Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kreisi radikāls politiķis, antiamerikānisks eiropietis. Viņa izcelsme saistīta arī ar Latviju, jo daudzas bērnības vasaras Ūlofs pavadīja Latvijā pie vectēva un vecmāmiņas Skangaļu muižā Vidzemē*. Ir pratis nedaudz runāt arī latviski, bet viņa mīļākais vārds latviešu valodā esot bijis saldējums. Vasaras Latvijā esot ietekmējušas arī viņa politisko orientāciju, vērojot sociālo netaisnību Latvijas laukos.
Lieliski izglītots zviedru aristokrāts pieslējās kreiso kustībai un kļuva par diezgan radikālu plaši pazīstamu sociāldemokrātu līderi. Savu politisko karjeru sāka kā Zviedrijas sociāldemokrātiskās partijas līdera un premjerministra (1946.–1969.) Tāges Erlandera runu rakstītājs un padomdevējs. Palme bija verbāls, harismātisks, šarmants un artistisks.
Tieši viņu 1986. gada tumšā februāra naktī uz ielas Stokholmā nogalināja kāds nezināms cilvēks. Tas notika uz Stokholmas galvenās avēnijas, pa kuru Ūlofs kopā ar dzīvesbiedri Līsbetu devās mājup pēc kinoseansa apmeklējuma. No miesassargiem premjerministrs bija atteicies. Jāpiebilst, ka Ūlofs Palme nav pirmais varmācīgi nogalinātais zviedru valstsvīrs. Pirms viņa tika novākti: karalis Ēriks XIV (noindēts), Kārlis XII (nošauts kaujā), Gustavs III (nošauts ballē), Zviedrijas ārlietu ministre Anna Linda (nodurta lielveikalā Stokholmā 2003. gadā, īsi pirms referenduma par eiro ieviešanu Zviedrijā).
Politiska slepkavība
Iznīcināt cilvēku viņa pārliecības vai politiskās aktivitātes dēļ nav nekas jauns un negaidīts. Tā ir darīts jau sen. Vecākās šādas izrēķināšanās dokumentētas jau pirms 2000 gadiem un turpinās arī šodien. Lielā daļa šādu slepkavību tiek veiktas it kā cēlu mērķu vārdā.
Proti, «lai glābtu dzimteni» vai «lai glābtu cilvēci» no konkrētas personas vai idejām, kuras attiecīgā persona pauž. Arī modernajā laikā šādu slepkavību ir salīdzinoši daudz.
Pazīstamākie upuri: Austrijas kroņprincis Francis Ferdinands (1914), Pakistānas premjerministre Bēnazīra Bhuto (2007), Izraēlas premjers Ichaks Rabins (1995), Indijas prezidente Indira Gandija (1984), argentīnietis un Kubas revolucionārs Ernesto Če Gevara (1967); Nīderlandes politiķis Pims Fortīns (2002) u. c. Daļa slepkavu ir zināmi un sodīti, taču vairums palikuši nenoskaidroti. Šo sarakstu varētu turpināt ar tik pazīstamiem vārdiem kā ASV prezidents Abrahams Linkolns (1865), leģendārais Indijas līderis Mahātma Gandijs (1948); ASV prezidents Džons Kenedijs (1963). Taču atgriezīsimies pie Ūlofa Palmes slepkavības kaimiņvalstī Zviedrijā 1986. gada 28. februārī.
Kurš un kāpēc nogalināja Zviedrijas premjeru?
Tas nav noskaidrots joprojām, lai gan pagājuši 34 gadi. Tātad – mīkla nav atminēta. Kāpēc par to runājam tagad? Tāpēc, ka pirms mēneša zviedru prokurors Kristers Petersons oficiāli centās pielikt punktu Palmes lietai, publiski paziņojot slepkavas vārdu un uzvārdu. Proti, Ūlofu Palmi esot nogalinājis cilvēks, kuru iepriekšējie Palmes lietas izmeklētāji uztvēruši tikai kā liecinieku.
Tātad, pētot dokumentus, ir noskaidrojies, ka šis cilvēks ir sniedzis pretrunīgas liecības, melojis, bijis neparasti aktīvs un intensīvi traucējis izmeklēšanas procesu – vazājis aiz deguna izmeklētājus un tiesu sistēmu.
