Klaidu latvietis Jānis Kukainis: Latviešu zēni ir pārāk lēni

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2016. gada 2. numurā.

– Kāds ir jūsu priekšstats par Ameriku?

– Man tā ir iespēju zeme. Mēs turp aizbraucām kā bēgļi pēc kara. Man bija divas iespējas. Vecāki vēlējās, lai studēju medicīnu vai inženierzinātni. Krustmāte bija ārste, tāpēc vienu vasaru pavadīju viņas praksē, bet ātri atskārtu, ka negribu visu mūžu pavadīt, strādājot ar slimiem cilvēkiem. Starp citu, es nevēlējos kļūt arī par inženieri, bet kaut kas bija jādara, jo, studējot vēsturi vai jurisprudenci, atalgojums nebūtu tik augsts. Juristi, kuri ieceļoja Amerikā pēc Otrā pasaules kara, vadīja liftus, nevis strādāja savā nozarē, jo tieslietu sistēmas atšķīrās.

– Tātad Amerikā ikviens var sasniegt to, pēc kā tiecas?

– Strādājot, protams, jā. Atšķirībā no Eiropas valstīm, kur cilvēki gaida labumus no valsts, Amerikā svarīgas ir katra paša spējas.

Man jau no agras bērnības bija pienākumi, rūpes par brāli un māsu, vēlāk studijas. Kad apprecējos, vajadzēja izskolot trīs bērnus. Savā karjerā biju tik veiksmīgs, ka jau 56 gadu vecumā varēju aiziet pensijā, un pirmo reizi dzīvē kļuvu brīvs. Varēju darīt, ko vien vēlos. Tāpēc pēdējos 16 gadus daru to, ko gribu, esmu pilna laika neatalgots sabiedriskais darbinieks un, atklāti runājot, šie pienākumi man sniedz lielāku gandarījumu nekā karjera, kurai biju piesiets.

– Un tomēr – vai nav grūti darīt to, kas nepatīk?

– Man bija jāpatīk un jādara. Tu nevari atļauties – nepatīk! Arī tad, ja kādreiz iet grūtāk. Ja gribi tikt uz augšu, saņemt algas pielikumus, ir jāstrādā ne vien astoņas, bet desmit un divpadsmit stundas dienā. Tas ir normāli. Kad tiec zināmā punktā, kurā vietu skaits ir ierobežots, tev dod signālus, ka tālāk, iespējams, netiksi. Un tu sāc pārdomāt – hei, varbūt pienācis laiks darīt ko citu?

– Kāda bija sešdesmito gadu Amerika jūsu acīm?

– Ho, ho, sešdesmitajos gados dažus mēnešus darbojos pētniecības institūtā vēja tuneļos. Toreiz 1967. gadā strādāju par dienas maksu. Tobrīd aktuālas bija visas tās hipiju lietas. Ja vien vēlējies, varēji pīpēt un šņaukt visu, ko vien sirds kāro. Es, saprotams, to nedarīju.

– Leģendāro Woodstock festivālu apmeklējāt?

– Nē. Esmu samērā konservatīvs. Man vairums šo cilvēku atgādināja jefiņus. Visi skraida apkārt, big deal. Kas ar viņiem noticis tagad? Labi, daži noteikti ir kārtīgi pilsoņi… Bet inženieri caurmērā ir konservatīvāki, atšķirībā no tiem, kas studē, piemēram, filozofiju.

– Tolaik Amerikā ļoti aktuāli bija bītņiku rakstnieki, tostarp Čārlzs Bukovskis. Esat lasījis viņa darbus?

– Kas viņš ir?

– Rakstnieks un dzejnieks.

– Nē, tā nav mana stiprā puse. Es esmu inženieris! Esmu lasījis Blaumani un Anšlavu Eglīti.

– Kādā dzīves brīdī jums ir bijis izteikti grūti?

– Well, man bija grūti brīdī, kad nomira mans tēvs. Brālis aizgāja manā 60 gadu dzimšanas dienā. Viņam atklāja vēzi. Tāpat man bija grūti, kad nomira vecāmamma, viņa bija ļoti, ļoti tuvs cilvēks.

