Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Pirmo reizi viņš mira, kad nospēlēja pakāršanās ainu uz aktieru skolas skatuves, un pārbiedētā publika sāka panikā kliegt, jo noticēja, ka viņš pakāries pa īstam. Viņa spožākā nāve bija filmā Pēdējais tango Parīzē, kad, mīļākās sašauts, viņš cēli izstreipuļoja uz balkona, bezgala skumji paraudzījās debesīs un… izņēma no mutes košļājamo gumiju, lai elegantā pofigista bezkaunībā to pielipinātu pie balkona margām, pirms sabrukt nebūtības apskāvienos. Viņa pēdējā nāve gan nebija īpaša. Parasta nāve, kāda regulāri piemeklē daudzus vecus vīrus. Kā par brīnumu, aiziešanas brīdī netika fiksēts neviens dēmons vai nešķīsts gars, kas pamestu viņa ķermeni, kaut tika gaidīts vismaz ducis.
Pirms un pēc beigām
Beigas nebija daiļas. Vētrainā dzīve bija atstājusi nogulsnes ķermenī, radot iespaidīgu slimību buķeti – sirds mazspēju, plaušu mazspēju, aknu vēzi un tā joprojām… Viņš spēja elpot tikai ar skābekļa balona palīdzību, un tas sasodīti ierobežoja vīru, kura gars nebija radis pie nebrīves.
Viņš bija arī sasodīti viens, ja neskaita apkalpotājus.
Ne sievas, ne bērni nesēdēja pie viņa ratiņkrēsla un asarām acīs neglāstīja viņa roku. Brīžos, kad spēja elpot pats, Brando zvanīja kādam jaunības draugam, lai pārmītu pāris teikumu, kuru galvenais vēstījums bija: «Šķiet, ar mani iet uz galu, vecīt. Nē, nevajag braukt mani apciemot, tam nav jēgas.»
Tomēr bija viens laikabiedrs, kurs mirstošo Marlonu Brando nepameta ne lūdzams. Tas bija Maikls Džeksons, viens no Brando tuvākajiem draugiem. Jau pirms gadiem, būdams vēl spirgts un vesels, Brando bieži ciemojās Džeksona privātīpašumā Neverland. Viņš tur mēdza pazust uz vairākām nedēļām, un tā patiesi bija viņa Nekurnekadzeme, kur viņu nedabūja rokā ne niknās sievas un histēriskās mīļākās, ne nelaimīgie bērni, ne pārkaitinātie režisori (Brando ļoti patika neierasties uz filmēšanos un spīdzināt gaidošo trupu labi ilgi). Maikls zināja, cik ļoti Marlons mīl plašos dārzus ar skaistajiem kokiem, putniem un dzīvniekiem. Brando jaunībā bija strādājis par meža cirtēju, daba visu mūžu bija viņa balzams dvēselei.
Tad nu Džeksons savāca Brando ar visu ratiņkrēslu un skābekļa balonu un aizveda sev līdzi. Redzot, ka balons neļauj Brando pārvietoties, viņš īpaši pārveidoja golfa laukuma mašīnu, kurā vecais aktieris nu varēja brīvi vizināties pa dārzu ar visu nolādēto elpošanas ierīci. Tā viņi trijatā pukšķināja apkārt dienām ilgi – Brando, Džeksons un skābekļa balons. Viņi daudz klusēja, šie kritušie prinči, kuri pazina viens otra vientulību un rūgtumu. Brando talantu tautas mutē sen bija aizēnojis viņa lielais svars un ģimenes nedienas, Maikla Džeksona mākslu – viņa deguns, pleķainā āda un adopcijas skandāli…
Brando nāve neizraisīja vilcienu apstāšanos un tautas sēras. Viņš tika apraudāts un pieminēts ar žēlumu jau ilgi pirms savas nāves.