Šo cilvēku sauc Stīgs Engštroms. Taču sabiedrība nav sajūsmā par prokurora atklājumu. Pat vēl vairāk – jutās vīlusies, jo netika demonstrēti nekādi tehniskie pierādījumi vai rakstveida liecības, kas argumentētu prokurora apgalvojumu. Reklāmists Stīgs Engštroms, kuru prokurors izvilka no «melnās cepures» kā burvju mākslinieks «izvelk zaķīti aiz ausīm», kā Palmes slepkava nepavisam nepārliecināja. Vienkārši tāpēc, ka jaunu pierādījumu nav, iztrūkst arī slepkavības ieroča un motīva. Ir tikai apgalvojums, ka Engštroms varētu būt vainīgs, taču to 100% noskaidrot nevar, jo apsūdzētais jau sen ir miris. Tas nozīmē, ka tiesas process nevar notikt un tiesnesis nevar pielikt punktu šim 34 gadu seriālam.
Saprotams, ka zviedru sabiedrība jutās sarūgtināta, jo gaidīja no šā plaši publiskotā un izsludinātā prokurora paziņojuma ko jaunu, t. i., tehniskus pierādījumus vai vismaz slepkavas atzīšanās vēstuli. Taču arī šāds «dokuments» faktiski «nedarbojas», jo līdz šim 144 cilvēki jau ir atzinušies Ūlofa Palmes slepkavībā un visi izrādījušies viltvārži.
Kāpēc tagad?
Šķiet, galvenā nozīme te ir naudai – 34 gadus ilgais izmeklēšanas process bijis izcili dārgs pasākums. Ar naudu šķiedušās neskaitāmās komisijas, kas izmeklēja Palmes slepkavību, un vēl pāris pārbaudes komisijas, kas analizēja to, kā tiek izmeklēts Palmes slepkavas noskaidrošanas process. Tas viss pieprasījis gigantiskus tēriņus no valsts kases, kas beidzot bija jāaptur. Prokurors nolēma paziņot to, kas viņam bija, un viss. Gribat – ticat, negribat – neticat.
Rezultātā tikai viena piektā daļa jeb 20% zviedru tam noticēja. Otra piektā daļa kategoriski noraidīja šādu izmeklēšanas iznākumu un pārējie 60% nezināja, ko teikt. Varbūt vajadzēja pārtraukt tērēt naudu neauglīgās slepkavības lietas izmeklēšanai bez kāda konkrēta uzvārda nosaukšanas? Prokuroram Kristeram Petersonam šķiet, ka šāds solis nebūtu bijusi pareiza rīcība. Viņš nolēma pabeigt izmeklēšanu, nosaucot vārdu un uzvārdu. Lai gan apsūdzētais aizstāvēties, diskutēt vai ko paskaidrot vairs nevar…
Pazīstamais politisko slepkavību eksperts amerikānis Džeimss Klārks (James W. Clarke) uzskata, ka zviedru prokurora slēdziens varētu būt tuvs patiesībai. Politiskās slepkavības visbiežāk veic viens pats cilvēks, kas:
- a) sevi uzskata par politiskās idejas karognesēju;
- b) viņam piemīt agresīvi un egocentriski centieni atrast populārus pretiniekus, kas ir spēcīgas personības, un tās apklusināt;
- c) apzinās, ka viņa paša dzīve ir neizteiksmīga un tukša un to var kompensēt, pievēršot sev uzmanību ar pazīstama cilvēka slepkavību;
- d) spēcīgas psihiskas novirzes, kas pieprasa pakāpties uz lielākas personības, lai tādējādi sevi kompensētu.
Ja reiz slepkava vēlas kļūt populārs, kāpēc tad Engštroms neatklāja un nepubliskoja savu nodarījumu? Džeimss Klārks uzskata, ka sabiedrības reakcija pēc populāra cilvēka (kā Ūlofs Palme) nogalināšanas nav viennozīmīga. Iespējams, Engštromam svarīgi cilvēki nepriecājās pēc notikumiem 1986. gada februārī, un šis apstāklis šāvēju samulsināja. Viņš pēkšņi vairs nevēlējās atzīties nodarījumā, jo nevarēja izbaudīt patriotiska varoņa statusu. Stīgs Engštroms nomira it kā pašnāvības rezultātā 2000. gadā, iedzerot lielu devu miegazāļu un alkoholu. Joprojām nav skaidrs, vai tā tiešām bija pašnāvība.
Kas ir zināms līdz šim?
