Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ziņa, ka teju gaišā dienas laikā – īsi pēc darba laika beigām, pulksten 18.15 – savas mājas pagalmā Rīgā, Lāčplēša ielā, nogalināts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs Jānis Laukroze, Latviju pāršalca 2001. gada 15. oktobra vakarā.
Tiesnesis bija nogalināts ar šāvienu galvā no aizmugures, bet ieroci, ar kuru bija izdarīts liktenīgais šāviens, likumsargi atrada notikuma vietā. Sākotnēji ierocis slepkavības izmeklētājos viesa cerības, ka tas palīdzēs nozieguma atklāšanā, jo tas bija ieročmeistara roku darbs.
Lai slepkavību atklātu, operatīvi tika izveidota plaša darba grupa, kurā bija pārstāvēti tā laika vieni no labākajiem policijas darbiniekiem, kas nekavējoties uzsāka darbu. Balstoties uz nozieguma aculiecinieku norādēm, policija izveidoja iespējamā slepkavas fotorobotu. Aizdomās par tiesneša nogalināšanu meklēja 30 līdz 35 gadus vecu vīrieti, aptuveni 184 centimetrus garu, īsiem, tumšiem matiem, normālas miesasbūves.
Šodienu no notikuma šķir it kā tikai 19 gadu, taču tehnoloģiju ziņā tas ir gluži kā bezdibenis.
Lietas izmeklēšanā dalību ņēmis kārtībsargs atceras, ka izmeklētājiem nācās iztērēt nedēļas, lai iepazītos ar notikuma vietai pietuvināto novērošanas kameru ierakstiem VHS kasetēs. Turklāt nebija pietiekami iepazīties tikai ar tiem video materiāliem, kas fiksēti notikuma laikā un vietā. Lai pārbaudītu, vai Laukroze pirms slepkavības nebija izsekots, bija jāpārbauda arī vairāku dienu videoieraksti, kas tika iegūti no tiesneša ierastā mājupceļa no Rīgas apgabaltiesas Brīvības ielā.
Tehnoloģiski izaicinoša bija arī tiesneša mobilo telefonzvanu analīze. 2001. gadā mobilais telefons jau vairs nebija nekāds ekskluzīvais gadžets, taču Latvijas policijai tolaik bija ierobežotas spējas izanalizēt mobilo telesakaru operatora sniegto informāciju. Nācās lūgt palīdzību igauņiem, kas palīdzēja ar pieredzi un resursiem.
Palīdzība bija jāprasa arī citiem kaimiņiem.
Notikuma vietā atrastā paštaisītā ieroča kvalitāte izmeklētājiem vēstīja, ka tas, iespējams, nav tapis Latvijas teritorijā.
Tādēļ Latvijas policija pēc palīdzības vērsās pie kolēģiem Krievijā, Baltkrievijā Ukrainā, taču vērtīgu informāciju no kaimiņzemēm tā arī nesaņēma – kaimiņi vienkārši nebija ieinteresēti sadarbībai.
Tika izvirzītas divas ticamākās pārdrošā uzbrukuma versijas – tiesnesis nogalināts profesionālās darbības dēļ, par ko nešaubījās neviens no Laukrozes kolēģiem, vai arī slepkava liktenīgi kļūdījies. Turklāt sākotnējā pamatversija pieļāva tolaik Krievijā aktīvo radikāļu – nacionālboļševiku saikni ar organizēto noziedzību un abu ieinteresētību Latvijas tiesu sistēmas destabilizēšanā.
Bija arī cita, ne tik plaši skaidrota versija, – tiesnesis noslepkavots, lai ietekmētu viņa dēlu Andri, kas tolaik bija augstā un noziedzniekiem nenoliedzami interesantā amatā Satversmes aizsardzības birojā.
Tolaik noteiktās aprindās ar teju 100% pārliecību tika runāts, ka SAB kūrē teju visu kontrabandu, kas šķērso Latvijas austrumu robežu.
Šādā rakursā dēla ietekmēšanas versija patiešām varēja šķist ticama, taču tā ātri tika atmesta un kvalificēta kā «sazvērestības teorijām» piederoša.
Apstiprinājumu arī neguva pieņēmums, ka Laukroze varētu būt nogalināts, lai nepieļautu, ka viņš sāk izskatīt krāpšanā apsūdzētā Armanda Stendzenieka lietu, pie kuras tiesnesim bija jāķeras slepkavības mēnesī. Pats uzņēmējs, kurš pēc pāris gadiem tam inkriminētajā nodarījumā tika daļēji attaisnots, Laukrozes slepkavību raksturoja šādi: «Slepkavība ir nežēlīga, nelikumīga un nevajadzīga, taču, lai cik drausmīgi tas arī izklausītos, – dotajos apstākļos, loģiska.»
«Rīgas apgabaltiesā ir mākslīgi un apzināti izveidota tā saucamā rinda uz tiesu [..]
