Mans nākošais mazais oforts bija mūsu saderināšanās karte manā toreizējā gaumē, ar amora figūru un daudz ornamentiem. Pusgadu vēlāk Ziemassvētkos abi salaulājās Minhenē, kur Rihards tobrīd mācījās litogrāfiju un sievai uzzīmēja savu pirmo ekslibris. Tiesa, Evas radi nebija sajūsmināti par saradošanos ar Krievijas pavalstnieku.
Kad kādas Minhenes pansijas augšstāvā trīsistabu dzīvoklī Rihards un Eva bija nodzīvojuši gadu, Štiglicas skolas padome nolēma pagarināt stipendiju vēl uz pusotru gadu – lai Zariņš studiju nolūkos varētu uzturēties Parīzē. Pārvākšanās laikā Eva paciemojās pie mātes Stokholmā, jo bija gaidībās.
Atgriezusies Parīzē septembrī, viņa nelaimīgi paklupa un, krītot pa trepēm, priekšlaicīgi dzemdēja dvīnīšus, kuri pēc dažām dienām mira.
Tiesa, mirstošie dēli tika nokristīti par Juri un Jarlu. Par tik personiskām tēmām gan Rihards Zariņš savās atmiņās neraksta, vien piefiksē, ka galu galā ārzemēs sabija četrus gadus un pāris mēnešus. Francijas valstpapīru spiestuve piedāvāja grafiķa ierēdņa vietu, bet viņš izšķīrās par labu līdzīgam piedāvājumam no Pēterburgas, uzskatot, ka pilsēta atrodas tuvāk dzimtajām mājām, un turienes spiestuve tolaik bija viena no modernākajām Eiropā. Dzīvokli atradu spiestuvei šķībi iepretim Fontankas kanāla otrā krastā, un tanī namā nodzīvojām veselus divdesmit gadus, no mazākiem dzīvokļiem, ģimenei pieaugot, pārvilkdamies uz lielākiem. Visas mēbeles sāku pats zīmēt un pie galdniekiem pasūtināt.
Zariņa mājās lielākā daļa mēbeļu arvien bija paša projektētas, bet mēbeļu drānas bija austas pēc latviešu rakstiem. Visos mājas logos bija viņa paša koptas puķes, kas auga latviešu keramiķa Drandes podos. Fuksiju vien man bija kādas 18 sugas, un to starpā divas celma fuksijas, augstākas par cilvēka augumu. Drandem viņš pasūtīja arī traukus un tos pat tirgoja Pēterpilī. Bet pašu kolekciju vēlāk vairākās lapās publicēja Latvju rakstos.
Viņa kabinetā stāvēja veca tautiska pūralāde, kurā glabājās vasaras izbraukumos Vidzemē un Kurzemē savāktie izstrādājumi un tautastērpi. Vienu Eva uzvilka, kad 1911. gadā Tilbergs viņu gleznoja. Te piedzima abu bērni, vecākā Maija 1900. gadā, un Eva viņiem spēlēja Grīgu, Šūbertu, Šūmani, Haidnu, Listu, Bēthovenu, Brāmsu, bet abu mīļākie viesi bija Rozentāls, Šķilters, Zaļkalns. Draugos ar Zariņiem bija arī Nobelu ģimenes pirmais dēls, kas pārvaldīja viņu Pēterburgas filiāles, līdz Pirmā pasaules kara otrajā pusē pārcēlās uz Zviedriju.
Bet Zariņu bērni zaudēja savus mazos draugus, kad 1910. gadā Nobelu ģimene piedzīvoja traģēdiju.
Kad viņi kopā ar Zariņiem bija koncertā, sadega visi viņu četri bērni. Kamēr kalpones bija virtuvē, viņi guļamistabā izdomāja rotaļāties ar petrolejas lampu.
Vectēvs zīmēja gan krievu, gan latviešu naudu
Pats Zariņš kļuva par tehnisko direktoru ar plašu rīcības lauku. Viņš zīmēja naudu, pastmarkas, zīmogmarkas, rāmjus akcijām un pat vairākus Nobela akciju rāmjus. Zariņa darba vieta bija grezns trīslogu kabinets, kas izgāja uz dārzu, bet pie vārtiem postenī stāvēja kareivis. Kabineta priekštelpā bija divi sulaiņi. Viņa rīcībā bija divjūgu ekipāža ar kučieri. Ārpus darba viņš paguva veikt privātus pasākumus, arī latviešu izdevumiem Rīgā.