Pa šiem gadiem ar Palmes slepkavības izmeklēšanas lietu nodarbojās daudz izmeklētāju un komisija pēc komisijas. Šobrīd ir skaidrs, ka izmeklēšanas sākuma periodā (80. gadu beigās) vadības groži tika piešķirti izcili neapdāvinātiem un nepiemērotiem cilvēkiem, kas iznīcināja pierādījumus, dokumentus, rīkojās neprasmīgi un galu galā noveda izmeklēšanas darbu līdz kraham. Viņi sekoja vienai vienīgai notikumu ķēdei, pārējās ignorējot. Protams, tika izvirzītas apsūdzības arī kādam konkrētam cilvēkam, kuru kā vainīgo marķēja premjera sieva. Taču viņas norādīto slepkavu tiesa attaisnoja.
Stīgs Engštroms jeb tā sauktais Skandia vīrs (tobrīd strādāja par reklāmistu apdrošināšanas kompānija Skandia) atradās liktenīgajā ielā netālu no notikuma vietas slepkavības naktī. Viņa liecības bijušas pretrunīgas un uzvedība – izcili savāda.
Uzvedība nevar būt iemesls, lai kādu publiski apsūdzētu slepkavībā. Protams, šādas apsūdzības varētu izvirzīt, ja būtu kādi tehniski pierādījumi. Tāpēc paši izmeklētāji nav vienisprātis par to, vai Engštroms būtu vai nebūtu jāuzskata par premjera īsto slepkavu.
Liela sabiedrības daļa cerēja, ka tiks demonstrēts slepkavības ierocis, kas būtu saistāms ar lodēm no notikuma vietas. Diemžēl pa šiem 34 gadiem tās ir deformējušās, uz lodēm nav atzīmju, kas ļautu tās piesaistīt kādam konkrētam ierocim, ja tāds arī atrastos.
Tā kā Engštroms kolekcionēja ieročus un viņa kolekcijā bija kāda pistole, kuras parametri varētu atbilst slepkavības ierocim (tā tika testēta un pārbaudīta laboratorijā), tad, iespējams, tieši šis aspekts izmeklētājiem šķita cerīgs.
Vienlaikus liekas savādi, kā reklāmists Stīgs:
- a) vēlu naktī pēkšņi varēja izskriet no savas darba vietas ar pielādētu ieroci,
- b) pēc tam zibenīgi uz galvenās ielas frontāli nošaut premjerministru;
- c) spēja tik nekļūdīgi un strauji atpazīt Ūlofu Palmi ar sievu tumsā februāra naktī?
No otras puses, izmeklētājiem ir zināms, kā uzvedas slepkavas tad, kad viņi atgriežas notikuma vietā, – viņi cenšas piedalīties izmeklēšanas gaitā un tiecas uzdoties par lieciniekiem. Engštroma uzvedība precīzi atbilstot šim šablonam.
Kam nepatika Palme
Zviedrijas populārais premjers sociāldemokrāts Ūlofs Palme nepatika ļoti daudziem. Iemesls nebija viņa raksturs vai personības īpatnības, bet gan realizētā politika un paustās idejas. Viņš bija cēlies no turīgas zviedru aristokrātu ģimenes, guvis labu izglītību, taču faktiski kļuva par izteikti kreisas orientācijas aktīvu politiķi.
Dienā, kad avīzēs parādījās ziņa par Ūlofa Palmes nāvi, daudziem zviedriem tas bija prieka brīdis – šis konstatējums nevienam nebija noslēpums. Būtībā slepkavība tika realizēta mazāk pret konkrēto cilvēku, vairāk pret viņa pārliecību. Turklāt tik harismātiska un verbāli prasmīga premjera kā Ūlofs zviedriem vairs nav bijis.
Palme bija pārliecināts, ka Zviedrija ir jāizveido par «tautas māju», kurā visiem iedzīvotājiem ir vienādas tiesības.
Viņš pieprasīja sociālo taisnīgumu un katras atsevišķas personas respektēšanu, garantējot sabiedrības toleranci pret absolūti visiem līdzpilsoņiem. Šāda nostāja nepatika konservatīvajiem dogmatiķiem un visu veidu ekstrēmistiem, kuru izpratnē pasaule nav jānolīdzina, bet gan jāturpina vertikalizēt.
Zināmā mērā var pat vilkt paralēles starp Ūlofa Palmes noslepkavošanu 1986. gadā Stokholmā un masu slepkavību Norvēģijas Ūtejas salā 2011. gadā.
