Kukaiņu pētnieks Uģis Piterāns: «30 gadu laikā varam nonākt bēdīgā situācijā»

Ar dabas pētnieka gēnu

Ir ticējums: ja pirmo pavasarī ieraugi dzeltenu taureni, būšot saulaina vasara, bet – ja raibu, tad piedzīvojumiem bagāta. Kukaiņu pētnieki jeb entomologi gan uz šo jautājumu raugās pavisam citādi, jo dažkārt lielāks piedzīvojums ir pamanīt nevis košu un iespaidīgu, bet gan pavisam mazu un neizteiksmīgu kukainīti, kurš var izrādīties ārkārtīgi rets un par norisēm dabā pavēstīt daudz vairāk.

«Mana ģimene ir dabas pētnieki – vectēvs pētīja ķērpjus, bet tēvs kukaiņus, un daba visu laiku man ir bijusi klātesoša. Bērnībā ļoti bieži tēvam pa pļavām līdzi staigāju. Neviens jau man nelika ar to nodarboties, bet likās interesanti, kā jau visiem bērniem – bērnība ir laiks, kad ar dabisku zinātkāri gribas visu tvert un izpētīt, un tā tas aizķērās un palika. Kaut kādos brīžos nopietnāk, citos atkal mazāk. Bija periods, kad vairāk pievērsos tieši kukaiņu fotografēšanai un zinātniskā izpēte palika malā, bet, kopš strādāju Dabas muzejā, zinātniskā puse atkal ir atgriezusies,» atmiņās kavējas Uģis Piterāns. 

Citi lasa

Marta Kalniņa

Drukātā prese

Jubilejas svinībās paziņo, ka jubilārs ir miris… Skumja ziņa «Rīgas Laiks» lasītājiem

Zane Piļka- Karaļeviča

Attiecības

Samanta dīvas tērpā dodas uz neparastu randiņu ar vīru. Viņu izvēle pārsteidz!

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Tā kā kukaiņu pasaulē ir daudz, nekad neesot garlaicīgi. Pašā kukaiņu pētniecības sākumā Uģi interesēja vaboles. Latvijā to ir kādas 3000 sugas, un, ja uzstāda mērķi ieraudzīt visas vaboļu sugas, to var darīt mūža garumā, jo līdz šim vēl neviens pētnieks visas sugas neesot atradis. «Ja kaut kādā brīdī apskati noteiktu sugu veidu, var atkal pamainīt fokusu, piemēram, no vabolēm uz spārēm, arī dienas tauriņiem mana karjerā pienāca laiks, tad naktstauriņiem, kuru arī Latvijā ir vairāk nekā divarpus tūkstošu sugu. Vēlāk ieinteresējos par blaktīm. Ir sugu grupas, kuras es jo­projām diez ko labi nepārzinu, piemēram, makstenes, zāģlapsenes un citas grupas. Taču zinātniskos nolūkos pētnieks parasti izvēlas vienu sugu grupu un pēta to skrupulozi.

Ir tāds teiciens: «Ja zini visu, tas nozīmē, ka nezini neko,»

 – un tas bija viens no faktoriem, kāpēc fokusējos uz blaktīm, jo vēlos būt eksperts, ne tikai apmierināt savu ziņkāri,» skaidro Uģis.

Jānoķer ne tikai bildē

Dabas muzejā entomologam ir noteikti uzdevumi – viens no tiem ir atjaunot un papildināt muzeja krājumu, kārtot, sistematizēt un papildināt to. Muzeja krājumā ir pārstāvētas dažādas kukaiņu sugas no Latvijas faunas, un ideālajā variantā jārūpējas, lai to būtu pēc iespējas vairāk un veidotos tāda kā paraugkolekcija – lai nākotnē, pēc 10, 50 vai 100 gadiem, tā kalpotu kā liecība par to, kādas kukaiņu sugas Latvijā dzīvo. Visā pasaulē tiek uzturētas šādas zinātniskas kolekcijas. Tas, ko redz muzeja apmeklētājs, ir tikai maza daļiņa, bet krājumā slēpjas daudzu tūkstošu kukaiņu indivīdu liela kolekcija. Ja kāds zinātnieks interesējas, tad viņam tā ir pieejama apskatei.

