Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Āfrikas iekarotājs no Preiļiem
Ar latviešu mednieka bildi, kas jau izraisījusi spraigas diskusijas, vietnē X šonedēļ padalījies publicists Lato Lapsa. Viņš pats ir liels dzīvniekmīlis, un aicināja kopējiem spēkiem noskaidrot, kas ir šis latvietis, kurš eksotiskā zemē nodarbojas ar tik nežēlīgu hobiju. Vairāki ļaudis pieļāva, ka tas esot A/S «Preiļu siers» vadītājs Jāzeps Šņepsts. Uzņēmējs arī nekad nav slēpis, ka viņam ir šāda aizraušanās. Viņš ir kaislīgs mednieks, un viens no viņa hobijiem ir trofejas dzīvnieku medīšana. Šņepsts kādā intervijā vaļsirdīgi klāstījis, ka sevišķi viņam patīk medīšana ārvalstīs. Uzņēmējs esot šāvis dzīvniekus Irānā, Spānijā, Austrijā, Turcijā, Kanādā un pat Himalaju kalnos. Žurnālam «Medības» viņš klāstījis, ka viņa plānos ir iekarot Āfriku.
Uzņēmējs alkst kolekciju papildināt ar Āfrikas ragaiņiem, bifeli, leopardu, krokodilu un varbūt pat no Arktikas pārvest balto lāci.
Citi lasa
Rādās, ka tieši Jāzepam Šņepstam tas jau ir izdevies. Lapsa publiskoja vēstuli, kuru nosūtījis Šņepsta uzņēmumam. Tajā viņš visai agresīvā formā interesējās, vai publiskajā vidē nonākušajā foto ir redzams tieši Šņepsts. Uzņēmējs uz to Lapsam elektroniski tikpat nikni atbildējis, ka ne jau viņš norādīs, kurās valstīs Šņepstam medīt.
Lai gan daudzu acīm uzņēmēja medību bilde šķiet netīkama un pat amorāla, šī nodarbe pasaulē tiek akceptēta. Diskusijas dalībnieki gan interesējās: «Vai maz drīkst galēt aizsargājamu dzīvnieku?»
Degunradža medības izmaksā tūkstošus
Izrādās, ka Dienvidāfrikā un Namībijā ir atļauts medīt baltos degunradžus. Šādu dzīvnieku medībām ir bioloģisks un socioekonomisks pamatojums,raksta Oksfordas universitātes profesors Maikls Sasrolfess portālā «The Conversation». Viņš skaidro, ka teju visa degunradžu populācija šajos apvidos mīt norobežotā teritorijā, kur tie tiek pasargāti no malumedniekiem. Tomēr drošos apstākļos degunradžu mātītēm dzimst vairāk mazuļu, dzīvnieku skaits pieaug, bet tēviņi sāk meklēt konfliktus, jo teritorija kļūst tiem par mazu. Parasti šie konflikti beidzas ar vairāku dzīvnieku nāvi. Tāpēc ar medību palīdzību var labāk kontrolēt šo situāciju.
Vietējie savukārt šo kontroli ir pārvērtuši par ienesīgu biznesu, kas dod iespēju turīgiem ārzemniekiem iejusties eksotisku dzīvnieku mednieka lomā. Degunradžu medīšana ir ārkārtīgi dārgs prieks – viena degunradžu trofeja medniekam var izmaksāt vairākus desmitus tūkstošus eiro. Jo lielāks dzīvnieks nomedīts, jo lielāka summa jāsamaksā vietējam rezervātam. Pārsvarā šī nauda tālāk tiek ieguldīta, lai nosegtu dabas parka darbinieku algas, uzturētu dzīvniekus un nodrošinātu to aizsardzību pret malumedniecību.
Tiesa, zoologi un vides aktīvisti arī legālu trofeju medniecību asi nosoda. Pirmkārt, no ētiskā viedokļa tā ir visai absurda bagātnieku izklaide. Otrkārt, trofeju mednieki nemedī vecus, slimus dzīvniekus. Tie lūko atņemt dzīvību jaunam un skaistākajam īpatnim. Tomēr, nogalinot skaistāko tēviņu, viesbiežāk viņa mazuļi un mātītes tiek pakļauti nāves briesmām – tiem uzbrūk citi tēviņi un parasti nogalina mazuļus, raksta «National Geographic».
Kāpēc viņiem gribas nogalēt eksotiskus dzīvniekus?
Šņepsts nebūt nav vienīgais slavenais latvietis, kas aizraujas ar eksotisku dzīvnieku nogalēšanu. Piemēram, 2016. gadā toreizejāis Ventspils domes izpilddirektors Aldis Ābele sociālajos tīklos lepojās ar nomedītu ziloni un leopardu. Pasaulē šādu mednieku ir ļoti daudz. Ko par šādu asiņainu hobiju saka psihologi?
Edžhilas universitātes psiholoģijas profesors Džeofs Bītijs skaidro, ka aizvēsturiskos laikos milzīga zvēra nomedīšana bija liela uzvara. Šī trofeja lika vīrietim izskatīties kā varonim visa ciema acīs – tas nozīmēja, ka vīrs ir prasmīgs mednieks ar fenomenālu fizisko izturību. Savukārt mūsdienās medīšana vairs neprasa tādas pūles, kādas nācās pielietot akmens laikmetā. Tā ir kļuvusi par izklaidi vai pat sportu, kas ļauj izpausties cilvēkiem, kura personībā jaušamas narcistiskas un pat psihopātiskas iezīmes.
Bītijs šo novērojumu pamato ar trofeju mednieku vēlmi padižoties sociālajos tīklos, tādā veidā gūstot citu sociālo tīklu lietotāju atzinību vai uzmanību. Savukārt akūtā vajadzība galēt retus, milzīgus un majestātiskus dzīvniekus prieka pēc, liecina par pamatīgu empātijas trūkumu, jo lielākoties šo mednieku motivācija nav glābt planētu vai izdarīt labu pārējam dzīvnieku baram, bet gan izpriecāties. Psiholoģijas profesors rakstā dalās ar bēdīgu atziņu – diemžēl mūsdienu dzīves apstākļi, proti, sociālo tīklu vide, plašās iespējas īstenot visas kaprīzes un iegribas, ir ideāla augsne, lai arī turpmāk radītu narcistiskus un neiejūtīgus cilvēkus.
