Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Laiks arvien tālāk nes mani prom no pavadītā nogriežņa Gaiļezera hospitāļa, 5G nodaļā pilnu 4 nedēļu garumā. Jūtu – jo tālāk aiziet, jo mazāka iespēja, ka uzrakstīšu. Kaut mazliet. Četras nedēļas hospitālī šodien ir gana daudz. Neattīstīšu diagnozi, tā ir gana sarežģīta un sākuma dienās bija visādi. Par dažām citām lietām.
Pirmkārt, paldies maniem bērniem, kuri veda, nāca, nesa, zvanīja. Ne tuvu neesmu īstais vīrs, kurš morāli tiesīgs stāstīt par pareizām ģimenes būšanām. Taču – jā, tā bija ģimenes sajūta, pat vairāk – tāda kā mafijas saikne. Kolātu mafija.
Paldies cilvēkiem, kuri zvanīja un atnāca ciemos. Bija kluss mulsums, dzirdot un atnākam ļaudis, par kuriem nu nekādi nevarēju iedomāt, ka viņiem tas būtu nozīmīgi. Vissirsnīgākais paldies. pat ne tik daudz par grāmatām un kādu gardumu, bet par šo pārsteiguma dzirksti, kas paliek, iekodējas un vērš labāku arī pašu apmeklējamo objektu.
Ja dzīvo, jā tieši dzīvo, hospitālī ilgāku laiku, jau kļūsti par daļu no šīs sociālās konstrukcijas. Jau zini paradumus, režīmu, tā vai cita cilvēka īpatnības, nodaļas darba ritmu. Sākumā, kamēr guļu, kā plekste, vēl nē, taču vēlāk esmu jau tiktāl savējais, ka mutīga sanitārīte, uzzinot, ka nu jau eju mājās, izsaucas – vai, jūs tak mierīgi varētu līdz Ziemassvētkiem, cita piegrūž elkoni – tā nemaz neesot smuki slimniekam teikt. Taču teikts bez liekulības un mazliet iekrāso atmosfēru, kādu izjutu. Un izjutu pavisam savādāk, kā biju iztēlojies sākumā. Es zinu, ka daudziem pazīstamiem un mazāk pazīstamiem lielais RAKUS hospitālis saistās ar pavisam citādākām sajūtām, piemēram, no tuva cilvēka tur atvadoties. Ir dažādi. Likteņa hronometri tikšķ katram citādi, ar nezināmiem galapunktiem.
Bet tikām es «šajā pusē». Mūsu palātā savākti vīri, par kuriem, tfutfutfu var teikt, ka tie vēl celsies, ies un darīs un – jā, maksās nodokļus. Lai mazliet adrenalīna, kādu nakti uzplečoti kungi palātā ieved… zeku no Centrālcietuma, kurš tūlīt pieprasa tiesības iet pīpot.
Apsardzes priekšnieks iecērtas, nekāda smēķēšana nebūs… Vārds pa vārdam un jau iet vaļā grūstīšanās. Divi būdīgi apsardzes vīri palaidni ātri noloca. Nu zeks vaid, ka nepamatoti sabukņīts, apsargs raksta ziņojumu. Pēc dienas eksotiskais pacients jau prom. Tāda maza, nerātna dzirksts slimnīcas rutīnā…
Citās istabiņās stāvoklis, maigi sakot, dažāds, cilvēki kopjami, māsiņas un sanitāri skrien, vaidi, sāpes…
Vakarā staigājot pa jau tukšajiem gaiteņiem, atnāk tā sajūta, ko aprakstījis Dzejnieks: «…man vēl ir laiks dots te vārtīties miglā un mēnesī bubināt; un gaidīt, ka nāks kāds ar cukurgraudu un siltu roku man klāt». Man vēl ir laiks dots. Lielajā laika valūtas maiņas punktā vērtība pieaug. Dienām, stundām, minūtēm. Vai varēšu iepirkt, cik vēlos? Un cik tad es vēlos? Katrā ziņā noķeru sajūtu, ka laiks jāaizpilda. Tad nāk tā vērtības sajūta.
Ārstējošais ārsts Mihails Tarasovs. Enerģisks, darbu zinošs, harizmātisks jauns cilvēks ar prasmi man un citiem sakarīgi izstāstīt, kas notiek, ko darīsim, ko jāmaina. Un arī to, ka pēc divām nedēļām, kad rādītāji tā kā labāki un jau runas par mājās laišanu, pēkšņi – ziniet, nepatīk man x,y un z vērtības… Nāksies vēl pie mums padzīvot. Godīgi.
Rādītāji saniķojas, slimība sapsihojas, man deguns uz pussešiem… Bet cik tad var. Ja pats negribēšu, šī ņirgs zobus un priecāsies. Un tad jau arī pamazām top skaidrs, kādas zāles, kāda diagnoze, ko darām tālāk. Ar otro piegājienu neļaujam vis slimībai (vai to kompānijai) atkal sākt psihot. «Brīvlaišanas» dienā es tik satraucies, ka aizmirstu cepuri, nāku atpakaļ. Neesot laba zīme, taču kaut kā tas neaizķer. Jo «man vēl ir laiks dots…»
Vissirsnīgākais paldies par ārstēšanu un attieksmi nodaļas vadītājam Edmundam Jansonam, ārstējošajam dakterim Mihailam Tarasovam, tai dakterītei, kura pašā sākumā, neatliekamās uzņemšanas karuselī norīkoja: vediet viņu uz 5G. Paldies Aijas māsiņai, sanitāram Volodjam, visiem dakteriem, māsiņām, sanitāriem/ēm, kas ar mani ņēmās, saskrūvējot veselību un iedodot sajūtu, ka…man vēl ir laiks dots.
Un tad nāk jautājums par delikātajām pateicības lietām…Ej nu zini, kā vajag un kā pareizi.
Katrā ziņā paldies, Kuivižkrogs, par apjomīgo 3 kg torti. Klāt zināmais Inara Bikaunieka produkts, kurš nodaļas vadītāja pārraudzībā tiek sadalīts un atzīts par ļoti labu esam.
Tad jau braucam gadu gadiem zināmo maršrutu Rīga – Kuiviži, Nevaru nociesties, piestājam Sidrabiņi krodziņā, pasūtu štengru gulašzupu dūšu piesiet… Sviedri līst, medicīniski laikam nav īsti pareizi, bet nevaru neko sev padarīt. Un tad ir klāt «Diždzintari». Sviedri nelīst, acī tik kaut kas iebiris.
Bet nav jau arī ilgi ko šņukstēt-pukstēt. Galva skaidra, garīgās enerģijas gana, telefons zibinās. Vienīgi rokas un kājas, slimības izšmorētas, vēl tādas patizlas. Hā, ar vienu roku ierastā tvērienā pēkšņi spainis kaut kā nenāk no akas ārā. Un citi pekstiņi. Klasiķa vārdiem, «ar tas mūs nevarēs vis baidīt».
Pamazām sāku trenēt nonīkušo ķermenīti un šobrīd jau divas reizes esmu nogājis pārgājiena trasi, kur 18. novembrī iziesim Svētku maršrutu un izstāstīsim Svētku stāstu par Mūsu zemi no ledus laikmeta līdz šodienai. Un tad 3.decembrī, izlidojam uz Kenijas «kurienēm un nekurienēm». Jo man vēl ir laiks dots. Padārgs. Un nezinu, cik daudz. Tādēļ jāliek lietā maksimāli,» «Facebook» raksta Kolāts.
