Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Februāris – svētku mēnesis
«Mums ģimenes lokā ir tradīcija – ik pa laikam rīkojam zoom konferences. Pirms gada bija doma, ka radi varētu sapulcēties Latgalē, kur ir mana tēva dzimtā puse. Mana vedekla Anita ir aktīva organizētāja, un ļoti ceru, ka šovasar tas būs iespējams. Pagājušajā gadā nosvinējām manas māsas sešdesmito dzimšanas dienu,» pirms savas jubilejas stāsta bijusī Ministru prezidente.Viņa bija Latvijā pirmā un līdz šim vienīgā sieviete šajā augstajā amatā.
Pirms trim gadiem viņa aizgāja no aktīvās politikas, un tagad televīzijas ekrānos redzama retāk. Toties ir vairāk laika sev, ģimenei un arī dzīves svinēšanai. Viņa saka – no laika gala februāris Straujumas ģimenē bijis svinību mēnesis.
«1. februāris ir manas mammas dzimšanas diena, bet 11. februārī ir Laimdotas vārdadiena. Šogad tā bija nemitīga atbildēšana uz dažāda veida virtuāliem un telefoniskiem apsveikumiem.»
«Pēc tam nāk māsas dzimšanas diena, tad mana, un tad jau klāt ir 8. marts. Agrāk, kad nebija lielas izvēles, man svētkos bija pilna māja ar ciklamenām un acālijām. Tagad man visi ziedi ir mīļi, ko uzdāvina,» teic Straujuma.
Skābi kāposti pret visām kaitēm
«Bērnībā vecāki vienmēr zināja, ko es vēlos, un dzimšanas dienā man it kā nejauši sagādāja pārsteigumu. Vienmēr mamma bija pacentusies saklāt galdu. Man ļoti garšoja debesmanna, ko mamma lieliski gatavoja. Šobrīd es diez vai to prastu pagatavot, turklāt uzturā vairs nelietoju pienu, bet kādreiz bērniem gan gatavoju. Tas gan bija pirms trīsdesmit gadiem,» jubilejas priekšavakarā smaidot atceras ekspremjere. Viņa piedzimusi Mežvidos, pēc tam ģimene pārcēlusies uz Pilskalni, vēlāk – uz Tilžu.
«Latgaliski gan ģimenē nerunājām, arī Tilžas skolā mēs, bērni, runājām latviešu valodā. Tilža jau skaitījās tāda čiuliska, bet mana māsīca Ilga (slavenās latviešu ērģelnieces Ivetas Apkalnas mamma – PDz) dzīvoja dziļāk Latgalē, un viņas ģimenē gan runāja latgaliski,» atminas Straujuma.
Laimdotas vecāki bija skolotāji, un ģimenei bija pašiem sava saimniecība.
«Viss bija pašu audzēts. Vienmēr mums galdā bija skābi kāposti dažādos veidos.
Reiz ar brāli saslimām ar šarlaku, un viņam bija jāārstējas slimnīcā. Tā kā man šī slimība bija vieglākā formā, tad mamma teica: «Es izvārīšu tev skābu kāpostu zupiņu, bet tu paliksi mājās!»,» stāsta viņa.
Atceroties bērnu dienas, Laimdota saka – toreiz tādu izklaides iespēju kā mūsdienās nebija. Viņu mājās Pilskalnē nebija pat elektrības, un tumšie ziemas vakari ritēja pie petrolejas lampiņas. Arī bērnu, ar kuriem rotaļāties, tuvākajā apkaimē nebija, un viņas vienīgais rotaļu biedrs bija divus gadus jaunāks brālis Ilgmārs, ar kuru spēlētas galda spēles, kārtis un dambrete, paps iemācījis arī šahu. Tas Laimdotai labi padevās, un vēlāk skolas laikā viņa startējusi šaha turnīros. Kad piedzima mazā māsiņa Daina, Laimdotai pēc skolas tika arī aukles pienākumi.
