Rīga +18°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Traucē tikai aizspriedumi
«Daudziem doma par kukaiņu iekļaušanu uzturā liekas nepieņemama, taču patiesībā šo to jau lietojam daudzus gadus. Piemēram, karmīnskābi, uz ēdiena iepakojuma apzīmētu ar E120, ko pievieno desai, jogurtam – jebkam, lai iegūtu sarkano pigmentu, arī kosmētikā. To iegūst no īpašas laputu sugas sieviešu dzimuma kukaiņiem, kuru audzē noteiktos apstākļos, mazos kukainīšus ievāc, kaltē ar īpašu tehnoloģiju. Gadsimtiem jau zināma šī krāsviela.
Glancētais spīdums uz konditorejas izstrādājumiem vai augļiem – šellaka jeb Kerria Lacca vaboles izkārnījumi, kas veido tādu kā vaska kārtiņu.
Nemaz nerunājot par tiem kukaiņiem, kurus apēdam nejauši kopā ar dārzeņiem un citiem produktiem. ASV zinātnieki ir izpētījuši, ka gada laikā nejauši apēdam ap puskilogramu dažādu kukaiņu,» pastāsta pārtikas pētniece Ilga Gedrovica, kura pēta sliekas kā proteīna avotu un iespējas tās iekļaut uzturā. Viņai ir inženierzinātņu doktora grāds pārtikas zinībās.
Pasaulē mīt apmēram miljons kukaiņu sugu, no kuriem 0,5 % ir toksiski, savukārt apmēram 2400 ir ēdami kukaiņi, kuri potenciāli varētu būt alternatīvi olbaltumvielu avoti cilvēkam.
Āzijas valstīs dažādi kukaiņi jau izsenis tiek izmantoti pārtikā, taču mums, eiropiešiem, ir citas uztura tradīcijas. Mums pierasts uzskatīt – ja ēdiens ir tārpains, tātad tas ir vecs vai sabojāts: tārpains ābols, tārpi zirņos vai sēnēs, kodes miltos u. tml. Daļa taisnības tur, protams, ir – šie kukaiņi izdala vielas, kuras produktu padara nebaudāmu. Mēs Eiropā dzīvojam apstākļos, kuros mums pietiek dažādu citu olbaltumvielu un kukaiņu olbaltumvielu papildu uzņemšana nav vajadzīga.
Klasiskie olbaltumvielu avoti ir gaļa, zivis, olas, piena produkti, pākšaugi, rieksti. Taču, turpinot iegūt olbaltumvielas klasiskā veidā no dzīvnieku valsts produktiem, Zemes resursi drīz vien izsīks.
Palīdzēs pabarot planētu
Augu valsts proteīns ir viena no nākotnes tendencēm pārtikā, un jau tagad vairākas Eiropas valstis pāreju uz augu valsts uzturu ir izvirzījušas kā prioritāru. Piemēram, Amsterdamas pilsētas dome jau kopš 2020. gada gan pašvaldības rīkotos publiskos, gan iekšējos pasākumos piedāvā tikai veģetāru uzturu, savukārt Dānija 2021. gadā par valsts stratēģiju izvirzīja pāreju uz veģetāru uzturu, uztura izmaiņu īstenošanai, piemēram, attiecīgu kultūraugu audzēšanai un tamlīdzīgi, atvēlot 168 miljonu eiro budžetu. Arī Vācijā daudzviet skolās un publiskajās iestādēs pieejams tikai veģetārs uzturs.
Olga Gedrovica gan teic, ka pilnvērtīga uztura nodrošināšanai cilvēkam vajadzīgs pilns aminoskābju spektrs.
Ir neaizstājamās aminoskābes, kuras obligāti vajadzīgas, un ne visas pilnvērtīgi varam uzņemt kā augu valsts proteīnu. «Vegāni tās uzņem ar soju, taču sojas audzēšanai arī ir visai liela ietekme uz vidi. Uzskatu, ka labāk proteīnu iegūt no dažādiem avotiem. Augu olbaltumvielas nereti sliktāk absorbējas, no dzīvniekiem labāk uzņemam, un tās efektīvāk mijiedarbojas mūsu organismā, jo paši esam dzīvnieki.
Gaļas patēriņš, salīdzinot ar laiku pirms 100 gadiem, pasaulē ir pieaudzis milzīgi. Arī latvieši taču senāk neēda gaļu katru dienu.
Turklāt kukaiņiem, salīdzinot ar dzīvniekiem, izmantojamība ir ap 90 %, no dzīvnieka apmēram puse, pārējais ir kā subprodukti, no kuriem ne visi der pārtikā. Nemaz nerunājot par to, cik lopkopības ietekme uz vidi un klimatu ir milzīga,» ir pārliecināta zinātniece.