Abos gadījumos slepkavas motīvi bija līdzīgi – nepieļaut sociāldemokrātisko ideju triumfu un tālāku izplatību valstī.
Daudziem nav patikas atbalstīt šādas idejas: visiem cilvēkiem būtu jādzīvo cilvēka cienīgos apstākļos; turīgie cilvēki varētu finansēt savu trūcīgo laikabiedru pārticību; nebūtu pieļaujama cilvēku vajāšana, noteiktu iedzīvotāju grupu represēšana un izstumšana.
Tā domāja Palme un viņa sekotāji. «Mēs esam nosodīti jau ar to, ka mums ir jādzīvo šajā sarežģītajā pasaulē uz zemes,» īsi pirms nāves Palme sacīja kādā intervijā amerikāņu televīzijai. «Tāpēc mums jādara viss iespējamais, lai padarītu līdzcilvēku dzīvi tik cilvēka cienīgu, cik vien iespējams. Šī nostāja ir manas politiskās filozofijas pamats.»
Taču bija daudz ļaužu gan Zviedrijā, gan ārzemēs, kuriem Palmes nostāja un ietekme nebija pa prātam. Tāpēc ir naivi uzskatīt, ka Ūlofu Palmi nogalināja amerikāņi tikai tāpēc, ka viņš iedvesmoja tautiešus pret karu Vjetnamā un pats piedalījās antiamerikāņu demonstrācijās, vai arī tie varēja būt kurdi (PKK grupējums) vai zviedru konservatīvie nacionālisti.
«Naids pret Palmi ir tikai daļa no lielā gigantiskā naida, uz kura bāzes pie mums ieradīsies trešais pasaules karš,» nekrologa tekstā avīzes Dagens Nyheter slejās 1986. gadā rakstīja žurnālists Ūla Lāgerkrancs. Šķiet, šie pravietojumi pamazām sāk piepildīties.
Vai būs jauni romāni un filmas par Palmes slepkavību?
Domāju, ka būs. Tikko Zviedrijas televīzija demonstrēja jaunu komēdijseriālu par Palmes slepkavības izmeklēšanas tēmu. Galvenais varonis filmā runā angļu valodā, un to būs ērti eksportēt uz ārzemēm. Turpināsies minējumi. Būs romāni, filmas un diskusiju klubi. Tā saucamā Palmes lapa Facebook tiek apmeklēta vēl enerģiskāk nekā agrāk, un privāto detektīvu pulciņam pievienojas aizvien jauni entuziasti, kas apņemas beidzot atšķetināt 34 gadus veco noslēpumu ar nosaukumu «Kurš nogalināja Ūlofu Palmi?» Jūnijā tai pievienojās vēl 1300 cilvēku ar mērķi noskaidrot patiesību. Pašlaik šajā kopienā ir 7200 privātdetektīvu, un izskatās, ka noslēpums tupinās mulsināt pasauli.
Kā uz šo visu raugās Ūlofa Palmes tuvinieki? «Mums ir dalītas jūtas,» medijiem saka Ūlofa dēls Mortens Palme.
«No vienas puses, ir konkrēts slepkava, bet, no otras puses, nav nekādu tehnisku pierādījumu. Vēl bija nepatīkami noskatīties, kā šo paziņojumu uztvēra un komentēja valsts juristu un žurnālistu elite,» teic nogalinātā premjera dēls. Mortenam šķiet, ka pats labākais būtu bijis tiesas process un fināls ar tiesnešu spiedumu. Taču arī šis rezultāts viņu apmierinot, lai gan punkts slepkavības lietai neesot pielikts.
*Muiža kopš 1843. gada piederējusi baltvācu muižnieku Knīrimu dzimtai. Voldemārs fon Knīrims (1849.–1935., profesors, agronomijas zinātņu doktors) lauku muižu ar saimniecību un zemi izmantoja savām vajadzībām kā vasaras mītni. Ūlofs Palme (V. Knīrima mazdēls) Skangaļu muižā pie sava vectēva pavadīja bērnības vasaras līdz 1935. gadam. Tieši šīs vasaras Latvijā esot parādījušas mazajam Ūlofam, ka sociālā netaisnība un šķiru sabiedrība nav labs risinājums viņa dzimtenei. Tagad šajā Palmes bērnības muižā Latvijā ir viesu nams.