Kad Zariņš uztaisīja trīsgadīgā troņmantnieka lielkņaza Alekseja krūšu portretus, cara tēvocis lielkņazs Nikolajs Mihailovičs pasūtīja viņam ilustrācijas savai medību grāmatai un sajūsminājās par Riharda iedziļināšanos dabas skatos. Lielkņazs brīvi nāca Zariņa mājās, un Zariņš tāpat viesojās viņa pilī. Viņš būtu izzīmējis visu cara ģimeni, ja revolūcija būtu sākusies pāris gadu vēlāk. Ķeizars viņam piešķīra pat mantojamo dižciltību! Kad 1916. gadā tika rīkota Latviešu mākslinieku Pēterburgas izstāde, vairāki lielkņazi nopirka Zariņa lielos ofortus no cikla Ko Latvijas meži šalc. Bet ģimene glabā arī stāstu, ka tā paša gada vēlā rudenī pienāca sūtījums no Austrumkurzemes uz Maijas Zariņas vārda. Četras kastes ar medus podiem! Izrādās, pirms gadiem, kad mazā Maijiņa ciemojās, vectēvs uzdāvināja viņai bišu stropu un ierakstīja savu dāvinājumu grāmatā. Pēc mēneša Maijas vectēvs Hermanis nomira, bet šo ierakstu pēc 13 gadiem atrada viņa darba pēcnācējs un aprēķināja, cik pa šiem gadiem medus no stropa ir ienācies, un nosūtīja to Zariņiem.
Divus gadus šis medus bija ģimenei liels atbalsts, jo bija sākušies nedroši laiki.
Kad dzīve kļuva pavisam riskanta, tika lemts, ka Eva ar mazākajiem bērniem brauks uz Vidzemi. Mana sieva Cēsīs dabūja pasniegt klavieru stundas. Es nu paliku viens pats Pēterpilī. Tas bija 1918. gada vasarā. Es nemaz nevaru izteikt, cik briesmīgi nelaimīgs jutos viens pats lielajā dzīvoklī. Kad sāka darboties mūsu nama elektrība, es sāku pārrakstīt Kurbada pasakas viduslaiku klostera rakstā. Es jau biju uztaisījis visādus projektus Latvijas naudām, markām un lielai dienas avīzei galvu «Latvija». Tikai 1919. gada vēlā rudenī Zariņam pēc lielām ceļa dēkām izdevās tikt pāri robežai uz Latviju un atrast dzīvokli, kur mita ģimene. Dēls, atverot durvis, tēvu nepazina.
Lai gan visapkārt vēl bija karš, Rīgā viņam uzticēja Latvijas naudas izgatavošanu, kaut arī tobrīd nebija ne labiekārtotas spiestuves, ne gravieru, ne citu kvalificētu darbinieku. Valsts papīru spiestuves pārvaldnieks viņš bija septiņpadsmit gadus. Zariņa laikā Valsts papīru spiestuves telpas tika labiekārtotas, tās pievienoja pilsētas kanalizācijai, ierīkoja ventilāciju, iekārtoja pusdienu telpu, labiekārtoja ražotnes, pagalmā iestādīja kokus. Līdztekus Zariņš bija profesors Mākslas akadēmijā un vadīja Grafikas meistardarbnīcu.
Latvijai viņš pagatavojis ne tikai 100, 10, 5, 2 un 1 lata, bet arī 500 latu naudaszīmes, pasta markas un zīmogmarkas, akciju rāmju zīmējumus, vairāku izdevumu galvas, Lāčplēša ordeņa kavaliera diplomu.
Un Valsts papīru spiestuvē izdeva viņa sagatavotos Latvju rakstu trīs sējumus, kur ievadvārdu pirmajā teikumā viņš raksta: Reti kāda tauta būs pārdzīvojusi tikdaudz nebaltu dienu, piedzīvojusi tikdaudz postošu apstākļu kā latviešu tauta. Šais sējumos atrodami ļoti daudzi Zariņa akvareļi, zīmējumi un lietas no paša privātās kolekcijas.