Jā, lai šādu kolekciju veidotu, ir jāiet dabā, jānoķer kukainis un diemžēl arī jānogalina.

Protams, mūsdienās entuziasts amatieris teorētiski var iztikt arī ar foto vai video tehnoloģiju piedāvātajām iespējām fiksēt un iemūžināt kādu sugu un kukaiņu ievākšana nav obligāti nepieciešama. Taču precīzam zinātniskam pētījumam ar to nepietiek, jo ir kukaiņi, kuru sugas pēc fotoattēliem precīzi noteikt nevar. Daudzas sugas ārēji ir līdzīgas, un mēs varam konstatēt atšķirības tikai tad, ja esam noķēruši kukainīti un pētām attiecīgajā palielinājumā. Dažkārt, lai precīzi noteiktu sugu, jāskatās trīs milimetrus lielam kukainim, piemēram, kāds ir pakaļkājas posmiņš – vai otrais ir garāks par trešo posmiņu. To mēs dabā vai fotoattēlā nevaram ieraudzīt. Īpaši retās sugas var būt līdzīgas parastākām sugām, bet ir svarīgi noteikt šīs atšķirības, tāpēc bez kukaiņu paraugu ievākšanas diemžēl nevaram iztikt,» atklāj Uģis.

Kukaiņu dabā ir daudz, Latvijā visas sugas vēl nav precīzi saskaitītas, un tas arī savā ziņā ir viens no biologu mērķiem – iespējami precīzi noteikt, kāda ir Latvijas fauna. Piterāns teic – var aptuveni minēt, ka kukaiņu sugu Latvijā ir ap 15 tūkstošiem, bet varbūt tomēr 17 vai pat 20 tūkstoši.

Klimatam mainoties, ienāk jaunas sugas

Taču fauna mainās un rodas arvien jauni izaicinājumi. Viens no tik tiešām neapstrīdamiem pārmaiņu iemesliem esot izdaudzinātās globālās klimata pārmaiņas. «Latvijā ir zināmas 530 blakšu sugas, bet ap 70 ir tādas, kuras parādījušās šeit, tieši pateicoties klimata pārmaiņām. Tās ir sugas, kuras pirms 50 gadiem nav nemaz pie mums bijušas, vismaz pētnieki tolaik tās nebija konstatējuši. Kad pirms septiņiem gadiem uzsāku intensīvāk nodarboties ar blakšu pētniecību, Latvijā bija zināmas aptuveni 400 šo kukaiņu sugas, dažu gadu laikā es un vēl daži, kas iesaistījās pētniecībā, esam sarakstam pievienojuši vairāk nekā 100 sugu.

Protams, pastāv iespēja, ka agrāk kaut kas vienkārši nav pamanīts un ticis palaists garām, taču te noder datu salīdzināšana ar kaimiņvalstīm, kurās arī ir līdzīgs klimats. Ja redzam, ka arī tur kāda suga pirms pārdesmit gadiem netika manīta, bet nu konstatēta aptuveni tajā pašā laikā kā pie mums, varam diezgan droši secināt, ka tā ir ienākusi, mainoties klimatam, kurš radījis tās izdzīvošanai un vairošanās iespējām piemērotus apstākļus. Piemēram, starp dienas tauriņu grupām jaunas sugas konstatēt ir grūti, bet 2013. gadā bija konstatēts drudzeņu zilenītis, kas ir īpatnējs ar to, ka dzīvo uz viena konkrēta auga – tumši zilās drudzenes. Augs ir vietējais, nav ienācis, ļoti lokāli sastopams. Ja pētnieks konkrētā laikā netrāpa šajā pļaviņā, var sugu viegli palaist garām.