Grūti brīži saistās tikai ar ģimeni.

Es neprotestēju pret karu Vjetnamā, bet man nebija jāiet armijā, jo esmu inženieris. Tādēļ jūtos drusku vainīgs, jo divi mani jaunības draugi, kuri studēja politikas zinātni, krita Vjetnamā. Es strādāju pie kaujas lidmašīnu un to bruņojumu aerodinamikas. Redzēju neskaitāmas filmas, kā krīt bumbas, kā tās nolaižas un sprāgst. Mēs gāzām viņiem virsū nopietnas lietas.

– Vai spējāt paskatīsies uz sevi no malas un saprast, cik daudz esat sasniedzis?

– Es pats sevi neuztveru pārāk nopietni, jo saprotu, ka pasaule ir pilna ar daudz gudrākiem un spējīgākiem cilvēkiem par mani. Bet es vienmēr esmu darījis tā, kā esmu uzskatījis par pareizu un puslīdz tā, kā vēlējos. Dienvidos biju aeronautikas inženieris, bet, kad apprecējos, sieva vēlējās pārcelties uz ziemeļiem, kur dzīvo vairāk latviešu. Septiņdesmito gadu sākumā bija eļļas krīze. Kāds ir vieglākais veids, lai samazinātu eļļas patēriņu? Samazināt gaisa pretestību virsbūvei. Lūk, man piedāvāja darbu šajā nozarē, un es piekritu. Nebiju tas gudrākais inženieris, bet man bija attiecīgā izglītība. Es spīdēju. Noteikti iepriekšējā darbā būtu palicis tajā pašā līmenī. Drīz vien mani paaugstināja amatā, kurā nebiju tik kompetents, bet varēju staigāt apkārt, skatīties un gudri runāt (smejas.). Tā ka lietas notiek. Tev ir jābūt gatavam un jāizmanto iespēja. Un man šķiet, ka cilvēkiem, kuri strādā, iespējas rodas.

– Varētu teikt, ka esat veiksminieks.

– Jā. Man ir laba sieva jau 44 gadus. Trīs izglītoti bērni. Seši mazbērni. Trīs no viņiem ļoti labi runā latviski, meitas vīrs ir amerikānis, un arī viņu bērni runā latviski. Man nav, par ko sūdzēties.

– Jums nebija iebildumi pret to, ka meita prec amerikāni?

– Vai jums ir meita?

 – Jā.

– Cik veca?

– Pusotru gadu veca.

– OK, pagaidi, līdz viņai būs 25, un tad mēģini kaut ko ietekmēt. Aizmirsti! Meitas vīrs ir OK. Viņš ir jurists. Labs tēvs. Turklāt latviešu zēni ir pārāk lēni. Arī es tāds biju.

– Jums pašam bija svarīgi aprecēt latviešu meiteni?

– Ou, yeah! Es zināju, ka aprecēšu latviešu meiteni.

– Tik lielā valstī atrast latvieti nav nemaz tik viegli.

– Ja es ar izpletni ielēktu jebkurā pilsētā, divu nedēļu laikā varētu apprecēties. Man šķiet, tas nav tik sarežģīti.

– Tiešām?

– Protams! Tu satiec izskatīgu meiteni, samīlies un apprecies. Es savu sievu satiku studiju biedrenes kāzās Klīvlendā. Nepagāja pat gads, un mēs saderinājāmies.

– Latviešu rakstnieks Andris Zeibots kādā intervijā teica, ka ar savu sievu, izņemot par literatūru, nekad nav strīdējies.

– Tas ir tas, kurš Garezerā mācīja, ka katrai sievai jākļūst par sešu bērnu māti?

– Nē, tas būs kāds cits.

– Ko viņš teica? Ka ar savu sievu mūžā nav strīdējies? Ou, no! Tas man izklausās nenormāli.

– Pirmo reizi Latvijā ieradāties 1987. gadā. Kādi bija jūsu iespaidi?