Savu Evu Rihards pārdzīvoja par desmit gadiem. Kamēr sieva slimoja, viņš ģimenes skaistajā dzīvoklī Valdemāra ielā 33 pie vājinieces gultas rīkoja pat izstādes. Pats Rihards mira nelielas atpūtas laikā, ilustrējot Kurbadu. Šo darbu viņš aizsāka vēl Pēterpilī, un tekstu jau bija uzrakstījis. Katrā lappusē bija atstāta vieta ilustrācijai. 21. aprīlī viņš zīmēja ornamentu titullapā, bet beidzās tuša. Palūdza Mirdzai, kas dzīvoja ar viņu, to iegādāties. Atnākusi, viņa tēvu atrada mirušu.
Mamma bija tikpat čakla kā vectēvs
«Visu mūžu vectēvs bija strādīgs un centīgs,» saka Aivars. «Tikpat čakla kā vectēvs bija arī mana mamma. Viņa visu laiku kaut ko darīja. Rīgā viņa bija pazīstama kā akvareļu gleznotāja un bērnu grāmatu ilustratore, mācījusies Mākslas akadēmijā un papildinājusies glezniecības studijās Norvēģijā. Man un māsai Ainai, kas bija divus gadus par mani vecāka, jau bērnībā viņa uzrakstīja un uzzīmēja grāmatiņu Ainiņas un Aivariņa Ziemassvētki, veltot to savai mīļotajai mātei Evai, kurai tik dārgi bija mani bērni... Mamma vēl Latvijā daudz zīmēja pastkartītes, katru gadu iznāca kāda sērija. Viņa zīmēja vākus žurnālam Zeltene, akvareļus, rīkoja izstādes,» stāsta Aivars, un Māra piebilst: «Es taču atceros to grāmatu kā bērns! Atceros, kā maza Rīgā tās bildes skatījos, un man likās tik fantastiski, kā Aivariņš ir dabūjis šūpuļzirgu un bungas! Es tos zīmējumus atceros kā paradīzi… Aivariņš tur ir ar dzelteniem matiem un apaļiem vaigiem, bet māsa tumšiem matiem. Domāju, ka grāmatiņu vajadzētu izdot atkārtoti.» Kad vecāmāte Eva mira, Aivariņam bija divi gadi, Ainai – četri.
«1944. gadā mani iesauca gaisa spēku izpalīgos, bet es paliku Rīgā līdz oktobra sākumam. Tas bija pāris dienas, pirms ienāca padomju armija. Mana ģimene jau septembrī bija aizbraukusi uz Vāciju. Kad karš beidzās, mana vācu vienība bija pārcelta uz Vāciju un padevās amerikāņiem. Tur mani divus mēnešus vēlāk atlaida no gūsta, un es sāku meklēt, kur ir mana ģimene.
Atradu Dienvidvācijā. Toreiz latvieši dzīvoja dažādās nometnēs, arī es tādā pabeidzu ģimnāziju un mēģināju tikt kādā universitātē. Tas bija laiks, kad vēl nebija zināms, kas notiks tālāk. Bija cerības, ka visi tiks uz mājām atpakaļ. Gaidot, protams, bija kaut kas jādara, un manā vecumā bija jāsāk studēt.
Nometnes uzturēja Apvienotās Nācijas, bet viņus pārsteidza, ka, karam beidzoties, vairāki miljoni bēgļu paliek nometnēs un nekur nebrauc. Tāpēc viņi sāka sijāt, kas tad tie par cilvēkiem, kurus viņi atbalsta. Tas nozīmēja, ka bija jāaizpilda dažādi gari formulāri un jāstaigā uz amerikāņu iestādēm Dienvidvācijā, kur centās izšķirt, vai cilvēks ir vācietis vai bijušais nacists, vai vēl kas cits. Par mani secināja, ka esmu viņu ienaidnieks, jo biju dienējis vācu armijā. Lai gan skaidroju, ka pa īstam tomēr karavīrs neesmu bijis, mani tomēr atzīmēja par ienaidnieku. Tas nozīmēja, ka es vairs nedrīkstēju nometnē uzturēties, savukārt universitātei Štutgartē, kur jau biju uzņemts, vajadzēja pārcelšanās atļauju no tā paša ierēdņa, kurš par mani vairs negribēja neko dzirdēt. Tāpēc mana ģimene pārcēlās uz angļu zonu turpat Ziemeļvācijā, kur ierēdņi labāk saprata, kas ir noticis ar bēgļiem.
