Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Visvairāk ar redzes traucējumiem vai pilnīgu redzes zudumu saskaras cilvēki pēc 50–60 gadu vecuma. Tomēr redzes traucējumi var būt dažādu vecumu cilvēkiem: gan bērniem, kas jau piedzimuši neredzīgi vai ar ļoti sliktu redzi, gan jauniem un pusmūža cilvēkiem. Daļa cilvēku redzi zaudē traumu vai slimību rezultātā: redzes pasliktināšanos izraisa, piemēram, cukura diabēts, encefalīts, meningīts.
Tiklīdz cilvēks jūt, ka viņam pasliktinās redze – ka viņš kaut ko vairs nevar saredzēt –, jādodas pie acu ārsta.
Ja redze pasliktinājusies tiktāl, ka to nevar koriģēt ar brillēm vai operāciju, jākārto invaliditāte. Vispirms jādodas pie sava ģimenes vai ārstējošā ārsta, kas nosūtīs uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju (VDEĀK), kura izvērtēs, cik nopietna ir slimība, kāds ir redzes atlikums, un izlems, vai piešķirt kādu no trim invaliditātes grupām. Pastāv arī jēdziens funkcionāli redzes traucējumi – tas nozīmē, ka cilvēkam ir smagi redzes traucējumi, kas varbūt saistīti ar dažādām saslimšanām, piemēram, cukura diabētu vai vecuma izmaiņām.
Sociālo rehabilitāciju valsts apmaksā cilvēkiem ar redzes invaliditāti, bet tehniskos palīglīdzekļus var saņemt arī cilvēki ar funkcionāliem redzes traucējumiem vai anatomiskiem defektiem, ja ārstējošais ārsts uzraksta atzinumu.
Sociālā rehabilitācija – bez maksas
Kad invaliditātes grupa piešķirta, visprātīgākais būtu uzmeklēt Latvijas Neredzīgo biedrību vai kādu no tās filiālēm. Tajā var saņemt daudz informācijas, bet pats būtiskākais – tā ir vieta, kurā var saņemt valsts apmaksātu sociālo rehabilitāciju, kas cilvēkam katru gadu dažādos apjomos pienākas bez maksas. Sociālo rehabilitāciju var saņemt tikai tad, kad ir VDEĀK lēmums un invaliditātes apliecība.
Tad cilvēks ar personu apliecinošu dokumentu un invaliditātes apliecību dodas uz Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centru un raksta iesniegumu sociālajai rehabilitācijai (iesniegumu var rakstīt arī tuvinieks, bet jābūt paša parakstam). Sociālā rehabilitācija ir brīva izvēle – cilvēks šo pakalpojumu saņem tikai tad, kad uzraksta iesniegumu.
«Ja redze zudusi pakāpeniski, cilvēks tam pielāgojas un iemācās ar to sadzīvot, bet daudz smagāka situācija izveidojas, ja redze pazūd pēkšņi, piemēram, traumas dēļ»
"Biedrībā cilvēkam izstāstīs, kas ir sociālā rehabilitācija, kas ir tehniskie palīglīdzekļi jeb tiflotehnika, kādi pakalpojumi vēl pieejami un kā vispār jaunajos apstākļos dzīvot. Neredzīgiem cilvēkiem mēdz būt problēmas ar koordināciju un stāju, tāpēc Rehabilitācijas centrs piedāvā dažādas sporta nodarbības, jo bieži paaugstinātā acu spiediena un asinsspiediena dēļ nevar iet uz parasto sporta zāli. Tāpat biedrībā ir daudz nodarbību, lai arī cilvēks ar redzes traucējumiem var radoši izpausties.
Bieži cilvēkam nepieciešama psiholoģiska palīdzība – ja redze zudusi pēkšņi un darbspējīgā vecumā, daudziem šķiet, ka dzīve beigusies, un tad vajadzīgs psihologs, ģimenes un sabiedrības atbalsts. Ļoti svarīgs ir ģimenes un draugu stiprais plecs, taču diemžēl ģimenes bieži izjūk, draugi pamet, darbs zūd,» situāciju iezīmē Latvijas Neredzīgo biedrības centrālās valdes priekšsēdētāja Svetlana Sproģe, kurai pašai ir I grupas redzes invaliditāte. Viņa uzsver: «Ir svarīgi laikus uzsākt saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu.
Speciālisti palīdzēs apgūt nepieciešamās prasmes un iemaņas, kas nepieciešamas ikdienā, kā arī iemācīs izmantot redzes atlikumu un citas maņas.»
Kāda sociālā rehabilitācija pieejama neredzīgajiem?