– (Zibenīgi.) Pelēks. Es ielidoju septembrī. Viss smakoja. Atceros ar ūdeni pieplūdušos pagrabus. Veikalā, nopērkot maizes klaipu, to deva rokās. Pat maisiņā neielika. Tad vēl visi tie veči viesnīcā Latvija, kuri interesējās par pasēm. Viesnīcas bārs lejā bija sarkans, tur bija meitenes. Bārmenis, kurš vadīja to padarīšanu, bija boksa treneris. Šķiet, tagad viņš ir miris. Bet, atgriežoties Amerikā, sūtīju viņam boksa žurnālus.

Mūs aizveda paēst arī uz Sēnīti. Atceros, man neiedeva pietiekami daudz alus, tikai vienu kausu. Tas bija laiks, kad sākās Tautas fronte. Amerikā mēs aktīvi piedalījāmies demonstrācijās, lai atbalstītu to, kas notika šeit, proti, neatkarības un brīvības centienus.

– Jūs bieži esat teicis – kad man uznāk melnie, atceros, kāda bija Latvija pirms vairākiem gadu desmitiem.

– Es reizēm esmu frustrēts, jo domāju, ka Latvija varētu attīstīties ātrāk.

Esmu piedalījies procesos, pazīstu cilvēkus, un lietas nenotiek tik ātri, kā vajadzētu.

– Un kāpēc nenotiek?

– Es varu atļauties to teikt. Domāju, ka cilvēki, īpaši politiķi, pārāk daudz uztraucas par savu karjeru. Valdībai bieži vien primārā interese nav tauta. Šķiet, ārpus kritikas stāv vienīgi Ārlietu ministrija un Aizsardzības ministrija. Domāju, ka es zinu, kāda Latvija varētu būt.

– Un kāda tā varētu būt?

– Plaukstoša un turīga zeme, kurā vidējie ienākumi mēnesī nav zemāki par 1000 eiro. Lai cilvēki var apģērbt un skolot savus bērnus, un normāli dzīvot. Pie tā ir jāpiestrādā, bet nezinu vai tas ir politiķu fokuss.

– Turklāt visi procesi notiek pārāk lēni.

– Jā. Tieslietu sistēma ir lēna. Nevienam nopietnam ārzemju investoram nav pieņemams, ka tiesas spriedums jāgaida nevis pusgadu, bet gan četrus gadus. Tāpat daudzās vietās ir skaidri redzams interešu konflikts. «O, Kukaiņa kungs, tas tā šeit ir pieņemts, un viss.» Paņemiet un ierakstiet google meklētājā – conflict of interest. Pirmā lieta ir – corruption. Tā ir korupcija. Interešu konflikts ir pamats korupcijai.

– Jums rokas nenolaižas, redzot, ka korupcijai nav gala?

– Ir jau daudz labāk nekā bija. Šobrīd ir nepieciešama ekonomiskā attīstība un jāaptur noasiņošana – izbraukšana. Tie, kas aizbraukuši, neatgriezīsies. Varbūt vien retais. Domā, viņi grib atgriezties? Nē!

– Esat arī teicis, ka Latvijas politiķiem trūkst mugurkaula. Ir uzlabojumi?

– To es arī esmu teicis (smaida)? Vējonim ir mugurkauls. Viņš pateica, ka nošaus tos mazos vīriņus.

– Jūs domājat mazos, zaļos vīriņus?

– Jā. Man šķiet, Bergmanis labi saprot situāciju. Līdz šim domāju, ka viņš ir kaut kāds svarcēlājs, bet man ir bijusi iespēja runāt ar viņu.

Man vienmēr visi jautā – ko tu vēlējies redzēt prezidenta amatā? Tā visa ir pagātne!

Tādu prezidentu, kādu ievēl, ar tādu ir jāstrādā. Un tas pats attiecas uz Saeimu.