Kukaiņi ir bagātāki ar olbaltumu nekā dzīvnieki. Liesā gaļā uz 100 gramiem gaļas ir 20–23grami olbaltumvielu. Kukaiņi to satur vismaz 2–3 reizes vairāk, piemēram, 100 gramos slieku ir 72 grami olbaltumvielu, zīdtārpiņos 56 grami. Lai izaudzētu kukaiņus, ietaupās arī resursi – ēdiens, zeme, vieta, laiks, bet ūdens jātērē pat 5–10 reizes mazāk. No kokona līdz sliekas pārstrādei vajadzīgi vien nepilni trīs mēneši.
Droši un audzēti speciālos apstākļos
Kā olbaltumvielu avots Āzijā jau gadsimtiem ilgi pārtikā plaši tiek izmantoti dažādi kukaiņi, tārpiņi un vaboles. Piemēram, Ķīnā zīda ieguves blakusprodukts ir zīdtārpiņu kūniņas, kuras satur daudz olbaltumvielu, un tās ir populārs našķis.
Eiropā un arī Latvijā nopērkami arī kraukšķīgi circeņi. Tos cilvēku pārtikai audzē tepat kaimiņos Lietuvā. Tie ir ar olbaltumvielām, aminoskābēm un B12 vitamīnu bagāts produkts – našķis popkorna vai čipsu vietā.
Protams, nevar salasīt jebkādus kukaiņus vai sliekas un nu tik ēst! Svarīga ir kā suga, tā vide, no kuras tie nāk. «Visi tie kukaiņi, kas tiek piedāvāti pārtikai, ja runājam par Eiropu, tiek audzēti speciālos kontrolētos apstākļos, un to lietošana uzturā ir pilnībā droša.
Nevar iet dārzā, salasīt sliekas un vienkārši uzcept! Nozīme ir arī kukaiņu un slieku uzturam.
Tie ātrāk aug, ātrāk notiek metabolisma procesi, un visas vielas tajos ir koncentrētākas. Piemēram, pesticīdi, insekticīdi, ar kuriem apstrādāta pārtika, kuru tie ēd. Zinātniekiem vēl ir daudz darba, pētot, kā labāk un efektīvāk šos radījumus audzēt un izmantot, taču tā noteikti ir nākotnes pārtika,» ir pārliecināta pārtikas pētniece Ilga Gedrovica. Mums organismā nav tādu enzīmu kā, piemēram, Ķīnas un Taizemes iedzīvotājiem, kuri gadu simtiem lieto kukaiņus uzturā, tādēļ svarīgi ir pētīt arī šo olbaltumvielu mijiedarbību ar citām pārtikas produktu sastāvdaļām, daudzumu, pH un cilvēka organisma spēju tos pilnvērtīgi adaptēt.
Plašs pētījumu potenciāls
Kā zinātniece pati nonāca līdz slieku kā pārtikas olbaltuma avota pētniecībai? 2012. gadā viņa ieguva doktora grādu Latvijas Lauksaimniecības universitātē un bija izvēles krustcelēs, ko darīt tālāk. Gribējies paveikt ko nozīmīgu, turklāt ne tikai darboties pētniecībā, bet strādāt, lai zinātnieku rezultāti būtu praktiski noderīgi, piemēram, uzņēmējdarbībā. Doma par kukaiņiem un uzturu jau mazliet virmojusi gaisā, taču pie sliekām novedusi nejaušība. Ilga, kura ir arī aizrautīga dārzkope, rosījusies dārzā un pamanījusi treknas sliekas. Arī kā dabīgo dārza mēslojumu humusu, ko zinātniece izmanto savam dārzam, iegūst no Latvijā audzētām sliekām. Dārza sliekas tika nogādātas laboratorijā, lai pārliecinātos, vai tajās tiešām ir vērtīgas olbaltumvielas lielā daudzumā. Iegūtie rezultāti iepriecināja. Sapratusi, ka ir vērts rakstīt projekta pieteikumu. Pēc pusotra gada saņemts apstiprinājums savam pēcdoktorantūras pētījumam, un tā sācies darbs ar slieku ieviešanu cilvēku ēdienkartē.
Slieku audzēšana pārtikai ir vertikālā lauksaimniecība, tās dzīvo speciālās kastēs, kur tiek nodrošināta īpaša temperatūra, mitrums un barība, lai sliekas attīstītos maksimāli komfortablos apstākļos un no tām varētu iegūt pēc iespējas vairāk kvalitatīva proteīna. Noslēgumā sliekas tiek apstrādātas termiski, lai iznīcinātu iespējamo bakterioloģisko piesātinājumu – minimalizētu kaitīgās vielas.
Kad iegūts produkts un sliekas sasmalcinātas pulverī, to var pievienot dažādiem citiem pārtikas produktiem, piemēram, baltmaizei un konditorejas izstrādājumiem, makaroniem, konfektēm u. c.
Īpatsvars tam, lai kādu jaunu izejvielu pievienotu, nav tik augsts, ne vairāk kā 30 %, citādi produkts būtiski maina savas sākotnējās īpašības. Latvijā neviens konkrēts pārtikas produkts ar slieku proteīnu sastāvā pagaidām netiek tirgots, jo pētījumi vēl ir izstrādes procesā.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