Cilvēki skuma, kad viņš gadiem ilgi izšķieda savu talantu tizlās filmās, iztērēja laiku un naudu neskaitāmās tiesas prāvās un absurdos projektos. Skuma, kad viņš cūcīgi pievīla draugus, kolēģus, filmu režisorus un studijas, kas viņam uzticējās. Sēroja par to, kā viņš iznīcināja savas daudzās ģimenes, savu sieviešu un bērnu dzīves. Kā iznīcināja savu skaisto ķermeni, kļūstot arvien resnāks un resnāks. Kad Brando nomira, pasauli piemeklēja vairs tikai obligātās ierindas sēras.
Jādomā, viņam tas bija pilnīgi vienalga, jo aizmirstība Brando nedraudēja. Šis vīrs bez ierunām tiek uzskatīts par otru labāko 20. gadsimta aktieri aiz Lorensa Olivjē. Protams, nupat jau dzirdami protesta saucieni no vairākām Amerikas un Eiropas aktieru kapsētām, jo labākā tituls pēc nāves tiek piešķirts vai visiem slaveniem aktieriem, un katrs to savā ziņā ir pelnījis… Piedodiet, puiši, pirmkārt, mūsu stāsts ir par Marlonu Brando, un mēs jūsmosim par viņu, cik vēlamies. Otrkārt, viņš tiešām bija talantīgs ārpus kārtas un ārpus normas. Pēc viņa palika 40 filmas, četras no tām ir Amerikas Filmu institūta labāko 20. gadsimta filmu sarakstā: Ilgu tramvajs (1951), Ostā (1954), Krusttēvs (1972) un Mūsdienu apokalipse (1979). Pēc Brando palika trīs sievas, mīļākie un mīļākās, kuru skaits nav saskaitāms. Vismaz vienpadsmit līdz sešpadsmit bērni, jo arī to skaits nebija kontrolējams. Pēc viņa palika salauzti likteņi, traumētas personības, daudz traģēdiju un rūgtu asaru. Arī bibliotēka ar četriem tūkstošiem grāmatu, no kurām gandrīz puse bija veltītas filozofijai un psiholoģiskajai pašpalīdzībai, bet otra puse – vēsturei un diētām. Un vēl pēc viņa palika pasakains mazu saliņu atols Franču Polinēzijā, Taiti. Tur ir izkaisīti viņa pelni.
Sekss katrā šūnā
Viņš bija dzimis atdarinātājs, iemiesotājs. Būdams mazs puika, viņš noveda līdz smieklu krampjiem savus draugus, neticami precīzi atdarinādams gan pieaugušos, gan bērnus no pašu kompānijas. Viņš smīdināja māti un māsas, atdarinādams zirgus un govis. Savas kinolomas viņš nevis spēlēja, bet tajās pārdzima, pilnīgi pazaudējot sevi pašu un nojaucot robežas starp ekrānu un realitāti.Viņa prasme attēlot nāvi, maigumu vai orgasmu bija gandrīz šausminoša – tik patiesi viņš to darīja.
Lai cik tumša bija Marlona Brando personība, lai cik perversa viņa dzīve, nekas nespēj aizēnot to skaistumu, ko viņš izstaroja jaunībā. Eņģeļa seja ar dēmona vaibstiem – tajā bija gan pilnīga vienaldzība, gan sāpes. Acis, kas ir vienlaikus skumjas un cietsirdīgas. Muskuļots ķermenis un instinktīva grācija kā labi trenētam cirka tīģerim. Absolūti dzīvnieciska seksualitāte katrā šūnā – bez romantikas un jebkādas intelekta piedevas. Šī seksualitāte kā narkotika apdullināja gan sievietes, gan vīriešus, ar Brando gribēja pārgulēt ikviens, kas nonāca viņa tuvumā.