Ko es iegūšu, ja tagad sākšu par kādu iztiekties negatīvi? Esmu daudz gaudu dzirdējis par Bērziņu, bet visu, ko viņš apsolīja PBLA, viņš izdarīja. Manas domas ir tādas – Vējonis nav politiķis šī vārda negatīvajā nozīmē. Līdz šim uz mani Vējonis ir atstājis pozitīvu iespaidu. Ei, viņš ir prezidents, mēs viņu atbalstām, un ar viņu mēs strādāsim!

– Par Artusu Kaimiņu esat dzirdējis?

– Jā, viņš mani ir filmējis. Viņa dēļ partija tika Saeimā. Tamdēļ Bondars un visi pārējie var būt laimīgi, ka viņi sēž tur, kur sēž. Kaimiņam ir jocīgi gājieni, bet man ir bijusi neliela darīšana ar viņu, un es varu teikt, ka Kaimiņš ir sakarīgs. Daži viņa gājieni ir nepieņemami, bet viņš nav nekāds idiots.

– Aicinot latviešus uz Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumu, devāt tiem mājienu, ka pienācis laiks atdot savu artavu tēvzemei.

– Tieši tā. Kad rīkojām pirmo forumu, es kaunināju cilvēkus, sakot: «Hei, ko tu esi darījis sava vectēva zemes labā? Pat ja tu nerunā latviski, tev pienācis laiks ko dot savai tēvzemei. Pirmajā gadā mēs uzrunājām 350 personīgi pazīstamus cilvēkus no 21 valsts, kuri piekrita, atbrauca un piedalījās.

Kāpēc te iesaistīta PBLA? Pirmkārt, organizācijai nepārtraukti ir jāattaisno sava eksistence. Mums ir nauda, mēs te varētu tikai braukt, sēdēt, iedzert un uzēst labas vakariņas, kā daļa to arī vēlētos. Es atkārtoju – kāpēc mēs eksistējam? Agrāk PBLA pārstāvēja Latviju visos pasaules forumos. Pēc tam palīdzējām iestāties NATO un Eiropas Savienībā. Tagad mūsu mērķis ir veicināt ekonomisko attīstību, lai cilvēkiem nav jāatstāj sava zeme. Tāpat mums ir vairāk jāpiestrādā pie patriotisma.

– Gribas teikt, ka latvieši nav diez ko patriotiski?

– Domāju, ka te ar patriotismu ir daudz švakāk nekā pie mums Amerikā. Bērniem patriotisms ir jāaudzina. Ārzemēs mēs dziedam Dievs, svētī Latviju. Šeit to dara retais. Turklāt mēs dziedam bez fonogrammas.

– Jūsu sabiedriskais darbs arī ir artava tēvu zemei?

– Protams! Man liekas, tas ir mans pienākums. Mani tā audzināja. Tamdēļ es vienmēr esmu bijis Jānis. Nekad neesmu bijis John. «Tu esi Jānis, latvietis, un to, kas mūsu tautai ir pāri darīts, nekad nevajag aizmirst.» Oh, no, tā ir misija. Esmu sava veida fanātiķis.

– Man tomēr šķiet, ka Latvija ir tāda pati iespēju zeme kā ASV. Tikai, protams, samaksa par darbu ir nesalīdzināmi zemāka.

– (Negribīgi.) Jā, ir, ir, bet… Amerikā domāšana ir citāda. Šeit pilsoņi pārāk daudz gaida no valsts. Nav tādas pašiniciatīvas kā Amerikā. Tas ir mans novērojums. Protams, ir izņēmumi. Ei, starp citu, Latvijā ir ļoti izglītoti cilvēki.

– Starp jūsu draugiem ir vairāk latviešu nekā amerikāņu. Kamdēļ tā?

– O, jā! Mana sabiedriskā dzīve riņķo ap latviešiem. Tas visu paskaidro. Protams, karjerā tas traucē. Ja es būtu vairāk draudzējies ar amerikāņiem, vairāk spēlējis golfu un dzēris kokteiļus, būtu citādāk.

Galvenais, lai būtu – vīrs un vārds. Man ir viens vai divi īsti draugi, uz kuriem varu paļauties visās dzīves situācijās.