Jaunatklātās sugas iedalās divējādi: tās, kuras tiešām ir ienācējas un parādījušās salīdzinoši nesen, un otra grupa – sugas, kas Latvijā dzīvo visu laiku, bet nav atrastas,» skaidro Uģis.

Visinteresantākie – aizsargājamie biotopi

Arī pētnieka darba sezona iedalās divās daļās. Vasaras jeb lauka darbu sezonā entomologs vairāk atrodas ārā, dabā – mežos, pļavās –, bet ziemas sezonā ievāktos materiālus apstrādā. Savus piedzīvojumus, pētot kukaiņus, Uģis Piterāns ir iemūžinājis blogā Uģa Piterāna Dabas blogs.

Kurp dodas kukaiņu pētnieks – vai tie ir meži, pļavas vai ūdeņu malas? «Teritoriju izvēle, kurp doties izpētē, ir katra pētnieka paša ziņā, ja vien nav kādi konkrēti pētījumi, kas paredz noteikt sugas, piemēram, specifiskā biotopā.

Pērn braucām uz Daugavpils novada pašu tālāko dienvidaustrumu stūri Piedruju, kur Daugava ietek Baltkrievijā, jo bija zināms, ka tur varētu būt atrodama viena krāšņlapseņu suga, kuru somu pētnieki bija redzējuši pirms pāris gadiem. Atradām!

Bet var arī braukt, vienkārši izvēloties, kur ir pēc iespējas vērtīgāki, interesantāki biotopi. Un tad pētīt, kas tur dzīvo, bez īpaša mērķa meklēt kādu konkrētu sugu.

Ja iedala Latviju pēc teritorijām, ir vietas, kur entomologiem ir mazāk saistoši darboties, piemēram, Zemgales plašumos ar intensīvo lauksaimniecību, kurā atrodami arī interesanti mežu pudurīši, bet kopumā tur daudzām sugu grupām daudzveidība ir krietni mazāka nekā, piemēram, Slīteres nacionālajā parkā vai tamlīdzīgās aizsargājamās teritorijās. Tās ir acīmredzami vērtīgas ne tikai no kukaiņu populācijas viedokļa, bet kopumā, raugoties uz dabas daudzveidību. Vēl, protams, svarīgi šajos laikos arī apsekot vietas, kas ir ārpus aizsargājamām teritorijām, bet kuras, iespējams, ir tikpat vērtīgas, taču tādu vai citādu apstākļu dēļ nav nokļuvušas aizsardzības statusā,» stāsta Uģis.

Viņš mēdz iesaistīties arī projektos, kuru uzdevums ir apsekot kādu noteiktu teritoriju vai pētīt noteiktas sugas izplatību. Piedalās arī dienas tauriņu monitoringa uzskaitēs, veicot dažādās vietās Latvijā noteiktu maršrutu, kurš katru gadu trīs reizes jāiziet konkrētos laika periodos, un jāveic uzskaite – dati tiek apkopoti, lai iegūtu tauriņu populācijas izmaiņu indeksu.

Kolekcionāra azarts

Tomēr Uģis Piterāns pats sevi dēvē par sugu mednieku: «Mani interesē ne tik daudz jaunās sugas kā tādas, tās nāk kā patīkams rezultāta blakus faktors, taču dabā ejot mani saista ieraudzīt iepriekš paša neredzētu sugu – tas var būt pat kaut kas it kā parasts, ko es līdz šim neesmu pamanījis vai mācējis atpazīt. Protams, jo ilgāk ar kukaiņu pētniecību nodarbojos, jo vairāk esmu redzējis. Ja man izdevies dienā ieraudzīt vismaz trīs līdz piecas sugas, kuras līdz šim neesmu atpazinis, tad forši, ir bijusi laba ekspedīcija. Tā kā mans interešu loks ir plašs – tauriņi, naktstauriņi, vaboles, plēvspārņi, blaktis u. c. –, tad katrā braucienā ko jaunu varu ieraudzīt un ir interesanti.»