Tiesnesis Laukroze bija viens no šīs pretlikumīgās tiesu sistēmas realizētājiem [..] [slepkavība ir] kādas personas vai personu grupas nelikumīga un nepareiza, taču loģiska atbilde uz Latvijas Republikas tiesu varas pretlikumīgo rīcību [..] liela daļa pamatatbildības jāuzņemas valsts politiskajai un tiesu varas vadībai, kura radījusi un uztur Latvijā nekaunīgu, ar pretlikumīgām metodēm un uz pasūtījumu strādājošu tiesu varas sistēmu [slepkavība ir] šīs pretlikumīgās tiesu varas sistēmas darbības loģiskas sekas,» vēl vairāk uzkurinot dažādu teoriju virzītāju aizdomas tolaik pauda Stendzenieks.
Taču profesionālās darbības nozīme asiņainajā noziegumā netika izslēgta pilnībā.
To papildināja vairāku amatpersonu, tajā skaitā tā laika tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas saņemtās mobilās īsziņas, kuras vēstīja par Laukrozes korumpētību. Pierādījumus, kas apliecinātu šo faktu, izmeklētāji neguva. Netika atrasti ne aizdomīgi lieli uzkrājumi, ne īpašumi, ne kāds cits pavediens, kas apliecinātu Laukrozes negodprātību.
Taču šī joprojām ir viena no ticamākajām versijām, jo ideāli saskan ar tā laika realitāti – neapšaubāmu tiesu sistēmas vai vismaz tās daļas korumpētību un kriminālās pasaules centieniem legalizēt savu darbību, kas – līdzīgi aizvadītā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem – joprojām reizēm prasīja Krimināllikuma nosprausto robežu pārkāpšanu.
Gadiem ritot, izmeklēšanas gaitā aizdomās par Laukrozes noslepkavošanu aizturētas vairākas personas. Piemēram, Dmitrijs Maškovs, kurš tika turēts aizdomās arī par 1998. gada pavasara Vecrīgas sinagogas spridzināšanu. Tomēr izmeklēšanas gaitā tika gūta pārliecība, ka Maškovs ar Laukrozes nāvi nav saistīts.
Līdzīgi citām skaļām lietām arī Laukrozes slepkavības izmeklēšana neiztika bez īsu mirkli pastiprinātas uzmanības centrā nonākt gribošiem indivīdiem. Par to, ka viņiem ir informācija, kas palīdzētu atklāt tiesneša slepkavību, pie izmeklētājiem vērsās par citiem noziegumiem ieslodzījumā nonākušas personas, kas no ieslodzījuma biedriem it kā saklausījuši svarīgas ziņas.
Nevienā no šiem gadījumiem ieslodzīto paustais nav atbildis patiesībai, taču izmeklēšanas darbību ietvaros tiem tika gan pastiprināta uzmanība, gan pastaiga brīvā gaisā. Tiesa, vienā gadījumā nepatiesas informācijas sniedzējs krietni par paveikto nožēloja, jo tiesa par nepatiesu liecību sniegšanu viņu sodīja ar reālu brīvības atņemšanu.
Oficiāli Laukrozes slepkavības lieta joprojām skaitās izmeklēšanā esoša. Noilgums, kā jau minēts, slepkavībām netiek piemērots.
Likuma izpratnē tikai vienā gadījumā – par citas personas tīšu prettiesisku nonāvēšanu – izmeklēšanu var apturēt, ja veiktas visas iespējamās izmeklēšanas darbības, bet nekas neliecina, ka noziedznieks tiks atrasts. Taču tas nenozīmē, ka slepkava var justies pilnīgā drošībā. Ja policija citas lietas ietvaros atrod jaunu informācijas pavedienu, kas varētu palīdzēt atklāt slepkavību, izmeklēšana tiek atjaunota. Turklāt gan par izmeklēšanas atjaunošanu, gan tās apturēšanu lemj uzraugošais prokurors.
Taču Laukrozes slepkavība nekvalificējas šim pantam. Krimināllieta ierosināta par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos. Un tas nozīmē, ka juridiskā izpratnē tā joprojām tiek izmeklēta, kaut patiesībā visas pēdas jau dzisušas un cerība atrast slepkavības izpildītāju, kas, iespējams, palīdzētu noskaidrot arī pasūtītāju, ir niecīgas.
«Izpildītāji parasti ilgi nedzīvo,» saka viens no nozieguma izmeklēšanā savulaik strādājošiem policistiem. Arī citi pieredzējuši policijas darbinieki neatceras gadījumu, kad arhīvos noputējušas skaļas lietas pēkšņi tiek atklātas, jo citas lietas ietvaros parādījies patiešām informēta persona, kas ir gatava saglabāt vai atgūt brīvību, ietirgojot tiesībsargiem patiešām vērtīgu informāciju. Taču, neraugoties uz to, lieta joprojām ir aktīva, un, ja notiks brīnums, slepkavam un tiesneša pasūtītājiem būs jāstājas tiesas priekšā.