Kā jau cirka tīģeris, viņš prata pieglausties un murrāt, bet acīs vienmēr kvēloja brīdinājums, ka viņš jebkurā mirklī var kādam pārkost rīkli. Viņš bija skaists, biedējošs un neatvairāms zvērs. Brando nav vienīgais aktieris kino vēsturē, kuram piemitusi šī dzīvnieciskā seksuālā enerģija. Tāds bija jaunais Džeims Dīns, Pols Belmondo, lielā mēra arī Žerārs Depardjē. Vairumā gadījumu šie aktieri, taktiski izsakoties, nebija gara milži, it kā viņu radīšanas brīdī visa dievišķā enerģija būtu saskrējusi miesā… Arī Marlonu Brando daudzi neuzskatīja par īpaši gudru. Daļēji tāpēc, ka viņa pirmā nozīmīgākā teātra un kino loma bija Stenlijs Kovaļskis Tenesija Viljamsa lugā Ilgu tramvajs – seksuāls, bet truls vīrišķis. Kā jebko citu, arī trulumu Marlons nospēlēja tik ticami, ka ieguva dulbura zīmogu uz visu mūžu.
Patiesībā viņš bija grāmatu tārps un lasīšana bija viņa otrā lielākā kaislība aiz seksa. Dzīves laikā viņš izveidoja milzīgu personisko bibliotēku, kura vēstīja par viņa neparasto aizraušanos ar filozofiju un pasaules reliģijām. Brando bija domājošs aktieris, apguvis Staņislavska sistēmu. Pirms katras filmas viņš izstudēja tās vēsturisko fonu, meklēja materiālus arhīvos, apmeklēja slimnīcas un rožu dārzus – ko vien vajadzēja lomai. Brando līdz pusmūžam algoja aktiermeistarības pasniedzējus un turpināja mācīties.
Viņš nespēja strādāt, ja lomas tekstam vai darbībai neredzēja jēgu un ticamu pamatojumu.
Tāds viņš bija jau studiju gados. Jaunajiem aktieriem nodarbībā tika izdalītas dažādu cilvēku un dzīvnieku lomas. Uzdevums bija iztēloties, ka tūlīt kritīs atombumba, un nospēlēt sava tēla reakciju. Kamēr visi skraidīja, kliedza, raudāja un apskāvās vai suniski gaudoja, Marlons Brando mierīgi stāvēja kņadas vidū un ar ļoti stulbu sejas izteiksmi grozīja galvu. Pasniedzējs bija saniknots – kur tava reakcija, kur tēlojums, nekauņa Brando? Jauneklis atbildēja: «Es taču esmu vista! Kā es varu kaut ko zināt par atombumbām?» Aktiera pirmais lielais triumfs nebija kino. Tas bija Brodvejas teātrī, Ilgu tramvaja iestudējumā. Viņa noteikums bija diezgan bezkaunīgs tik jaunam iesācējam – viņš būs lomas līdzautors. Rezultāts labā nozīmē satrieca visus. Brando tēlotais Kovaļskis bija apburošākais lops pasaulē. Tērpies apspīlētos džinsos un netīrā T kreklā (1947. gadā uz Brodvejas skatuves tas bija skandalozs kostīms), nogribējies, burvīgs, totāli ļauns, tomēr savu ļaunumu neapzinošs. Kad izvēlējās aktierus Ilgu tramvaja Holivudas ekranizējumam, Brando bija pirmais sarakstā. Un pēc šīs filmas viņš bija pirmais visu talantīgo un ambiciozo kinorežisoru sarakstos. Arī tad, kad Brando ar savu neciešamo un brīžam tiešām nekrietno izturēšanos sabojāja savu reputāciju un ar viņu neviens negribēja strādāt, viņš tomēr palika pirmais sarakstā – tikai režisoru domās.
Māte
No viņas Marlons mantoja talantu un iekšēju indevi darīt to, ko nedrīkst. Šokēt, provocēt un kaitināt sabiedrību. Māti sauca Doroteja, ikdienā Dodija. Viņa bija brīnumaina! Dzīvojot 20. gadsimta sākuma Nebraskas štatā, viņa bija pārdrošākā jaunā sieviete provinciālajā Omahas pilsētā, jo valkāja bikses, smēķēja un brauca ar auto! Vājprāts! Bet tas nav viss – viņa bija arī aktrise vietējā teātrī. Liela dziedātāja ar skaistu balsi.
Citas sievas un mammas tā nedzīvoja un neuzvedās.
Patiesībā neviena. Kā viņas vīrs, vienkāršs rūpnīcas darbinieks, to pacieta? Regulāri iekaustīja sievu savas pašapziņas nostiprināšanai. Kā Dodija to pārcieta? Nodzērās. Viņa nodzēra savu bērnu bērnību. Kādēļ tad mazais Marlons tik cītīgi spēlēja zirgu atdarināšanas spēli? Lai izklaidētu māti un attālinātu to brīdi, kad viņa izies pa durvīm uz krogu. Tomēr viņa vienmēr aizgāja. Viņš kopā ar abām vecākajām māsām bieži naktīs apstaigāja pilsētas bārus, meklējot mammu, lai vestu viņu mājās. Kad mamma aizdzērās līdz tuvākajai lielpilsētai un pazuda uz nedēļu, viņai pakaļ brauca vīrs. Marlons savu mammu ļoti mīlēja un ļoti cieta, jo viņam bija grūti izjust un saprast viņas mīlestību – pudele viņai bija svarīgāka nekā rūpes par bērniem. Viņa bija mīloša, bet nemīlēja bērnus darbības izteiksmē. Vēlāk viņa piekrita ārstēties, apmeklēja anonīmo alkoholiķu sapulces un tiešām sāka normālu dzīvi, bet Marlonam tas bija par vēlu – bērnībai nav otrā cēliena. Tomēr caur dusmām un vilšanos viņš māti izmisīgi pielūdza līdz pat viņas nāvei.
Tēvs
Viņš bija tēva dēls. Mantojis tēva – Marlona seniora – vārdu, seju un smago raksturu. Tēvs bija diezgan baiss vīrietis. Arīdzan dzērājs, bet ne tik slims un izmisis kā Marlona mamma. Rupjš, valdonīgs, agresīvs, vardarbīgs. Nekas, ko darīja Marlons, nebija labi un pareizi. Tēvs dēlu apsaukāja, pazemoja, sita un apņirdza, un zelta klasika no tēva mutes skanēja: «Nekas prātīgs no tevis neiznāks.» Marlons Brando ienīda savu tēvu. Ienīda neviltoti, no sirds un visu mūžu. Bet, kad auga viņa paša vecākais dēls, Brando bija tieši tikpat kritisks, cinisks un smīnošs tēvs. Dēls sapņoja kļūt par aktieri, un Brando šo sapni iznīdēja saknē. «No tevis nekas neiznāks,» viņš teica.
Movita Kastaņeda
Viņa bija Marlona Brando otrā sieva, lai gan attiecības viņiem bija jau sen pirms Marlona pirmās laulības. Movita bija meksikāņu skaistule, laba aktrise un dziedātāja, visai pieprasīta muzikālās filmās, kur spēlēja dziedošas, eksotiskas meitenes. Astoņus gadus vecāka par Marlonu Brando. Bijusi precējusies ar īru bokseri un dziedātāju Džeku Doilu, ar kuru kopā dzīvoja Londonā un atvēra mūzikas klubu, kur paši uzstājās. Viņi savulaik bija tikpat populāri kā Bekhemu pāris, bet laimi aizēnoja Džeka dzeršana un vardarbība. Viņš piekāva gaidībās esošo Movitu, un viņa zaudēja bērnu. Kad Movita iepazinās ar Marlonu Brando, viņai nebija pilnīgi nekādu ilūziju par dzīvi un sliktiem vīriešiem. Un Brando bija slikts vīrietis. Movita zināja, ka viņa būs tikai viens posms Marlona neskaitāmo mīļāko ķēdē. Vienā ziņā viņš bija krietns – nevienai neko nesolīja, atzīstot, ka viņa dzīvē viena sieviete kāpj laukā pa logu, bet nākamā jau klauvē pie durvīm.
Viņam svarīgākais bija aplidošanas un iekarošanas process. Tiklīdz sieviete bija iegūta, viņš zaudēja interesi.