– Nesen viens paziņa, kurš Ameriku apmeklē ik gadu, teica, ka viņu sāk kaitināt amerikāņu pārlieku lielā pieklājība.

– Varbūt tā arī ir.

– Tas ir uzspēlēti?

– Es nezinu. Latvijā veikalos tā nav. Man sieva Saulkrastu stacijā pirka biļeti. Viņa piegāja pie lodziņa un jautāja – vai var nopirkt biļeti? Uz ko darbiniece atcirta – tad, kad būs vaļā, tad jūs varēsiet. Tāda pieeja!

– Latvijā tā ir normāla atbilde.

– Organizācija, kurai vajag pamācīties, ir airBaltic. Tie cilvēki, kas sagaida pasažierus, ir jāskolo. Dzīves laikā esmu nolidojis vairāk nekā divus miljonus jūdžu. Reiz Rīgas lidostā stāvēju rindā, gaidot savu kārtu. Darbinieks man jautāja: «Vai esat reģistrējies internetā?» Atbildēju, ka nē. Viņš teica: «Tā nevar. Pretējā gadījumā jums jāmaksā 10 lati.» Pateicu, ka viņiem tā sistēma nestrādā. Darbinieks mani aizsūtīja citur. Pienāca jauns, pieklājīgs cilvēks, kurš mēģināja palīdzēt reģistrēties, bet izrādījās, ka tas nav iespējams. Vai tu domā, ka es atkal varēju iet pie tā darbinieka un teikt, ka nekas neizdevās? Nē! Man atkal bija jāgaida rindā. Tas, ko šie airBaltic darbinieki nesaprot, – klients ir tas, kurš maksā viņiem algu.

– Atgriežoties pie inovāciju foruma. Sakiet, Latvijas cilvēki grib un prot sadarboties ar ārvalstu latviešu uzņēmējiem?

– Cilvēki Latvijā bieži saka: «Mēs skatāmies uz Austrumiem». Bet kāpēc neizmantot Austrālijas resursus? Es pazīstu cilvēkus no Honkongas, Singapūras, protams, arī Amerikas. Mūsu organizācijai ir tādi resursi un sakari, kas var dalīties ar savu pieredzi. Tas ir jāizmanto. Nereti klupšanas akmens ir tas, ka Latvijas latvieši visu zina labāk. What the hell man? Es tur esmu bijis, dzīvojis, darījis, un tu zini labāk nekā es?

– Bet vai latviešiem, jūsuprāt, piemīt uzņēmēja gēns?

– Latviešiem piemīt, man gan ne. Viss atkarīgs no tā, kā tu esi audzināts. Mani vecāki ir akadēmiķi. Arī viņiem nebija uzņēmēja gēna, un pirmajos gados, dzīvojot Amerikā, lai gan trūka naudas, mums vienmēr bija biļetes uz operu vai teātri. Viņiem bija citas vērtības.

1970. gadā Tenesijā ar kolēģi dibinājām uzņēmumu, kurš darbojās vien pāris mēnešus, jo pārinieks gāja bojā autokatastrofā. Pēc tam viss strauji mainījās – apprecējos, pārvācos uz Detroitu un drīz pēc tam mani ievilka sabiedriskajā darbā.

Otrajā gadā jau kļuvu par biedrības vicepriekšsēdētāju. Saprotams, šis statuss uzliek pienākumus. Tu vairs nevari iet spēlēt golfu, tev ir biedrības sēde – latviešu lieta. Tev ir pienākumi, un tu nevari žēloties, sakot: «Ai, man tik grūti.» To es bieži vien dzirdu. Tev nav izvēles. Tikai dari!

Ar ko politiķi šeit nodarbojas? Viņi raksta plānus. Kad plāns pabeigts, to noliek plauktā un ķeras pie nākamā plāna.

Vajag sākt darīt, nevis rakstīt plānus.

– 1994. gadā kādā intervijā teicāt, ka…

– Oh my god – ka pārcelšos uz Latviju?

– Jā, un uzsāksiet savu biznesu.

