«Negaidījām, ka kaut kas tāds varētu notikt. Taču atceros, ka pirms divām vasarām Romāns ārstējās slimnīcā, un reiz mēģinājumā viņam kļuva slikti, un viņš atteicās dziedāt pāris izrādēs. Pēc tam jau atkal bija labā formā, jo Romāns bija spēcīgs un enerģisks. Viņš pat veiksmīgi izturēja laiku, kad mēs – vairāki kolēģi – saslimām ar kovidu. Lai gan bijām blakus vienā ģērbtuvē, tika cauri sveikā,» sarunā ar PDz atceras operdziedātājs Krišjānis Norvelis.
«Romānam bija unikāla, spēcīga balss, plašs diapazons. Otra tāda basa šobrīd Latvijas operā diemžēl nav. Viņš bija vienīgais, kuram varēja uzticēt specifiskas lomas, kur nepieciešams pamatīgs, klasisks bass.
Tā arī klausītājiem nebūs lemts novērtēt viņa Fjesko viņa izpildījumā pandēmijas laikā iestudētajā Verdi operā Simons Bokanegra…»
Draugi un kolēģi Romānu Poļisadovu atcerēsies kā inteliģentu, solīdu cilvēku ar labām manierēm. Viņam bijušas dziļas zināšanas par operu un tās vēsturi.
«Romāns vienmēr sekoja līdzi opermākslas notikumiem pasaulē, kolekcionēja operdziedātāju attēlus, grāmatas par mūziku un mākslu. Dziedāšana viņam bija otrā profesija, jo vispirms viņš bija studējis arhitektūru, Romāns lieliski zīmēja. Tāds vispusīgs cilvēks. Kā kolēģis viņš bija ļoti uzmanīgs – visus vienmēr apsveica dzimšanas dienās.»
Romānam piemitis arī ironisks humoriņš, bet viņš nekad nevienu neesot aizvainojis.
«Romānam garšoja labs vīns. Taču, ja nopirka pudeli dārga vīna, pats vairāk par vienu glāzi neizdzēra. Viņš prata baudīt ar mēru,» atceras Norvelis.
Aizkustinošus atvadu vārdus Romānam veltīja arī kultūras ministrs operdziedātāja bijušais kolēģis Nauris Puntulis.
«Ar Romānu reizē ienācām Latvijas Nacionālajā operā, un esam 25 gadu laikā dziedājuši neskaitāmas izrādes Baltajā namā un viesturnejās ārvalstīs. Taču, kā jau dzīvē, tieši pirmā reize visbiežāk ir arī atmiņā visspilgtāk paliekošā.
Mums abiem tas bija Kārļa Marijas Vēbera operas Burvju strēlnieks iestudējums 1994. gadā Liepājas teātrī – pirmie soļi uz teātra skatuves, pirmā izrāde operdziedātāju karjerā, kad, izrādes iestudēšanas laikā dzīvojot vienā istabiņā, viens otram uzticējām ne tikai Mūzikas akadēmijas vokālajā nodaļā iegūto pieredzi, bet arī visus savus slēptākos profesionālās nākotnes sapņus, mērķus un ieceres,» atmiņās gremdējās Puntulis.
«Romāns radījis izcilus un neaizmirstamus skatuves darbus un pilnīgi noteikti būtu radījis vēl. Romāns paliks Latvijas operas vēsturē kā unikālas balss īpašnieks, arī kā paraugs ikvienam operas māksliniekam. Grūti atrast vēl kādu, kurš ikkatrā jauniestudējumā tik atbildīgi un detalizēti izstudētu visu pieejamo informāciju par izrādi un savu lomu, grūti atrast otru, kas tik ļoti mīlētu savu operdziedātāja profesiju, kā to mīlēja viņš.»