Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā tas sākās?
Kristīnes stāstu daudzi jau zina. Viņa dzīvoja Mozambikā, kur audzināja dēlu un vadīja kopā ar bijušo vīru, latvieti, izveidoto viesnīcu un savu juridisko konsultāciju biroju. Un tad Mozambikā satika Dienvidāfrikas pilsoni Johanu, kurš palīdzēja nomainīt plīsušo auto riepu. Pēc četriem attāluma attiecību gadiem pieteicās meitiņa, bet attiecības jau ira pa vīlēm. Un tad sāka izpausties partnera dusmas un vardarbība, kas kļuva tik bīstama, ka Kristīne ar bērniem glābjoties bēga uz Latviju. Sazinājās ar juristiem, patvērās pie māsas, viss bija mierīgi. Taču bija jādodas uz Mozambiku sakārtot uzņēmuma lietas, un Kopenhāgenā Kristīni aizturēja, jo izrādījās, ka pēc Johana prasības viņu par saskarsmes tiesību pārkāpumu un citiem nodarījumiem apsūdz un pieprasa izdot tiesāšanai Dienvidāfrika. Dienvidāfrikā draudēja pat 15 gadu ilgs cietumsods, izdzīvošanai bīstama cietumu sistēma un bezgalīgi ilga tiesāšanās. Pēc tam sākās pusotra gada murgs. Kristīnes aizstāvībā iesaistījās ļoti daudzi Latvijas cilvēki, tostarp valdības vīri, diplomāti un žurnālisti. Burtiski pēdējā brīdī izdevās panākt Kristīnes izdošanu Latvijai.
20. aprīlī Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pieņēma lēmumu Kristīni sodīt ar divus mēnešus ilgu brīvības atņemšanu un, tā kā pirmstiesas ieslodzījumā jau bija pavadīts daudz ilgāks laiks, tad tūlīt arī atbrīvot pavisam.
Otras puses viedoklis nav mainījies. Johans un viņa advokāts to ir pauduši – ka Johans nekad nav bijis vardarbīgs, bet grib audzināt savu bērnu.
– 20. aprīlī tiesa pieņēma lēmumu, ka sods jau ir izciests un jūs jāatbrīvo. Ko jūs izjutāt, to uzzinot?
– Lēmumu es gaidīju savā istabā, jo tiesa notika attālināti. Sēdēju un gaidīju. Bez 20 minūtēm pulksten 12 atnāca apsardze, atvēra lodziņu un teica: «Es būšu labais baltais balodis, es atnesu jums labu ziņu! Taisieties, jūs atbrīvo!» Man bija ļoti maz mantu, ātri saliku savā kastītē, un burtiski pēc divdesmit minūtēm mani izveda ārā.
Es līdz pēdējam īsti neticēju, jo biju piedzīvojusi tik daudz pieviltu cerību un biju pieredzējusi, kā mani Dānijā tiesas zālē atbrīvo, bet tūlīt atkal apcietina. Tikai tad, kad cietuma durvis aiz manis bija aizvērtas, asaras lija aumaļām. Krustdēls mani sagaidīja, un braucām mājās.
– Kas bija pats pirmais, ko brīvībā gribējāt izdarīt?
– Apņemt bērnus. Sajust viņu sirsniņu, rociņas un elpu. Doma par šo brīdi man arī ļāva to visu izturēt. Abi bērni mājās skrēja pretī, mani apķēra un nelaida vaļā. Mums pat vārdu nebija.
– Meitiņu jūs šā pusotra apcietinājuma gada laikā kaut reizi bijāt satikusi?
– Nē, uz Dāniju viņu vest nebija droši, jo tad bērns vēl bija Interpola meklēšanā, bet šeit Latvijā es to ieslodzījuma vietā pati negribēju. Man vajadzētu kārtot speciālu atļauju, lai varētu viņu apķert, tad es varētu uz piecām minūtēm bērnu paņemt rokās – bet kā tad es uzreiz pēc tam viņu atgrūstu? Es to nevarētu… Tā bērnam būtu tāda trauma! Nolēmu gaidīt, jo jau redzēju gaismu tuneļa galā. Bet dēliņš brauca pie manis arī uz Dāniju, daudz ko varējām izrunāt.
– Mazajam Edgaram ir 11 gadu. Kā jūs viņam skaidrojāt visus šos notikumus pusotra gada garumā?
– Sākumā bērniem nekas netika stāstīts – mamma aizbrauca komandējumā un neatgriezās pēc nedēļas, bet aizkavējās darbā. Mazajai pat teica, ka lidmašīna salūzusi.