Mēģināju iekļūt citā universitātē, taču tas izdevās tikai pēc diviem gadiem, jo universitātes bija sagrautas un nespēja tik daudz studentu uzņemt.
Kad okupācijas vara uzdeva Vācijas universitātēm uzņemt zināmu skaitu ārzemnieku bēgļu, man laimējās sākt studēt lietišķo matemātiku Hannoverē. Nu es varēju sākt dzīvot studentu nometnē, kuru, līdzīgi bēgļu nometnēm, arī uzturēja Apvienotās Nācijas. Kad pēc gadiem diviem tādas slēdza, bija pašam kaut kā jāiztiek, ar vecāku palīdzību tas izdevās. Vecāki arī sākumā dzīvoja nometnē, pēc tam sāka strādāt. Tā kā tēvs bija arhitekts, viņš atrada darbu arhitektu birojā Mellē, tā ir apriņķa pilsēta Lejassaksijā. Viņš apkārtējo māju iedzīvotājiem palīdzēja māju pārbūvēs un remontos. Darbojās arī vietējā latviešu draudzē.
Mamma arī Vācijā bija māksliniece, zīmēja un šuva bērniem drēbes. Viņai izveidojās laba sadarbība ar vācu kultūras cilvēkiem. Kad Melle svinēja savu astoto simtgadi, tur izstādīja mammas darbus un vietējā avīzē bija rakstīts: mūsu māksliniece Maija Zariņa Celmiņa. Gan mamma, gan tētis līdz mūža galam palika Vācijā, tur viņi arī apglabāti. Mana māsa Aina Brieze ir mirusi pirms diviem gadiem. Aina jau maza ļoti daudz zīmēja, daudzas burtnīcas bija pilnas, un vecāki teica, lai taču es arī zīmēju… Es mēģināju, bet redzēju, ka māsa zīmē labāk, un tas man nepatika, tāpēc pats vairs nezīmēju. Gleznot Aina mācījās, protams, arī no mammas. Vēl gadu pamācījās Hamburgas akadēmijā, taču tad nolēma, ka tas nebūs darbs, no kā varēs dzīvot. Toreiz Šveicē trūka žēlsirdīgo māsu, un tika piedāvāta izglītība bēgļiem – ar noteikumu, ka pēc tam arī profesijā strādās. Tad nu Aina aizbrauca uz Šveici un izmācījās par psihiatrisko māsu. Viņa tur palika dažus gadus, apprecējās ar latvieti, ar kuru bija kopā mācījusies. Pēc tam viņi pārcēlās uz Angliju. Ainai ir divi bērni.
Riharda Zariņa jaunākajai meitai Mirdzai, fotogrāfei, bērnu nebija, bet dēlam Jānim, kurš kļuva par ierēdni un skautu vadītāju, bija audžumeita, kas jau mirusi. Meitai Evai bija dēls Ilgvars, viņi kopā ar citiem bēgļiem nonāca Ņujorkā. Eva tagad mirusi, bet Ilgvars, kad Latvija kļuva brīva, atgriezās. Viņš tagad ir miris, pēcteču viņam nebija,» stāstu turpina Aivars.
Aivars pats, pabeidzis studijas, pirmos četrus gadus strādāja ģeofizikas firmā, kas meklēja zemes bagātības – naftu, ūdeni, akmeņus. «Ja kāds grib ierīkot akmeņlauztuvi, tad jāzina, vai zemē ir vajadzīgais daudzums pareizo akmeņu. Firma, kur strādāju, veica dažādus mērījumus, kuriem vajadzīgas matemātiskas zināšanas, tāpēc es kā matemātiķis tur varēju strādāt.