Uģa nomedīto sugu sarakstā ir ap 4000 dažādību. Zināmo vaboļu sugu Latvijā ir ap trīs ar pusi tūkstošu, no tām viņš atradis vairāk nekā 900.

Pat ja tikai uz vabolēm koncentrētos, būtu ko darīt vēl daudzus gadus.

Ieraudzīto sugu statistikas medīšanai gan pietiek tikai ar nofotografētiem kukainīšiem – ir bilde, ir pierādījums. Uģis ar kukaiņu foto aizraujas kopš 2005. gada, taču jau no bērnības esot veidojis kukaiņu kolekciju – sācis jau aptuveni 10–12 gadu vecumā. Taču diemžēl no tās kolekcijas maz kas esot saglabājies. «Muzejā ir rūpīgi jāseko līdzi krājuma kolekciju uzturēšanai noteiktā stāvoklī, un šīs kolekcijas jāglabā īpašos apstākļos, jo tās ir interesantas ne tikai muzeja apmeklētājiem un zinātniekiem, bet arī citiem kukaiņiem, piemēram, labi zināmās kodes un vēl šis tas var nejauši iesprukt un sagrauzt krājuma kukaiņus. Mājās arī var nodrošināt kolekcijai līdzīgu kvalitāti kā muzejā, bet savulaik es to nebiju izdarījis un savu veikumu neuzglabāju pietiekami hermētiskās kastēs, tāpēc laika gaitā daļu no tā kāds sagrauza. No tāda viedokļa kolekciju uzglabāšanai ir jāpievērš liela uzmanība. Fotogrāfijas var arī pazust, tomēr tās ir vieglāk uzturēt, lai attēli varētu pārdzīvot gadu desmitus,» paskaidro entomologs. Mūsdienās visā pasaulē ir aktuāli muzeju krājumus arī digitalizēt.

Kukaiņu portretu māksla

Entomologam jābūt ļoti vērīgam un pacietīgam, iespējams, arī ar labu redzi, it sevišķi, dodoties dabā. Kukainīšus pētot detalizētāk, tiek izmantota speciāla optika, dažādas palīgierīces. Zelta laikmets Latvijas entomoloģijā esot bijis pagājušā gadsimta 50.–70. gadi, kad darbojās skaitliski daudz pētnieku, tomēr salīdzinot, kāda bija tehnika, speciālā literatūra, informācijas pieejamība un starptautiska datu apmaiņa, mūsdienās ir krietni vairāk iespēju konstatēt jaunas sugas. Arī Uģim Piterānam ir bagātīga bibliotēka ar specifisku entomoloģijai un dabas pētniecībai veltītu literatūru, kura, ja būtu pieejama tā laika pētniekiem, noteikti būtu veicinājusi vēl daudz plašākas sugu atklāšanas iespējas. Un internets, protams, dod iespēju visu atrast visur un uzreiz. Ja ir interese par kādu jomu, mūsdienās iespējas to realizēt un mērķtiecīgi darboties arī amatiera līmenī ir tik labas kā vēl nekad!

Tā arī paralēli pētniecībai attīstījās Uģa Piterāna aizraušanās ar kukaiņu fotografēšanu. Sākotnēji nobildējis ar visparastāko ziepju trauku vai telefonu, lai būtu dokumentēts fakts, ka sugu tiešām redzējis. Vēlāk jau radusies interese kukaiņus iemūžināt labākā kvalitātē, pētījis un eksperimentējis ar kamerām, objektīviem, bilžu apstrādi.

Rezultātā redzam, ka pat šķietami parasts kukainis, tuvplānā pareizā rakursā nobildēts, ir neparasti interesants un skaists. Krāsas, faktūras, formas – īsts dabas mākslas darbs!