Sociālā rehabilitācija palīdz apgūt jaunas prasmes un iemaņas, lai kompensētu redzes zudumu. Sākotnēji notiek individuāla izvērtēšana: ko cilvēks spēj un ko nespēj, kas jauns viņam jāapgūst un kam viņš jau ir pielāgojies. Tad izveido rehabilitācijas plānu, pēc kura apgūst konkrētas prasmes, kas katram nepieciešamas.
! Sociālo rehabilitāciju var saņemt Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centrā Rīgā, Braila ielā 8, un Neredzīgo biedrības filiālēs visā Latvijā: Liepājā, Ventspilī, Jūrmalā, Jelgavā, Balvos, Rēzeknē, Daugavpilī, Cēsīs.
Pieejamas vairākas rehabilitācijas programmas, kurām ir dažādi līmeņi atkarībā no tā, vai cilvēks to apmeklē pirmo, otro vai varbūt jau trešo reizi.
- Pastāvīgas funkcionēšanas iemaņu apguve institūcijā ar diennakts uzturēšanos pirmreizējiem klientiem. Tas ir 63 dienu (apmēram trīs mēnešu) pakalpojums, kurā cilvēks dzīvo Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centra labiekārtotā dienesta viesnīcā ar trīsreizēju ēdināšanu dienā. Šo pakalpojumu var saņemt Rehabilitācijas centra Rīgas un Liepājas filiālēs. Nodarbības notiek piecas dienas nedēļā no pulksten 9 līdz 16, tajās ikvienam pieejama visplašākā programma atkarībā no savām vajadzībām.
- Pastāvīgas funkcionēšanas iemaņu apguve institūcijā bez diennakts uzturēšanās un dzīvesvietā pirmreizējiem klientiem. Šis 378 stundu pakalpojums ir līdzvērtīgs 63 dienu pakalpojumam, taču šajā gadījumā netiek nodrošināta izmitināšana un ēdināšana. Atkarībā no cilvēka dzīves situācijas šis pakalpojums būs ērtāks tiem, kuri vēlas apvienot rehabilitāciju ar darbu vai mācībām, kā arī tiem, kuri dzīvo netālu no Rehabilitācijas centra filiālēm. Nepieciešamības gadījumā šo pakalpojumu iespējams saņemt arī dzīvesvietā.
- Tiem, kas rehabilitācijas pakalpojumus izmanto atkārtoti, pieejamas divas programmas. Viena ir 50 stundu gara programma bez diennakts uzturēšanās, kuru var saņemt visās Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centra filiālēs vai dzīvesvietā. Otra ir astoņu diennakšu programma, kas noderēs tiem, kam nav iespējas katru dienu nokļūt līdz filiālei vai kāda prasme jāapgūst intensīvi. Tad viņš astoņas diennaktis var uzturēties Rehabilitācijas centra dienesta viesnīcā un sešas stundas dienā mācīties. Šo pakalpojumu var saņemt tikai Rīgas vai Liepājas filiālēs. Abus pakalpojumus – astoņu dienu vai 50 stundu – var saņemt katru gadu.
Rehabilitācijas programmu var saņemt visi, kam noteikta redzes invaliditāte.
Var gadīties rindas, taču tās parasti nav pārāk garas un sociālo rehabilitāciju saņem visi, kas pieteikušies.
Trenē maņas un mācās lasīt
Sociālās rehabilitācijas programmās apgūstamo prasmju loks ir ļoti plašs. Ja ir saglabājies, izmanto redzes atlikumu un vienlaikus trenē visas maņas, kas var palīdzēt ikdienā: ožu, dzirdi, tausti. Ja redzes atlikums ir niecīgs, māca, kā rīkoties un staigāt ar balto spieķi, – māca konkrēto maršrutu, kāds cilvēkam jānoiet, piemēram, uz veikalu: te tu sajutīsi to, te sataustīsi to, šeit pa labi, šeit pa kreisi.
Māca rīkoties ar mobilo tālruni un datoru – ir divas speciālas datorprogrammas: viena, kas runā, otra, kas palielina ekrānu (uz klaviatūras nav Braila raksta, bet ir Braila rinda, kas saslēdzama ar datoru, bet to izmanto tikai tad, kad cilvēks šo rakstu jau prot). Protams, Latvijas Neredzīgo biedrībā cilvēks apgūst Braila rakstu – vecākam cilvēkam tas padodas grūtāk nekā jaunam, bet to var iemācīties. Kad māca Braila rakstu, šķirojot pupiņas un zirnīšus, trenē tausti, pirkstu galus. Iemāca apieties ar dažādiem palīglīdzekļiem, ar kuru palīdzību cilvēks varēs sazināties.
Ja cilvēks ir mācējis rokdarbus, zaudējot redzi, prasme nepazūd.
