Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viņai bija ideja
Elizabete Ardēna. Skan tik cēli, vai ne? Kā izsmalcināta, aristokrātiska dāma, tinusies zīdā un smaržu mākonī. Bet patiesībā Florence Naitingeila-Greiema bija Kanādā dzimusi angļu imigrantu atvase, kas bērnību bez mammas, kas nomira, meitenei pavisam mazai esot, pavadīja nabadzīgā fermā. Tēvs, brāļi, lopiņi, darbs un Toronto piepilsētas trūcīgo rajona skumjie nameļi bija viņas ikdiena. Turīgi Anglijas radinieki Florencei gan izkārtoja mācības māsu skolā, taču tā spītīgo meiteni garlaikoja, turklāt arī asinis viņai riebās. Mācības pie pirmās iespējas viņa pameta un devās uz Ameriku, uz Ņujorku. Pelnīt naudu, piepildīt sapņus un kļūt par īstu sievieti, viņa atvadoties teica.
Kādu brīdi Florence piepelnījās dažādos gadījuma darbos un cītīgi krāja naudu, līdz liktenis viņai piespēlēja izšķirīgu iespēju – grāmatvedes darbu kādā farmācijas uzņēmumā. Elizabete bija savaldzināta – nē, ne jau skaitļi un ailes nodarbināja viņas prātu, bet gan laboratorija, kurā tapa dažādas ziedes, krēmi, losjoni. Vakarus pēc darba beigām viņa pavadīja pētot, prašņājot, mācoties. Jo viņai bija ideja.
Skandalozās durvis
Atliek tikai minēt, vai šā lauku skuķa prātā bija vīzija par pasaules smalkāko kosmētikas salonu ķēdi – 150 saloniem Amerikā un Eiropā. Taču tieši to viņa pašas spēkiem sasniedza divdesmit gadu pēc grāmatvedes darba uzteikšanas, lai uzsāku savu biznesu.
Viss sākās ar vienām lielām sarkanām durvīm Manhetenas 5. avēnijā. Florence bija sakrājusi tūkstoš dolāru (tam laikam neticama summu, starp citu), atlikušo aizņēmās no brāļa un 1910. gadā atvēra nelielu skaistumkopšanas produktu salonu. Protams, nekur citur kā 5. avēnijā!
Pieprasījuma pēc šāda salona nebija – jo nebija salonu kā tādu. Nekur Amerikā!
Taču Florenci tas it nemaz nemulsināja – viņa zināja, ko dara, un zināja, ka šādu vajadzību radīs pati, atliek tikai piesaistīt uzmanību. Jaunā sieviete savam salonam pasūtināja milzīgas sarkanas ieejas durvis un lielu, lepnu izkārtni – Red Door boutique. Skandalozi!
Kas tur tik izaicinošs, vaicāsiet? Jāsāk jau ar to, ka divdesmitajā gadsimtā nepastāvēja ne tikai skaistumkopšanas saloni, bet kosmētika kā tāda. Pieklājīgas dāmas kosmētikas krājumi aprobežojās ar pūderi, kas nomaskētu mazākās iedeguma pēdas, kā arī tualetes ūdeni, turklāt tikai ar lavandas smaržu, pārējie aromāti bija rezervēti kungiem. Kosmētika bija prostitūtu un vodeviļas meiteņu skaistuma arsenāls un bija iegādājama tikai teātra kostīmu veikalos. Bet te pēkšņi viena jauna, no laukiem atbraukusi meitenīte ņem un atver sarkano durvju salonu, lai aicinātu dāmas krāsoties!
Tās ir tavas tiesības!
Savu vārdu tobrīd viņa bija nomainījusi – pirmo daļu aizņēmusies no savas īslaicīgas kompanjones (kura, starp citu, kopīgi uzsākto biznesu pameta, jo nobijās – var tikai iedomāties, cik ļoti viņa vēlāk šo lēmumu nožēloja!). Un skaistajam vārdam piekombinēja elegantu francisku uzvārdu. Rezultātā skaistumkopšanas karaliene bija dzimusi.
Viņa paziņoja, ka skaistums ir katras sievietes tiesības, tieši skaistums sievietes atbrīvos.
Tas jau skanēja daudz nopietnāk un pārliecinošāk nekā pekstiņi par izpatikšanu vīrietim. Sievietes sāka ieklausīties. Un tad sekoja Elizabetes trumpja gājiens. Būdama kaismīga sieviešu tiesību aizstāve, 1912. gadā viņa piedalījās nu jau leģendārā sufražistu gājiena organizēšanā – tajā maršēja piecpadsmit tūkstoši sieviešu, skaitlis, kuram bija grūti noticēt. Ardēna gājiena dalībnieces apgādāja ar koši sarkanu lūpukrāsu – sieviešu spēka, neatkarības un pretošanās simbolu (un sakritība ar viņas salona durvju krāsas toni diez vai bija tikai sakritība). Tajā saulainajā maija dienā mainījās ne tikai sabiedrības viedoklis par sieviešu tiesībām, mainījās arī doma par lūpukrāsu. Tas vairs nebija līdzeklis vīriešu pievilināšanai vai sava nesmukuma noslēpšanai. Tas bija īsts cīņas ierocis. Bet Elizabete Ardēna bija kļuvusi par sieviešu emancipācijas simbolu. «Es nepārdodu kosmētiku, es pārdodu cerību,» viņa nerima atkārtot.