– Nekad iepriekš nebiju sniedzis intervijas. Toreiz teicu visu, ko domāju. Eventuāli tiešām biju domājis atgriezties, lai kaut ko mainītu. Neatceros, ko tieši toreiz teicu, bet biju galīgi zaļš. Kopumā es nesapratu situāciju. Sapratu vien dažas lietas. 1991. gada sākumā mēs vēlējāmies izveidot starptautisku sadarbību starp Ford un valsts auto fabriku Jelgavā. Pateicoties Andrim Lācim, kurš personīgi pazina General Motors prezidentu Loidu Rūsu, uzrunājām šo Jelgavas fabriku. Runāt brauca gan viņi, gan es. Bet tur visi tie bastard domāja vienīgi par privatizāciju. Valsts toreiz palaida garām brīnišķīgu iespēju, proti, pazaudēja minibusa Latvija brendu, kurš bija populārs visā Padomju Savienībā. Cik atceros, divas lidostai Rīga piederošās Latvijas stāvēja uz General Motors šasijām. Bet toreiz visiem svarīgāk bija – kā nopirkt lētākus sertifikātus no nabagiem, kuriem bija jāpaēdina savi bērni.

– Kāpēc tomēr pārdomājāt un neatgriezāties tēvzemē uz dzīvi?

– Toreiz es strādāju atbildīgā darbā Fordā un paralēli veicu sabiedrisko darbu. Dienā gulēju četras stundas. The hell man! Ja es tādā režīmā turpinātu, pēc diviem gadiem būtu beigts. Uz gadu manus pienākumus sabiedriskajā darbā pārņēma vietnieks Aivars Osvalds. Tad viņu paaugstināja pamatdarbā un mani lūdza atgriezties.

Latvijā pastāvīgi esmu nodzīvojis četrus mēnešus, bet, saproti, visi mani draugi ir tur, Amerikā. Man retais draugs ir amerikānis. Tur ir mana sabiedrība, kapi, pazīšanās un mazbērni. Lūk, es sapratu, ka, darot sabiedrisko darbu, varu palīdzēt Latvijai daudz vairāk no turienes.

Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu mani paaugstināja amatā. Pirmais bērns sāka iet universitātē. Tās ir ļoti dārgas. Es nevarēju atļauties visu pamest. Mēs rīkojām demonstrācijas, darījām visu iespējamo, bet par atgriešanos nedomāju. Protams, veči, kuri atgriezās, ātri kļuva bagāti, privatizējot nekustamo īpašumu. Gudrie privatizēja un pirms treknajiem gadiem pārdeva.

– Strādājot Ford kompānijā, jums mainījās uzskati par pasaules lietu kārtību?

– 80. gadu sākumā, kad strādāju pie nākotnes mašīnām, ļoti regulāri braucu uz Eiropu. Stiklu gādāju Francijā, tēraudu Vācijā, bet, lai attīstītu zināšanas par motoriem, braucu uz Angliju. Man bija plašāks pasaules skatījums. Frančiem ir garšīgs ēdiens, bet viņi izmanto to pašu stratēģiju, ko japāņi, proti, lai gan viņi runā angliski, sarunā ar mani iesaista tulku. Un, kamēr tulks tulko, viņiem ir dots laiks, lai domātu, kamēr man ir jāatbild zibenīgi. Vāciešiem ir labi inženieri, bet viņi ir ļoti iedomīgi. Piemēram, kamēr no Ķelnes lidoju uz Detroitu, vācieši mūsu pieklājīgi izteiktos ieteikumus jau paspēja mainīt.

– Mūsu sarunā jau vairākkārt esat pieminējis izglītību. Jūsuprāt, tas ir ceļš uz panākumiem?

– Tas ir visa pamats.

– Bet piekritīsiet, ka ir iespējams gūt panākumus, neesot izglītotam?

– Ko nozīmē – izglītots? Man šķiet, ka cilvēki Latvijā pārlieku studē psiholoģiju un jurisprudenci. Runājot par izglītību, domāju arodskolu, kuru beidzot, tu kaut ko proti. Es nerunāju tikai par augstāko izglītību.

– Ko būtisku jums iemācīja tēvs?