Kukaiņu fotografēšana pasaulē ir kustība, nav jābūt dabas ekspertam, tikai jāķeras pie kameras. Ja putnu vērošana ir izplatīta un ierasta nodarbošanās un hobijs daudziem, ne mazāk aizraujoša var būt, piemēram, tauriņu, spāru vai vaboļu vērošana un medīšana fotoattēlos.

Jāsargā, kamēr vēl nav par vēlu

Bažījoties gan par klimata pārmaiņu, gan bioloģiskās daudzveidības radītajām sekām, ne tikai dabas eksperti, bet arī politiķi pat Eiropas Savienības līmenī ceļ trauksmi par kukaiņu populācijas samazināšanos un tādējādi draudiem dažādām ekosistēmām un cilvēku labklājībai, taču, klausoties entomologa stāstītajā, šķiet, ka mazo faunas pārstāvju ir krietni daudz, un, ja vēl visi nemaz nav atklāti, kāpēc uztraukties? Taču Uģis zina teikt, ka jebkurā pasaules daļā, kur cilvēks, intensīvi saimniekojot, noplicina dabas daudzveidību, agri vai vēlu tik tiešām cieš visi. «Lielā daļā Eiropas Savienības valstu, kur bioloģiskā daudzveidība ir noplicināta, ja gribam redzēt ko no dabiskas dabas, kas nav lauksaimniecība vai stādītie plantāciju meži, tad tās ir tikai īpaši aizsargājamās teritorijas un dabas parki.

Latvijā pagaidām situācija ir labāka, tomēr dabas aizsardzības speciālistus satrauc, ka, turpinot iet intensīvas saimniekošanas virzienā, sekojot tā saucamo attīstīto valstu pēdās, varam nonākt tikpat bēdīgā situācijā – tikai ar laika nobīdi kādi 30–40 gadi.

Patlaban vēl mums ir iespēja saglabāt dabas vērtības, nedrīkstam pret to izturēties vieglprātīgi, lai neattaptos tad, kad būs jau par vēlu,» pārliecināts eksperts.

Nesen medijos izskanēja ziņa, ka Latvijā ir samazinājies bioloģisko saimniecību skaits, kuras audzē bites, jo līdzās atrodas daudz konvencionālo saimniecību, kas īsteno intensīvas lauksaimniecības prakses, un līdz ar to nav iespējams nodrošināt bioloģiskās sertificēšanas standartiem atbilstošu medu. Ja medus bitēm ir slikti, tad skaidrs, ka arī savvaļas bitēm ir slikti. Savukārt savvaļas bišu sugas ir ļoti nozīmīgas bioloģiskajai daudzveidībai dabā.

«Medus bite nekad nebūs apdraudēta suga, jo cilvēks par to parūpēsies,

ir bijuši pat pētījumi, ka daudzos gadījumos tur, kur ir daudz bišu stropu, savvaļas bišu daudzveidība nedaudz samazinās, jo bites ir diezgan agresīvas konkurentes par teritoriju un ziedu nektāru – medus bite spēj to savākt ātrāk un vairāk nekā savvaļas sugasmāsas. Visam jābūt līdzsvarā. Savvaļas bišu sugu Latvijā ir ap 300, ieskaitot kamenes u. c., kuras liela daļa cilvēku pat varbūt nezina un neatpazīst. Tām vajag nektāraugus, ziedošās pļaviņas, nevis milzīgus monokultūru laukus, tām vajag arī drošas vietas, kur ligzdot. Jo vienveidīgāka ainava, jo mazāka sugu daudzveidība tajā,» skaidro Uģis Piterāns un uzsver, ka rūpes par dabas daudzveidību nav tikai zinātnieku atbildība, bet gan katrs mēs ar savām ikdienas izvēlēm radām ietekmi.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.