Vēl viena revolūcija
Sarkano durvju salons kļuva ļoti populārs, un tā saimniecei, vērojot klientu neveiklo darbošanos ar lūpukrāsām, pūderiem un losjoniem, jau atkal radās lieliska ideja. Nopelnītos līdzekļus viņa ieguldīja ceļojumā – uz savu sapņu zemi Franciju. Nē, ne jau šampanieti dzert vai kruasānus nogaršot. Viņa devās mācīties, kā veicamas dažādas skaistumkopšanas procedūras, un noskaidrot, kādi brīnumlīdzekļi slēpjas tobrīd grandiozi slaveno Ballets Russes balerīnu ģērbtuvēs – šīs satriecošās būtnes un, protams, arī dažas Holivudas aktrises tobrīd bija vienīgās, kas atklāti nēsāja kosmētiku un turklāt prata to darīt.
Atgriezusies viņa atkal uzrīkoja mazu skaistumkopšanas revolūciju: savām klientēm viņa ne vien kosmētiku pārdeva, bet arī parādīja un pamācīja, kā tā lietojama. Jā, šo mūsdienās tik ierasto stratēģiju izdomāja tieši Elizabete Ardēna, un tā pie viņas kājām nolika visu Ņujorku. Pāris gadu laikā viņa bija kļuvusi par aktuālāko Manhetenas sievieti. Taču lieliskākais šajā sievietē bija fakts, ka viņa nekad neapstājās, turpināja iet uz priekšu arī tad, kad likās – viss taču ir sasniegts. Tā 1917. gadā Elizabete Ardēna ieviesa nākamo revolucionāro izgudrojumu – ceļošanai piemērotus izmērus un iepakojumus. Un vēlāk arī SPA retrītus – jā, arī par tiem paldies varam teikt Ardēnai.
Milžu cīņas
Ilgi dusēt uz lauriem gan Ardēnai neizdevās, jo pilsētā ieradās viņa – Helēna Rubinšteina. Ugunīga poliete, kas Francijā, Lielbritānijā un pat Austrālijā jau bija paspējusi sevi padarīt par kosmētikas karalieni. Un visiem sevi lika godāt par madam. Šo dāmu ar pūderslotiņu prom aizslaucīt nevarēja.
Ieradusies Manhetenā, madama Rubinšteina, ilgi nevilcinoties, atvēra skaistumkopšanas salonu pāris kvartālu no Elizabetes Ardēnas. Elizabete nepalika atbildi parādā un atvēra otru salonu – vēl tuvāk neaicinātajai viešņai nekā pirmais. Ardēna nekad nebija pratusi padoties – tāpēc konkurentes ierašanās viņu nevis nobiedēja, bet tieši pretēji – pielaida uguni pakulās. Viņa rīkojās zibenīgi un pārliecināti – cits pēc cita Elizabetes Ardēnas saloni tika atvērti visās Amerikas lielākajās pilsētās, pāris gadu laikā vairāk nekā divdesmit! Ar Ameriku viņai, protams, nepietika, skaistuma impērija turpināja plesties – uz Londonu, Romu, Parīzi, Melburnu, Honkongu un tā tālāk.
Turpmākos gandrīz piecdesmit gadus – līdz pēdējam elpas vilcienam – šīs abas dāmas bija sīvākās un ledainākās konkurentes, kādas Manhetena bija pieredzējusi. Sabiedrība, elpu aizturējusi, vēroja šīs fantastiskās milžu cīņas. Aci pret aci, starp citu, viņas abas tā arī nekad nesatikās – kaut dzīvoja vienas pilsētas vienā rajonā un apgrozījās vienā sabiedrībā. Tā tur sieviete – tā viņas runāja viena par otru. Starp citu, par šīm attiecībām ir radīts pat mūzikls War paint – kara krāsa.