– Amerikā mans tēvs sāka visu no jauna. Viņš izmācījās par atslēdznieku, lai gan viņam tas riebās. Paralēli viņš studēja, un sešus gadus pēc emigrēšanas tēvs jau pasniedza matemātiku. Man šķiet, viņš nomira pāragri, jo strādāja melno darbu un vakaros gāja uz skolu. No tēva iemācījos darba tikumu. Mums ģimenē nebija demokrātijas. Mums bija disciplīna. Mana māte teica: «Es nezinu, cik gudrs tu esi, bet tev ir jābūt godīgam.» Un šo īpašību viņa mācīja mums visiem – būt goda vīriem, un es cenšos tāds būt.

– Cenšaties?

– Es esmu godīgs.

– Lai tiktu dzīvē uz priekšu, ir gadījies būt arī negodīgam?

– Nē, negodīga sacensība nav manā garā.

– Ziniet, es vienmēr esmu brīnījies, kāpēc kara laikā neaizbrauca vairāk ļaužu. Tik daudzi tomēr palika.

– Mana māte gaidīja atgriežamies savu vīru – manu tēvu. Notikumi risinājās kā romānā. Mūsu māju Rīgā nobumboja. Mani paķēra kaut kāda sieviete un brauca uz Liepāju… Māte nebija domājusi bēgt. Viņa grasījās palikt. Rezultātā māte sekoja man un mēs atkal satikāmies Vācijā. Daudzi negribēja braukt. Grūti bija atstāt mājas. Cerēja, ka būs labi. Nezinu, ko būtu darījis, ja, būdams izglītots cilvēks, redzētu, kas notiek Baigajā gadā. Iespējams, arī es būtu piesitis pēdu. Savukārt mans tēvs – leģionārs – domāja, ka scenārijs būs tāds kā pēc Pirmā pasaules kara, kad Rietumi atjēgsies un leģions būs pamats Latvijas armijai. Taču tā nenotika.

– Jautājums par gatavību bēgt ir aktuāls arī šobrīd.

– Yeah, man šķiet, šobrīd vienīgi Aizsardzības ministrija saprot, cik situācija ir nopietna. Mietpilsoņi nezina, cik stāvoklis ir kritisks, un tāds tas saglabāsies vēl nākamos mēnešus, līdz Amerikā notiks prezidenta vēlēšanas.

– Kāda tam saistība ar vēlēšanām?

– Redz, esmu amerikānis un Obama ir mans prezidents. Bet viņš nav ievērojis nevienu sarkano līniju. Tagad daudz runā par bēgļiem. Pie tā ir vainīga arī Eiropa un Amerika. Nogalināja Kadafī, visu izbumboja un atstāja tur haosu. Taču šobrīd neviens negrib uzņemties atbildību.

Bēgļi ir daļa no Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts pienākuma. Par ko debatē politiķi? Viņiem vajadzētu debatēt par ekonomiskiem jautājumiem, nevis spēlēt partiju spēlītes.

– Pēdējais jautājums, Kukaiņa kungs. Reiz teicāt – esmu Latvijas patriots –, bet domājat kā amerikānis.

– Kā jau teicu iepriekš, te viss notiek pārāk lēni. Amerika ir – can do, bet šeit visi plāno, šaubās. Šeit nav – can do. Šeit ir – what can the governmennt do for me? Bet darīt ir galvenais. Tā domāju es un katrs kārtīgs amerikānis. Pagātnē man ir bijusi iespēja kandidēt Saeimā. Es atteicos. Visdrīzāk, tur strādājot, kļūtu traks. Es nepārmetu, bet tā nav mana vide. Man ir sava, latviešu lieta.

Jāņa Kukaiņa pieturzīmes

• Dzimis 1943. gada 12. jūnijā Rīgā. 1944. gada oktobrī kopā ar māti atstājis Latviju, lai dotos uz Vāciju. Uz ASV izceļojis 1951. gadā.
• Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis kopš 2002. gada.
• Inženieris, darbojies aerodinamikas un autobūves jomā ASV.
• