Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Identitātes meklējumi
Labdien, es no Krievijas! Tiesa, skolu jau apmeklēju Rīgā. Stāsts ir garš, bet galvenie atslēgvārdi ir – sencis, koksne un Jūrmala. Manu tēvu, kokapstrādes inženieri, uzaicināja strādāt Latvijā. Atteikties nespēja, jo te taču ir jūra un Laima Vaikule. Daudzi brīnās – tev visus šos gadus bija Krievijas pilsonība? Tev – Latvijas patriotei, kas runā un raksta valsts valodā labāk nekā daži latvieši?
Redziet, personības un identitātes nobriešana nenotiek vienā dienā. Nekad nezināju, kur piederu. Man te bija tikai mamma un tētis. Īstas ģimenes svinības ar kārtīgiem radu strīdiem dabūju tikai vasaras brīvlaikā. Tāpēc pasi ar divgalvaino ērgli turēju cieši.
Latviju kā savu zemi sajutu lēnām. Sākotnēji dzīvoju krievu kultūrtelpas burbulī, kur Latvija eksistēja tikai formāli. Taču jau skolas laikā jutu – kaut kā pietrūkst. Vēlāk sapratu, ka tā ir identitāte.
Nebiju no tiem, kas stāv uz vienas zemes, bet prātā auklē citu.
Tomēr, runājot līdzībās, man vajadzēja iemācīties peldēt ezerā, kurā pirms tam biju tikai pamērcējusi kājas. Tas nenotiek uzreiz. Viens latviešu draugs, tad nākamais. Pirmā grāmata latviešu valodā, otrā. Teātra izrāde, vēl kāda. Pirmais no sirds nosvinētais 18. novembris. Pirmās dusmas, redzot savu tautiešu netaisnīgu attieksmi pret Latviju.
Latvijas pilsonības iegūšana kā konstruktors
Pirmoreiz par pilsonības maiņu iedomājos pēc augstskolas absolvēšanas. Krievijas vēstniecībā man draudēja: ja atteiksies, neatgūsi! Iesniegumu atmeta trīs reizes, piesienoties atstarpēm starp vārdiem. Izturēju. Tad sākās birokrātija – uz Maskavu jāsūta vēstule, lai pretī saņemtu izziņu, ka man nav nodokļu parādu. Pasts vēstuli pazaudēja – biju pieļāvusi kļūdu, nenosūtot ierakstītu. Man rokas nolaidās, toties atradās mūža mīla. Kāda vairs pase, ja ar mīļoto jādzer liķieris un jārunā līdz četriem rītā! Taču šīs sarunas pārtrauca karš. Tas pielika punktu šaubām un slinkumam – nevēlos piederēt teroristu valstij. Rīkojos zibenīgi.
Latvijas pilsonības iegūšana ir kā konstruktors, kas jāsaliek aizvērtām acīm. Tas sastāv no divām daļām: iegūt pilsonību un atteikties no iepriekšējās. Vispirms tu iegūsti garantijas vēstuli, ka iegūsi Latvijas pilsonību, kad atteiksies no citas valsts pilsonības. Savukārt, ja nav garantijas vēstules no Latvijas – pat neceri izkļūt no Krievijas! Visbeidzot, kad visi dokumenti kārtībā, dod svinīgu solījumu Latvijas Republikai un tad atkal gaidi ar maisu (tikai šoreiz daudz priecīgākā noskaņojumā).
Nauda šim pasākumam birst kā lapas no naudas koka, ko stresā aizmirsu laistīt. Šķiet, būšu iztērējusi ap 800 eiro. Ne viena, ne otra valsts neakceptē dokumentus, ja tie nav tulkoti un notariāli apliecināti. Pakalpojumu cenas – astronomiskas.
Vai es sūdzos? Nemaz. Ja vajadzētu, maksātu vēl.
Jāsaka, valodas līmenis, ko prasa eksāmenā, ir nepelnīti zems. To nokārtot var ikviens sevi un valsti cienošs cilvēks. Eksāmens vēsturē un Satversmē ir sarežģītāks, bet arī tajā nav nekā tāda, kas nebūtu rakstīts grāmatā, kuru var nopirkt par sešiem eiro. Jautājumi diezgan specifiski. Vai Latvijas valsts budžets var tikt nodots tautas nobalsošanai? Kādas sekas bija krustnešu iebrukumam Latvijas teritorijā 13. gadsimtā? Kādi apstākļi veicināja lauksaimniecības un rūpniecības attīstību 20. gadsimta sākumā? Nu, nu, pasaki godīgi, cik daudz no tā tu zināji?