Aizrautīgi pēta dzimtas koku
«Es, māsīcas Ilga un Spīdola un mana māsa Daina turamies cieši kopā. Brālis pagājušajā gadā devās mūžībā,» stāsta Laimdota.
«Mana māsa ir ārste, un viņa ļoti tur rūpi par ģimenes locekļu veselību. Mums visām, kā arī maniem un māsas bērniem tagad ir kopējs WhatsApp ģimenes čats,» stāsta ekspremjere.
Straujumas dienas tagad bieži paiet pie datora, pētot periodiku un baznīcu grāmatu ierakstus, kas, par laimi, šobrīd ir pieejami internetā. «Esmu aizrāvusies ar dzimtas pētīšanu. Esmu tikusi jau līdz piektajai paaudzei pirms manis. Nav vienkārši, bet ļoti interesanti gan.
Latgales baznīcas grāmatās viss ir poliski – rakstīts kaligrāfiskiem burtiem, un, ej nu uzmini, kas tas par burtu! Pa rokai man ir Latgales uzvārdu grāmata, un tad vēl meklēju kartēs, kur kādi ciemi atrodas. Man ir divas lielas lapas, kur atzīmēti mammas un tēva senči. Es pat atradu vecmāmiņas pasi, kurā atzīmēts, ka viņa piedalījusies Saeimas vēlēšanās vēl Latvijas pirmās brīvvalsts laikos. Ir vēl šādi tādi dokumenti, un tagad visu lieku kopā. Esmu tā aizrāvusies, ka acis sāp,» smejas viņa.
Laimdota ir ļoti gandarīta par to, ka dēli paslavējuši viņu par vērtīgo veikumu. Es jau to nedaru sabiedrībai, bet gan savai ģimenei. Žēl, ka agrāk nebiju pieteikami izprašņājusi savus vecākus un vecvecākus.»
Slēpo un lasa grāmatas
Kādreiz Straujuma savu veselību uzturēja, kopā ar bērniem un mazbērniem peldot baseinā, tagad kopš rudens visi baseini ir slēgti. Tāpēc tagad viņa daudz vairāk laika cenšas pavadīt svaigā gaisā. «Doles salā dzīvo mans dēls Atis. Kad braucu ciemos pie viņa, eju garās pastaigās ar suni pa mežu. Taču lielākais notikums – mani dēls uzlika uz slēpēm!» priecājas jubilāre.
«Viņš man saka – tev nekur nav jāskrien, slēpo lēnām. Bet, kad es ieraugu, kā slēpo kāds cits, man ir jāskrien, un tad sirdsklauves klāt.
Bērnībā gan slēpoju labi, bet tas bija tad… Tagad suns katrā krustojumā mani sagaida,» aizrautīgi stāsta viņa.
Šajā sarežģītajā laikā bijusī Ministru prezidente cenšas norobežoties no negatīvās informācijas plūsmas, kas saistīta ar tagadējās pasaules ligām. Viņa dara to, kam citkārt neatlicis laika. «Tāpat jau ar bijušajiem kolēģiem epizodiski sazinos, pārrunāju. Taču labāk noskatos kādu labu filmu vai paņemu mierīgi palasīt kādu grāmatu, kura ilgstoši stāvējusi plauktā un kurai aizņemtības dēļ agrāk nebija atlicis laika. Mani vienmēr interesējuši biogrāfiski romāni. Patlaban lasu Laimas Kotas romānu par Latvijas laika preses izdevēju Emīliju Benjamiņu Mīla.Benjamiņa.»
Viņai patīk nesteidzīgi rīti, kad var lēnām iemalkot kafiju. Laimdota atzīstas – pēc lielas sabiedrības viņa vairs neilgojas, jo pēc dabas ir introverta. Viņai pietiek ar pašiem tuvākajiem. Ekspremjere saka – drīz jau sākšot domāt par ārstniecības augu stādīšanu. «Mani tas ļoti interesē, un drīz jau sākšu ģimeni un citus radiņus apgādāt ar tējām. Tā ka darāmā man netrūkst!»