Tiklīdz attiecības draudēja kļūt nopietnas, viņš metās bēgt vai kļuva tik cietsirdīgs, ka sieviete aizbēga pati. Movita neprasīja no Marlona uzticību, mūžīgu mīlu vai gredzenu, jo laulības laimi jau bija izbaudījusi atlikām. Viņiem bija lielisks romāns bez saistībām. Protams, Marlonam bija citas. Viena no viņām – Anna Kašfi.
Visrūgtākā
Indiešu izcelsmes aktrise Anna Kašfi bija ārkārtīgi skaista. Izsmalcināta, eleganta būtne. Viņa iekrita Marlona Brando seksapīla, slavas un burvības lamatās. Un izdarīja liktenīgu kļūdu, gaidot no viņa ko vairāk par lamatām. Vēl viņa palika stāvoklī. Brando viņu apprecēja, lai jau meitenei tiek tas prieks… Skaists pāris, pasakains kāzu foto – liec kaut baznīca pie sienas kā svētbildi! Pie
Laulība ilga divus gadus. Brando visu šo laiku turpināja tikties ar Movitu. Arī viņa bija gaidībās un tagad kļuva par Marlona Brando otro sievu. It kā ciešanu nebūtu diezgan, Marlons centās Annai atņemt tiesības uz dēla aprūpi. Sākās viņu karš un bezgalīga tiesāšanās vienpadsmit gadu garumā, kas Brando izmaksāja veselu bagātību. Beigās viņš uzvarēja (Kristianam bija trīspadsmit gadu), jo Anna bija kļuvusi atkarīga no barbiturātiem, šo faktu Brando izmantoja tiesā. Ir kāda preses fotogrāfija, kurā fiksēts mirklis, kad abi šķirteņi pamet liktenīgās tiesas zāli. Anna ir atvēzējusi roku, lai neprātīgā naidā iecirstu Brando pļauku, ko viņa arī izdarīja. Bet viņš ir pilnīgi vienaldzīgs, it kā sev blakus redzētu svešu, satrakojušos tirgussievu, gar kuru viņam nav nekādas daļas. Annas naids un rūgtums pret Brando izkropļoja viņas garo mūžu, jo viņa nedzīvoja sev, bet naidam.
Tarita Teripaja
Arī Brando laulība ar Movitu Kastaņedu ilga divus gadus. Viņiem piedzima dēls, Brando aizbrauca filmēties uz Taiti un tur iepazinās ar jauniņu vietējo aktrisi. Viņa pat nebija īsta aktrise, drīzāk apdāvināta un labā angļu valodā runājoša vietējā daiļava, zvejnieka meita. Tarita filmā Dumpis uz Bounty spēlēja Brando varoņa eksotisko mīlu. Būdama tikai divdesmit gadus veca un astoņpadsmit gadus jaunāka par Brando, viņa pat neaptvēra, kādās nepatikšanās iekūlusies – palikusi stāvoklī un kļuvusi par Marlona trešo eksotisko sievu! Tomēr vienkāršajai meitenei pietika dzīvesgudrības, lai paliktu dzīvot pie vecākiem dzimtajā Taiti. Viņa neticēja, ka būs laimīga Holivudā, kur nevienu nepazīst. Sapratusi, kas par putnu ir viņas skaistais, slavenais vīrs, Tarita izlēma, ka būs labāk, ja viņa neredzēs daudzās krāpšanas.