Kad Dānija pieņēma lēmumu mani izdot Dienvidāfrikai, es pati Edgaram, kad viņš atbrauca ciemos, pateicu: diemžēl mamma ir aizturēta, bet dara visu, lai ātrāk tiktu mājās.
Bērnus lūdzu ticēt, ka mūsu mīlestība uzvarēs un es tikšu mājās.
Dēlam sākumā bija ļoti bail, viņš redzēja, ka mans partneris Dienvidāfrikā bija vardarbīgs un pēc tam draudēja atņemt māsiņu, tāpēc māsu ļoti sargāja un jutās atbildīgs par mani.
– Kādu jūs redzat savu nākotni? Kur dzīvosiet, kā uzturēsiet bērnus?
– Dzīvošu, protams, Latvijā. Un strādāšu. Esmu strādājusi visu savu mūžu. Pēc izglītības esmu juriste, daudzus gadus esmu strādājusi arī biznesa vadībā un mārketingā. Tikai vispirms gribu tikt galā ar savām emocijām un pavadīt laiku ar bērniem, lai atgūtu to, kas zaudēts. Tas pusotrs gads bērniem bija ļoti grūts. Tagad beidzot atkal varēsim būt kopā un kopā mācīties.
– Jūs Mozambikā bijāt līdzīpašniece viesnīcai Blue Moon, jums bija arī konsultāciju uzņēmums. Kas ar to visu notiks?
– Man bija sava juridiskā prakse, kur sniedzu konsultācijas kompānijām, kas uzsāka biznesu Mozambikā. Bet kompānija nevar ilgi strādāt bez īpašnieka klātbūtnes, un es no Latvijas droši izbraukt nevarēšu, tādēļ tā būs jāslēdz. Viesnīca joprojām darbojas, to vada mans bijušais vīrs, bet šobrīd robežas ir slēgtas vīrusa dēļ, un viesu nav. Cerēsim, ka tas sakārtosies. Bet savu dzīvi redzu Latvijā.
– Viss sākās ar to, ka jūs abi ar bijušo vīru, latvieti, pārcēlāties uz Āfriku. Drosmīgs solis – doties uz Āfriku un sākt visu no nulles. Kāpēc tā bija jādara?
– Latvijā mēs sākām pazust rutīnā un atsvešināties. Bijām jau 15 gadu precējušies, taču mums neizdevās radīt bērniņu. Vīrs vadīja mūsu kafejnīcu, kur gatavojām ēdienus privātiem uzņēmumiem pusdienām, es strādāju kā biznesa mārketinga konsultante. Biju no tiem cilvēkiem, kam darbs aizņem lielu daļu dzīves. Sapratām – ja neko nemainīsim, mēs viens otru pazaudēsim.
Tad vienā februāra vakarā sēdējām pie kamīna un izdomājām, ka jāpārceļas uz siltajām zemēm, jo es ļoti salstu, man nepatīk auksts laiks.
Iegriezām globusu un ielikām pirkstu. Tā bija Taizeme. Sapratām, ka taju valodu grūti iemācīties, un izšķīrāmies par Āfriku. Mēs ar pirmo vīru iepazināmies Āfrikā, kad bijām nosūtīti komandējumā. Un man Āfrika iekrita sirdī. Sākumā aizbraucām uz Dienvidāfriku, izveidojām pirmo viesnīcu, bet tur mums nepatika augstās noziedzības dēļ, šo īpašumu pārdevām un devāmies uz Mozambiku. Tur uzcēlām savu viesnīcu. Valsts ir ļoti nabadzīga, cilvēki ļoti nabadzīgi, bet mēs jutām no viņiem pateicību par katru sīkumu, kur varējām kaut ko palīdzēt. Es arī sāku savu juridisko praksi. Iemācījos portugāļu valodu, vadīju viesnīcu, un man bija savs konsultāciju bizness. Daudzām vietējām ģimenēm vajadzēja juridisko palīdzību, jo cilvēki, kas nemāk lasīt un nezina likumus, tur bieži tiek apkrāpti. Palīdzējām labdarības projektos, viesnīcā vācām naudu dzeramā ūdens sistēmai un skolai, lūdzām, lai mūsu viesi ved zīmuļus un grāmatas. Āfrikā pēkšņi pieteicās arī dēliņš, un es biju septītajās debesīs.
– Jūs uzcēlāt kopīgu viesnīcu, piedzima dēls… Kas notika ar jūsu abu attiecībām?
(..)
Pilna intervija un citi interesanti materiāli jaunākajā žurnāla IEVA numurā.