Tur strādājot, uzrakstīju doktora darbu ģeofizikas laukā, un pēc tam dabūju labu piedāvājumu darbam Brazīlijā. Tas bija laimes gadījums. Brazīlijā valdība tobrīd meklēja naftu, un darba izpildītāji bija ārzemnieki. Valdība bija ļoti vīlusies, kad Vidusamerikā, Meksikā, visur to atrod, bet, tiklīdz nonāk līdz Brazīlijas robežai, tā naftas vairs nav. Tad nu viņi iedomājās, ka amerikāņi to tīšām neatrod, jo viņiem tas nav izdevīgi. Tas bija noticis pāris gadu pirms tam, kad es tur ierados. Nu viņi atkal meklēja speciālistus, kas var atrast naftu. Lai ārzemnieku dabūtu, viņi maksāja milzīgu algu. Es tur paliku četrus gadus, jo sākuma kontrakts bija tikai uz šo laiku. Brazīlijā piedzima arī mani divi vecākie bērni Uldis un Ilmārs. Pirms došanās uz Brazīliju biju sarunājis darbu universitātē, un to arī dabūju, kad atgriezos Vācijā.
Man tuvojās trīsdesmit, un bija jāizšķiras – vai palikt Vācijā vai darīt ko citu. Toreiz amerikāņi bija izveidojuši biroju, kur varēja pieteikties cilvēki, kas gribētu strādāt Amerikā. Intereses pēc tur pieteicos un dabūju trīs piedāvājumus. Es neko par tiem nezināju, pēc kartes apskatīju atrašanās vietas un izdomāju, ka Aberdīna būtu man piemērota vieta – nav tālu no jūras, nav par tālu uz ziemeļiem vai dienvidiem. Tas bija ļoti izdevīgi, jo viņi samaksāja pārcelšanos, un sākuma līgums bija uz vienu gadu – ja man tas patiktu, tad noslēgtu normālu līgumu, ja nepatiktu, tad samaksātu pārcelšanos atpakaļ. Bija 1964. gads, un es ne ar ko neriskēju. Amerikā jau piedzima mana jaunākā meita Ilga, viņa tagad dzīvo Kalifornijā. Darbs man ļoti iepatikās, un es tur nostrādāju trīsdesmit gadus, līdz pensijai. Manā darba aprakstā bija prasības, lai es nāku ar jauniem priekšlikumiem, vienīgie noteikumi bija, lai tiem ir kāds sakars ar armiju. Man bija daudz brīvības izvēlēties, ko darīt. Tur bija arī robotu navigācija, strādāju pie raķešu aplēsēm, un viss kopā bija ļoti interesanti. Viens dēls nu strādā tai pašā institūtā, ir inženieris.
Nu man jau ir septiņi mazbērni, mazmazbērnu gan vēl nav.»
Māra vīru papildina: «Mēs esam precēti jau 35 gadus, bet es nācu vēlāk, tā ka bērni mums katram savi. Ar Aivaru satikāmies Delavēras štata Vilmingtonas latviešu kopienā, ko es toreiz vadīju, un Aivars uz to atveda savus bērnus. Vilmingtonā bija milzīgais ķīmijas koncerns DuPont. Tur bija sanākuši arī daudzi gudrie latvieši, arī doktori, tā sabiedrība turas vēl šodien, tik visi ir vecāki. Tā kā Aivara sieva bija baltvāciete un viņai latviešu valoda nebija sevišķi laba, Aivars saviem bērniem pats to iemācīja. Atceros, pirmajā mūsu tikšanās reizē Ilga bija smuka piecgadniece un es viņu eksaminēju. Viņa bija ļoti gudra meitiņa, mācēja ļoti labi latviski. Toreiz Aivars bija smalkais doktors un mēs citi sev likāmies parastie latviešu cilvēki.
Aivars arī strādāja vasaras nometnē. Viņš tur bija stingrais vēstures skolotājs, un bērniem bija drusku bail no viņa. Kamēr bērni gāja kopienas skolā, mēs paši spēlējām teātri. Aivars bija mūsu skaistākais un labākais aktieris. Spēlējām gan Skroderdienas, gan Trīnes grēkus. Aivars vienmēr bija ar mieru spēlēt Ziemassvētku vecīti, un viņu neatpazina. Mūsu abu ģimenes pazinās, bērni pazinās, ģimenes ciemojās viena pie otras. Kad mana jaunākā meita dzima, Aivara ģimene bija ciemos kristībās. Tad nu tik ilgi Vilmingtonā kopā spēlējām teātri, kamēr apprecējāmies. Šobrīd abi esam pensionāri un pusgadu pavadām Latvijā, pusgadu Amerikā.»