Brando varēja viņu un jaundzimušo dēlu apciemot, kad vien vēlas. Patiesībā tā bija diezgan veiksmīga ģimenes sistēma bez kopdzīves: Holivudas mājās viņš dzīvoja kā brīvs vīrietis, bet Taiti bija kopā ar sievu. Viņu neparastā laulība ilga deviņus gadus, tajā piedzima arī meita. Šīs laulības laikā Brando radīja daudz citu bērnu citām sievietēm – bijusī sieva Movita, ar kuru Brando aizvien turpināja tikties, dzemdēja meitiņu, bet viņa mājkalpotāja (arī ilggadēja mīļākā) laida pasaulē trīs Brando bērnus. Bija vēl pieci bērni no dažādām sievietēm. Savu lielisko gēnu pavairošana Marlonam Brando nudien gāja no rokas…
Atols
Maz ticams, ka viņš mīlēja kādu no sievām. Diez vai viņš tajās pat bija iemīlējies, jo Brando vienmēr bija vienlaikus iemīlējies vēl kādā, vēl dažās… Bet viņš no sirds iemīlējās Taiti. Tik ļoti, ka iemācījās vietējo valodu un franču valodu. Kādu laiku pat dzīvoja vietējā ciltī, atzīstot, ka nekad un nekur nav juties tik laimīgs. Brando nopirka divpadsmit salu atolu Tetiaroa un iztērēja milzu bagātības, lai tur ierīkotu dabas parku vietējo bruņrupuču un jūrasputnu sugu saglabāšanai. Patiesībā tas bija apbrīnojami, jo daudzus gadus uz Tetiarou varēja braukt studenti un jaunie zinātnieki, dzīvot uz Brando rēķina un veikt pētījumus. Viņš cīnījās par vietējās dabas un iezemiešu kultūras saglabāšanu nevis vārdos, bet reālos darbos. Diemžēl tas lielā mērā viņu izputināja. Brando bija kaismīgs Amerikas melnādaino tiesību aizstāvis, Martina Lutera Kinga līdzgaitnieks. Viņš iestājās arī par Amerikas indiāņu tiesībām un publiski nosodīja to, cik tendenciozi un aizvainojoši indiāņi tiek attēloti amerikāņu filmās.
Sliktās filmas
Līdz trīsdesmit gadu vecumam Brando bija iekarojis Holivudas virsotnes, ieguvis neskaitāmas nominācijas, oskarus, zelta globusus un Kannu zeltītos palmu zarus… Režisori un kritiķi pavisam vienkārši atzina, ka viņš ir labākais kinoaktieris pasaulē. Viņš varēja nospēlēt jebko un labāk par jebkuru citu. Piecdesmitajos gados viņa vienīgais īstais konkurents uz kino ekrāna bija viņš pats. Varbūt viņam kļuva garlaicīgi? Varbūt sareiba galva no sava lieluma apziņas?
Ir daudz iemeslu, kādēļ sešdesmitajos gados šis skaistais, gandrīz ģeniālais aktieris pilnīgi sačakarēja savu karjeru.
Viņš uzvedās neciešami – nerespektēja režisorus, necienīja kolēģus, kavēja filmēšanas vai neieradās uz tām vispār. Improvizēja ar tekstu un darbību tik brīvi, ka brīžam no iecerētā tēla un scenārija gandrīz nekas nepalika pāri. Brando sadomāja pats uzņemt savu ideālo filmu, bet tās veidošana ievilkās tik bezgalīgi gara un neaptverami dārga, ka gandrīz izputināja MGM studiju. Sliktai slavai ir ātras kājas, un pienāca brīdis, kad ar Brando neviens saprātīgs cilvēks negribēja sadarboties. Bezgalīgā tiesāšanās ar bijušo sievu Annu, dārgais Taiti salu projekts un pārāk spožais dzīvesveids Brando iedzina naudas grūtībās. Lai garantētu kaut kādus ienākumus, viņš parakstīja nejēdzīgu līgumu ar vienu no filmu studijām, kas paredzēja viņa piedalīšanos daudzās filmās daudzu gadu garumā. Lielākā daļa bija tiešām sliktas filmas.
