Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad otrdienas vakarā pēc kora mēģinājuma uzzināju, ka pēkšņi mūžībā aizsaukts Maestro Edgars Račevskis, viens pēc otra domās uzplaiksnīja mirkļi, notikumi, emocijas.
Un vairums no tiem tik spilgti un unikāli. Izcils diriģents, kura atstātais mantojums Latvijas koru kultūrā ir vēl nenovērtēts un pilnībā neapzināts.
Radio koris, Gaudeamus, Jāzepa Vītola dienas Gaujienā, aktīva darbība Latvijas skolotāju koru kustībā, komponēšana – nepagurstošs un vienmēr idejām pilns cilvēks.
Dzīvā atmiņā pirms pāris nedēļām izskanējusī saruna ar Arni Krauzi Latvijas Radio, kur profesors dalījās stāstos gan par savu dzīvi, gan darbu, un pilns apņēmības gatavojās klātienes mēģinājumiem ar saviem vīriem, lai 2023.gadā atkal kāptu Mežaparka jaunās estrādes tribīnē diriģēt savu vizītkarti „Mūžu mūžos būs dziesma”…
Mūsu, diriģentu atmiņās vienmēr būs dzīvs Maestro unikālais žests, kāda nav nevienam – viņa smalkās plaukstas un pirkstu kustības, ko arī mums, saviem studentiem profesors centās iemācīt. „ … ir jāprot parādīt skaņas noņemšanu uz katru sešpadsmitdaļu, vai tā būtu pirmā vai ceturtā vienā mājienā, kustībā tai ir jābūt atšķirīgai…” , – apmēram šādu pamācību atceros no kādas savas diriģēšanas stundas.
Viņa rokas it kā spēlējās ar skaņām, ieķērās skaņā un darbojās ar to tikai sev vien raksturīgās kustībās, lai caur tām notis pārtaptu vēstījumā, enerģijā. Stundās runājām krāsu valodā par dziesmām, kādā krāsā katrs konkrēto dziesmu redzam un dzirdam, atmiņā palikusi J. Vītola dziesma „Bērzs rudenī”, kur mūsu krāsu izjūtas ļoti atšķīrās.
Virsdiriģents – meistars, kurš nenogurstoši cīnījās kopmēģinājumos par katru komponista akcentu, noklusinājumu, vārda izcēlumu un citām svarīgām izteiksmes detaļām ikvienā dziesmā, ko gatavoja lielā kopkora priekšnesumam Mežaparkā.
Visi Latvijas koristi atcerēsies kopmēģinājumus ar J.Vītola „Upe un cilvēka dzīve” vai „Ar kristālspodriem stariem”, L.Garūtas „Mūsu Tēvs debesīs” un V.Kaminska „Mūžu mūžos būs dziesma”, bet pāri Mežaparka priedēm viņa vadītās dziesmas vienmēr izskanējušas pārliecinoši, drosmīgi un emocionāli dziļi.
Ir bijis laiks, kad daudz kopā strādājām kā kolēģi Dziesmu svētku veidošanas procesā. Kādas tik epizodes nav piedzīvotas virsdiriģentu pulkā – kaislīgas kāršu spēles, karsti strīdi par kādu koprepertuāra dziesmu, nopietnas sarunas par jauno diriģentu izglītošanu un izglītības kvalitātes apdraudējumu, kas profesoru satrauca pēdējos gados, par mūzikas ideāliem un atklāsmēm.
Lai gan Maestro vairākkārt aicināja kļūt par TU sarunu biedriem, tomēr nespēju to mainīt, jo cieņa pret viņu ar gadiem ir tikai augusi.
Citi lasa
Kopā piedzīvoti skaisti koncerti un nopietni mēģinājumi, no tiem visdziļāk atmiņā iespiedies Tālivalža Ķeniņa mūzikas autorkoncerts ar paša komponista klātbūtni, ko dziedājām Edgara Račevska vadībā ar toreizējās Konservatorijas Kordiriģēšanas nodaļas kori 80.gadu beigās. Joprojām ausīs skan Svešie dārzi, Nogrimušā pilī, Vakarā.
Maestro Edgars Račevskis bija ļoti cienīts un mīlēts virsdiriģents, jo viņa rokās kopkoris vienmēr skanēja dzīvi un elpojoši. Ar patiesu prieku un aizraušanos vai pazemību un mīlestību, bet allaž enerģētiski piesātināti un kaismīgi.
Gaišas un spilgtas atmiņu mozaīkas paliks vienmēr sirdī, domājot par Edgaru Račevski – manu diriģēšanas profesoru, diriģentu un virsdiriģentu. Izsaku sirsnīgu līdzjūtību ģimenei un visai Latvijas kordziedātāju saimei.