Atkal un atkal jāgaida
Pēc eksāmenu nokārtošanas atkal jāgaida. Šoreiz Latvijas pilsonības garantijas vēstule. Tur joki mazi. Mans vārds ceļo pa instancēm, jo apstiprinājums tam, ka neesmu savārījusi ziepes, jāsaņem no Satversmes aizsardzības biroja, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra, Valsts drošības dienesta, Militārās izlūkošanas un drošības dienesta, Iekšlietu ministrijas Informācijas centra, Valsts robežsardzes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes, Valsts policijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Aizsardzības ministrijas Nacionālo bruņoto spēku Militārās policijas, Ārlietu ministrijas Materiālās palīdzības fonda, Tieslietu ministrijas Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes. Noguri lasīt? Es, lūk, arī noguru. Bet nekādas čīkstēšanas! Es cīnos par privilēģiju šķērsot tiltu starp Eiropu un elli.
Priecīga soļoju uz Krievijas vēstniecību ar garantijas vēstuli. Pretī ēkai – protestētāji uz pilnu klapi atskaņo dziesmu par bairaktaru. Pūlis pie vēstniecības – neapmierināts. Man toties bija bail no prieka sākt dejot un dziedāt līdzi. Iesniedzu garantijas vēstuli, no Maskavas saņemtās izziņas, ka man nav nodokļu parādu, ka neesmu krimināli sodīta, ka uz mani neattiecas obligātais militārais dienests. Runā, ka krievu čaļus šobrīd no Krievijas pilsonības neatbrīvo. Pildi pienākumu, vicinot ieroci! Paldies tev, nejaušības brīnum, ka iedevi man divas X dzimumhromosomas!
Atkal jāgaida. Saka – vismaz pusgads, kamēr Krievijas birokrātiskais aparāts secinās, ka esi gana laba, lai tevi izspertu laukā no pilsonības. Daži gaidot divus gadus.
Man paveicās. Pēc pusgada biju brīva. Kļuva drusku vieglāk elpot.
Janvāra beigās PMLP mazā telpiņā sveču gaismā devu uzticības zvērestu Latvijai un noklausījos prezidenta uzrunu. Svinīgi, bet arī jokaini. Es šai valstij vienmēr esmu bijusi uzticīga, pat vairāk nekā daži, kas pilsonību ieguva kopš dzimšanas. Zinu ka un kad lietojumu, arī biezpiens ar siļķi man tīri labi garšo. Varēja jau man tomēr ātrāk to pilsonību piešķirt.
Vai viss? Kā tad! Pilsonība kabatā, bet Ministru kabinetam formalitātes vēl jāsakārto. Ak, un vēl pase jāgaida! Kā zināms, šopavasar tas ir izaicinājums.
Daudz domāju, vai tagad drīkstu Latviju pilntiesīgi uzskatīt par savu zemi. Atbraucu te ar mammu un tēti, neviena cita rada man te nav. Un pat viņu šeit vairs nav. Vecāki mani te atveda un atstāja. Negaidīti un samērā agri. Kādā grāmatā par Irānas bēgļiem lasāms: ´Tā kā šajā zemē nav apglabāts neviens, kurš tev pieder, šī zeme tev nepieder. Tagad Latvija ir mana zeme. Uz visiem laikiem. To sapratu un pievērsos savai mīļākajai nodarbei, ko daru ik reizi, šai tēmai pieskaroties, – raudāšanai.
Šodien Ministru kabineta sēdē paredzēts izskatīšanai rīkojuma projekts ar ID numuru 23-TA-315. Kādam tie ir tikai cipari. Man tas ir viens no svarīgākajiem notikumiem – rīkojuma projekts Par uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā. Ar šo rīkojumu Latvijas pilsonībā tiks uzņemtas 68 personas. Ar vienu no viņām jūs tikko iepazināties.