Brando talanta pazinēji izjuta skumjas un kaunu, redzot, kā viņš sevi pazemo muzikālās komēdijās, – viņš, kurš bija briesmīgs dziedātājs! Marlons Brando nebija atkarīgs no alkohola vai narkotikām. Viņš bija atkarīgs no seksa un ēšanas. Liekais svars četrdesmit gadu veco vīrieti darīja daudz vecāku, bijušais sekssimbola spožums nožēlojami dzisa. Pirms kādas filmas uzņemšanas viņš režisoram nosolījās nomest svaru, bet laukumā ieradās vēl resnāks, nekā bijis. Viņam pašam bija kauns un dusmas, ko izgāza pār savu nabaga lomu ar sliktu tēlojumu. Bet nevajag domāt, ka Marlons Brando kā aklais rullēja pa dzīvi, neapzinādamies savus trūkumus un problēmas. Viņš izmēģināja visas savā laikā zināmās diētas, bet tās allaž mijās ar pārēšanās periodiem. Viņš apmeklēja psihoterapeitu un alkaini lasīja psiholoģijai veltītas pašpalīdzības grāmatas, mēģinot izprast savu agresiju, vienaldzību pret tuviniekiem, apsēstību ar seksu. Iespējams, viņš atrada atbildes. Bet saprast sevi un mainīt sevi – tās ir divas atšķirīgas lietas, kas diemžēl reti seko viena otrai skaistā secībā. Turklāt aktierim piezagās izjūta, ka cīnīties ar sevi vairs nav vērts, jo pasaule viņu jau bija norakstījusi zudušo dvēseļu atkritumos.
Krusttēva tango. 1972
Tas bija Brando atgriešanās gads. Romānam Krusttēvs Amerikā bija fantastiski pārdošanas rezultāti, kam sekoja filmas uzņemšana. Paramount Pictures režisora krēslam izvēlējās Frānsisu Fordu Kopolu, jo viņš bija itāļu izcelsmes un spētu radīt autentisku garšu, un arī tādēļ, ka Kopola honorāra izteiksmē bija lēts. Režisors izveidoja iespējamo aktieru sarakstu katrai lomai. Vito Karleones tēlam Kopola gribēja labāko aktieri pasaulē, tād
Bet kurš ir labākais? Ar Kopolas roku tika pasvītrots Brando vārds. Paramount Pictures tam sīvi pretojās, pat draudēja atlaist pašu Kopolu. Beigās viņi piekrita, izvirzot virkni noteikumu – ļoti zemu Brando honorāru, soda naudas par katru viņa kavēto filmēšanas stundu un pazemojošu prasību veikt kinoproves, ko Brando kopš Ilgu tramvaja laikiem nekad vairs nebija darījis.
Kopola taktiski apmānīja aktieri, sakot, ka nepieciešamas grima proves. Lai Brando uzliekot tādu grimu, kādu lomai iztēlojies. To viņš arī izdarīja. Lai izskatītos tik vecs, cik lomai nepieciešams, viņš aiz vaigiem žokļu apakšdaļā sabāza vates tamponus. Nogrimējās. Nokrāsoja matus. Ierunāja teksta fragmentus. Nofilmētais materiāls tika nosūtīts Paramount Pictures. Un kungi neatpazina cilvēku, kurš spēlē Vito Karleoni. Viņi nepazina Brando, kurš, būdams karjeras zemākajā punktā, bija sevī atradis pārmiesošanās dievišķo dzirksti. «Kas ir šis ģēnijs, šis briljants? Kur tu viņu izraki?» tie sajūsmā jautāja Kopolam. Un zaudēja valodu, izdzirdot atbildi: «Labākais aktieris pasaulē. Brando.» Filma kļuva par kases grāvēju un kinoleģendu. Pār Brando galvu nolija oskaru un citu balvu lietus. Atgriešanās triumfam sekoja režisora Bernardo Bertoluči izcilā filma Pēdējais tango Parīzē, kurā Brando jau atkal bija savā labākajā formā. Šīs varētu būt laimīgas beigas, ja ne ģimenes traģēdija.
Kristians un Šejenne
Marlona Brando bērni auga katrs pie savas mātes vai auklēm. Viņš par tiem rūpējās, kā prata, bet diez cik labi viņam nesanāca… Visgrūtāk klājās vecākajam dēlam Kristianam, kurš pēc Brando uzvaras tiesas prāvā savu mammu neredzēja divdesmit gadu, un Taritas meitai Šajennei, kura kopš pusaudzes vecuma sirga ar depresiju un citām mentālām problēmām. Kad slimība nāca gaismā, Brando no viņas novērsās. Bet Kristians izauga par alkoholiķi un narkomānu.