Taču rodas citi jautājumi: kā viņš pratīs uzvērt pērlītes, kā tās sašķiros, kā ievērs adatā, galu galā, ko viņš gatavo: brošu vai krelles. Arī to var iemācīties, tāpat kā atšķirt un sašķirot zāles, kas jālieto. Ja cilvēks ir adījis un skatījies rakstu, ļoti jātrenē atmiņa, lai atcerētos no galvas. Atsevišķi cilvēki, kas ir neredzīgi kopš dzimšanas, prot ar tausti atšķirt vilnas dzijas krāsu, bet tā jau ir augstākā pilotāža. Tāpat var iemācīties ar tausti atšķirt naudas zīmes, jo pastāv atšķirība starp 10 un 20 eiro banknoti.
Ja cilvēks dzīvo laukos, bet sociālā rehabilitācija pieejama pilsētā, pakalpojumu iespējams saņemt dzīvesvietā (vai arī daļu institūcijā un daļu mājās). Latvijas Neredzīgo biedrībā strādā cilvēki, kas izbrauc uz mājām un prasmes māca uz vietas: apgūt ejamo maršrutu, gatavot ēdienu, ielikt veļu veļasmašīnā vai varbūt iekurt malkas plīti. To vislabāk mācīties reālajā vidē – mājās.
Dažkārt nepieciešami ieteikumi virtuves pielāgošanai vai mājokļa uzkopšanai. Tad teoriju var apgūt institūcijā, bet praktisko pusi – mājās.
Cik ātri cilvēks prasmes apgūst, ir ļoti dažādi – tas atkarīgs no tā, cik katrs ir gatavs cīnīties un cik daudz ir motivēts.
Ļoti reti, bet gadās pavisam vientuļi cilvēki, un tad gan jāizvērtē, vai viņš spēj dzīvot pavisam viens vai labāk tomēr pārcelties uz aprūpes centru neredzīgajiem cilvēkiem. Esot vienam, cilvēkam var tikt apdraudēta dzīves kvalitāte, veselība un pat drošība, un tad labāk būtu dzīvot kopā ar citiem līdzīgiem cilvēkiem un saņemt kvalificētu palīdzību. Tiesa gan, cilvēks, kurš visu mūžu nodzīvojis savā mājā, lielākoties nevēlas pārcelties, tāpēc cenšas apgūt nepieciešamās prasmes un dzīvot saviem spēkiem.
Redzes zudumu daļēji kompensē tehniskie palīglīdzekļi
Bez sociālās rehabilitācijas, cilvēki ar nopietnām redzes problēmām Latvijas Neredzīgo biedrībā var saņemt tiflotehniku – tehniskos palīglīdzekļus, kas daļēji kompensē redzes traucējumu vai zudumu. Līdzekļu ir daudz un dažādi, un to galvenais mērķis – palīdzēt cilvēkam ikdienas gaitās. Baltais spieķis, dažādu veidu lupas – parastās, ar apgaismojumu, elektroniskās, pat runājošs pulkstenis. Jebkas, kas noderīgs Braila rakstam, sākot ar rāmi un grifeli, beidzot ar Braila rakstāmmašīnām.
Datorprogrammas, krāsu noteicējs, kas spēj noteikt 150 krāsas (aparāts balsī pasaka krāsu) – tas spēj arī noteikt, vai telpā palikusi gaisma.
Dažādas medicīnas preces, piemēram, glikometrs cukura līmeņa mērīšanai, asinsspiediena mērītājs, ķermeņa termometrs. Var saņemt atskaņotāju, lai var klausīties audiogrāmatas, – Latvijas Neredzīgo bibliotēkai ir piecas filiāles ar milzīgu grāmatu klāstu dažādos žanros un valodās.
Ikviens var izvēlēties tik daudz preču, cik viņam nepieciešams. Par katru jāveic līdzmaksājums – 7,11 eiro (bez maksas šie līdzekļi ir cilvēkiem aprūpes centros un trūcīgām personām). Ja palīglīdzeklis vajadzīgs bērnam, tas maksā 1,42 eiro. Tehniskos palīglīdzekļus gan par augstāku cenu piedāvā arī privāti uzņēmumi – tiesa, tiem ir arī plašāks piedāvājums.
Bērni un jaunieši ar redzes traucējumiem var mācīties Strazdumuižas internātvidusskolā, turpat Juglā ir arī neredzīgo ciemats, un arī Cēsīs, Liepājā un Daugavpilī ir kvartāls ar mājām, kur mīt cilvēki, kas zaudējuši redzi.