Miera osta
1929. gadā sākās viena no lielākajām ekonomiskajām krīzēm mūsdienu sabiedrības vēsturē – Lielā depresija. Taču Ardēnas uzņēmums ne tikai izdzīvoja, bet pamanījās uzplaukt. Trīsdesmitajos pie viņas strādāja tūkstoš darbinieku un peļņa bija vairāk nekā 4 miljoni dolāru gadā. Bijusī lauku meitene Elizabete bija kļuvusi par vienu no bagātākajām un ietekmīgākajām sievietēm pasaulē. Kā? Jau atkal pierādot, ka krīze var būt dāmas labākais skolotājs un stimuls, jo katra krīze gluži kā zemestrīce acīm paver zelta dzīslas, kas līdz šim klusi dusējušas. Atliek tikai ciešāk ieskatīties. Piemēram, dāmām Lielās depresijas gados nebija ne līdzekļu, ne iespēju apmeklēt Ardēnas kosmētikas paraugdemonstrējumus, tāpēc viņa 1933. gadā panāca, ka radio atskaņoja trīsdesmit minūšu programmu par šo tēmu. Varbūt jūs nevarat atļauties jaunu tērpu, taču lūpukrāsai jābūt katras sievietes īpašumā jebkuros laikos – viņa sludināja. Un sievietes piekrita – jo skaistums taču bija viņu tiesības, lai cik grūti būtu laiki. Starp citu, Otrā pasaules kara laikā Ardēnas kompānija nāca klajā ar Montezuma red lūpukrāsas toni – tas bija precīzi pieskaņots sarkanajiem elementiem uz sieviešu uniformām.
Bet sarkano durvju saloni kļuva par dāmu patvērumu – jo to saimniece ne tikai pārdeva preces, bet arī prata iedvesmot un izglītot. Laikos, kad nevienam šādas domas pat prātā nenāca,
Ardēna sievietēm ieteica vingrot, dzert daudz ūdens, ieturēt veselīgu diētu, sakot, ka labāku skaistumkopšanas līdzekļu pasaulē neesot.
Tu esi tikai darbinieks!
Sievietes visos laikos tiecās uz Ardēnas saloniem arī tāpēc, ka savu darbinieku atlasē un apmācībā viņa ieguldīja gandrīz tikpat daudz pūļu un līdzekļu kā kosmētikas produktu radīšanā. Tās bija skaistas un aicinošas dāmas, kuru sabiedrība tā vien lika aizmirst par visām nedienām, kas plosījās aiz salonu sarkanajām durvīm.
Nedienas, starp citu, plosījās arī pašas Elizabetes personīgajā dzīvē. «Savas meitenes es protu izvēlēties daudz gudrāk nekā savus vīriešus,» viņa teica. Elizabete bija krāšņa sieviete – gara, slaida un majestātisku stāju. Un allaž tērpās rozā tērpos. Pielūdzēju un mīļāko viņai nudien netrūka. Jā, arī precējusies viņa bija – divreiz. Pirmais vīrs bija baņķieris Tomass Dženkinss Luiss. Viņi apprecējās vēl Elizabetes karjeras sākumposmā, un jaunais vīrs par visām varītēm centās šo plaukstošo biznesu pārņemt savā aprūpē, baiļojoties, ka jaunajai nepieredzējušajai sievai tas izrādīsies par grūtu.
Vīra padomus un palīdzību Elizabete, protams, pieņēma, taču nekad neļāva sev kāpt uz galvas.
«Neaizmirsti, ka tu šeit esi tikai darbinieks,» viņa bieži vien atkārtoja. Par savu aso mēli gan viņa samaksāja ļoti dārgi. Kad Tomasam beidzot piegriezās, viņš pameta sievu un kompāniju un devās strādāt pie… Helēnas Rubinšteinas. Pēc vairākiem gadiem Elizabete uz īsu brīdi zaudēja galvu un apprecēja emigrējušu krievu aristokrātu princi Mihailu Jevlanovu – ekscentrisku švītu, no kura, kā izrādījās, nebija citas jēgas, vien stalta stāja un smalka iznešanās. Nieka trīspadsmit mēnešu vēlāk viņas veselais saprāts gan atgriezās savā vietā un laulībai tika pielikts punkts.
Divas karalienes
1946. gadā Elizabete Ardēna kļuva par otro sievieti, kuras portrets greznoja žurnāla TIME vāku. Tobrīd viņai bija sešdesmit pieci gadi – veca sieviete pēc tā laika standartiem un izpratnes. Taču uz viņu šādu vārdu nekādi nevarēja attiecināt. Viņa bija karaliska! «Ir trīs vārdi, kas nāk no Amerikas un ir zināmi visā pasaulē, un tie ir Singer (šujmašīna), Coca-Cola un Elizabeth Arden,» žurnālā bija paziņots. Līdz pat Ardēnas nāvei 1966. gadā tā bija balta patiesība. Otras tādas biznesa sievietes un vadītājas tobrīd pasaulē nebija. Starp citu, viņas milzīgās bagātības lielākie mantinieki (bērnu viņai nebija) bija ne tikai māsa un krustmeita, bet arī uzticamākie ilggadējie darbinieki. Būdama vadītāja līdz pēdējam elpas vilcienam, Elizabete atstāja arī stingrus norādījumus, kā būtu vadāma viņas kompānija. Tomēr bez viņas klātbūtnes tie vienkārši nebija izpildāmi, un Elizabeth Arden zīmols drīz vien zaudēja savu agrāko laiku spozmi.
Starp citu, pirmā uz TIME vāka bija vēl viena Elizabete. Karaliene Elizabete. Un, jā, arī Viņas Augstība visu mūžu ir bijusi uzticama Elizabeth Arden kosmētikas lietotāja.