Brando daudzie bērni mēdza tikties tēva mājās. Vienā no šādām reizēm – 1990. gadā – Brando Holivudas villā notika skaļa ballīte. Tur bija piedzēries un salietojies Kristians, tobrīd trīsdesmit vienu gadu vecs, un divdesmit gadu vecā Šajenne – stāvoklī, kopā ar gaidāmā bērna tēvu.
Strīda laikā Kristians nošāva māsas draugu.
Atsteidzās Brando un mēģināja puisi elpināt, taču viņš nebija glābjams. Kristians tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz desmit gadiem. Brando tiesā sniedza sirdi plosošu runu, kurā uzņēmās visu vainu par notikušo. Publiski raudot, viņš atzina, ka bijis slikts tēvs un šī traģēdija ir viņa, nevis Kristiana rīcības sekas. Kristianu atbrīvoja pēc pieciem gadiem, paturot uzraudzībā. Tai pašā gadā Šajenne pakārās mātes mājā Taiti. Kristians grima narkotiku purvā un mira no pārdozēšanas četrdesmit deviņu gadu vecumā. Vismaz to Marlons Brando nepiedzīvoja, bet nabaga Anna Kašfi gan. Vai iespējams izmērīt, kurš cieta vairāk, kuram sāpēja stiprāk – bērnu tēvam vai mātēm? Pēc notikušā Marlons Brando zaudēja interesi par savu darbu un interesi par dzīvi. Viņš vēl nofilmējās dažās nelielās, bet labās un dažās neveiksmīgās lomās. Galvenokārt viņš lasīja grāmatas un gaidīja nāvi.
Pelni
Visas trīs sievas pārdzīvoja Brando. Anna Kašfi nemūžam nepiedeva bijušajam vīram zaudēto dēlu un zaudēto dzīvi. Tarita Teripaja piedeva neilgi pirms Brando nāves un atzina, ka viņu tomēr ļoti mīlējusi. Bet Movita Kastaņeda bija viņam piedevusi jau sen un divpadsmit reizes pēc kārtas – katru reizi, kad viņš atgriezās viņas gultā un atkal aizgāja, neatstājot ne graša abu bērnu uzturēšanai. Movita nodzīvoja 98 gadus. Anna, tāpat kā Brando, mira 80 gadu vecumā. Bet Tarita joprojām mīt Taiti, viņai ir 75 gadi. Traģiski mirušās Šajennes dēls Tuki izaudzis par īstu skaistuli, vēl skaistāks par vectētiņu, un izveidojis veiksmīgu modeļa karjeru.
Diemžēl neviens avots nenosauc precīzu Brando mazbērnu skaitu, parasti tas tiek apzīmēts ar vārdiem daudz un neskaitāmi.
Pēc Brando nāves viņa Holivudas māju nopirka draugs un ilggadējais kaimiņš Džeks Nikolsons, ar kuru visu mūžu bija dalījuši kopīgu piebraucamo ceļu. Bet brīnišķīgais Dienvidu salu atols neticamu mahināciju rezultātā nonāca mistiska fonda rokās. Bruņrupuču un putnu glābšanas projekts sen izputējis un dabas liegums izpostīts, jo uz lielākās salas fonds uzbūvēta ekskluzīvs kūrorts. Viesnīca ar Brando vārdu viegli atrodama booking.com mājaslapā – ja vēlaties tur pavadīt brīvdienas, elpu aizraujošais skaistums un greznība jums izmaksās 3000 eiro par vienu nakti. Patiesībā vienīgais, kas ir šīs cenas vērts, ir apziņa, ka turpat ir izkaisīti izcilā aktiera pelni. Varbūt vējš tos vēl dzenā pār liedagu, bet varbūt no tiem izaugušas dēmoniski skaistas, ļoti seksuālas puķes.