Nedrīkst pieļaut pārspīlētu aprūpi
«Daudzi, zaudējot redzi, zaudē arī darbu, bet tas atkarīgs no profesijas. Cilvēks ar redzes traucējumiem nevar būt šoferis vai grāmatvedis, bet ir profesijas, kurās, izmantojot redzes atlikumu un palīglīdzekļus, var strādāt. Piemēram, būt pārdevējs, apkopējs, bērnu aukle, jurists, skolotājs un citu profesiju pārstāvis. Darba devēju attieksme ir dažāda, bet jāsaprot, ka ikvienam jāstrādā kvalitatīvi, jo par to maksā naudu un darba devējs vēlas kvalitatīvu darbu. Ir cilvēki, kas, zaudējot redzi, nolaiž rokas un vispār neko negrib.
Ir pilnīgi dabiski, ka no sākuma ir noliegums un dusmas, tad sevi žēlo, tad dusmojas uz visiem citiem un beigās saprot, ka kaut kas jādara.
Jāiziet visi psiholoģiskie procesi – jāizraudas, jāsamierinās un jādzīvo tālāk. Labi, ja blakus ir ģimene, draugi un profesionāļi, kas palīdz šo brīdi pārvarēt, vienkārši esot līdzās. Redzīgs cilvēks nevar teikt, ka saprot, kā jūtas neredzīgais, jo patiesībā neko nesaprot – varbūt var tikai attāli iedomāties. Viena no pamatlietām: cilvēkam jāpieņem tas, ka viņš slikti redz, un jāiemācās ar to sadzīvot.
Protams, to ir vieglāk pateikt nekā īstenot dzīvē. Taču, ja redze ir atņemta, kas cits tiek dots vietā – redzēšana ar sirdi un citām maņām, cita gudrība un cita redzība,» teic Svetlana Sproģe.
Liela nozīme ir tuvinieku atbalstam. Ja redzes traucējumi vai zudums ir bērnam, protams, vecāki par viņu rūpējas, taču saprotot, ka nevarēs būt viņam līdzās mūžam. Tāpēc nedrīkstētu pieļaut hiperaprūpi – bērnā jāveicina un jāattīsta dažādas prasmes, lai viņš kļūtu pēc iespējas patstāvīgāks. Diemžēl pārspīlētu aprūpi reizēm saņem arī pieaugušie, īpaši cilvēki gados.
Bieži ir situācijas, kad vīrs vai sieva visu pasniedz un neredzīgajam nav jādara pilnīgi nekas.
Viņš atnāk uz rehabilitāciju un trijos mēnešos iemācās ļoti daudz ko: pats prot sasmērēt sviestmaizi, ieliet krūzītē kafiju un vēl ko, bet aiziet mājās un atkal viņam visu pasniedz uz paplātes. Tas ir kritiens atpakaļ, tāpēc Latvijas Neredzīgo biedrība piedāvā arī konsultācijas ģimenes locekļiem. Protams, tuvinieks ir jāatbalsta, bet nav jādara viņa vietā: var pastāstīt, kur un kas atrodas, bet cilvēkam pašam jāatrod un jāpaņem.
Iegūtās prasmes jāmēģina veicināt gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo brīdī, kad viņi paliks vieni, patstāvībai būs teju vai izšķirošā nozīme, kā viņš dzīvos tālāk. Arī tad, kad redzes problēmas vēl tikai sākas, tuviniekiem ir liela nozīme – mudināt iet pie ārsta, motivēt un iedrošināt rehabilitācijai, jo tā būtiski uzlabos dzīves kvalitāti.
3 jautājumi par balto spieķi
- Ko redz un neredz cilvēks, kas pārvietojas, turot rokās balto spieķi?
Spieķi lieto pavisam neredzīgi cilvēki vai cilvēki ar ļoti mazu redzes atlikumu. Tas nozīmē, ka viņš ar spieķi tausta ceļu un, ticamākais, pārvietojas pa ļoti konkrētu, ne pārāk garu maršrutu.
- Kas var saņemt balto spieķi?
To var saņemt ikviens ar redzes invaliditāti, funkcionāliem redzes traucējumiem vai anatomiskiem defektiem. Arī tad, ja ir kāda cita slimība, kuras dēļ radušies redzes traucējumi, ar ārsta norīkojumu var saņemt balto spieķi.
- Vai vajag doties palīgā neredzīgam cilvēkam?
Ja uz ielas redzi cilvēku ar balto spieķi, kas pastāvīgi pārvietojas un iet pārliecināti, nevajag mesties palīdzēt. Taču, ja redzams, ka cilvēks ir apjucis, viņam zudusi spēja orientēties vidē, var pajautāt, vai nepieciešama palīdzība. Cilvēks pats pateiks, kāda palīdzība viņam nepieciešama: varbūt viņš pajautās, vai atrodas tādā vai šādā ielā, vai tuvumā ir aptieka, varbūt palūgs pārvest pāri ceļam.
Latvijas Neredzīgo biedrības tālrunis: 67532607; informāciju meklē arī: lnbiedriba.lv
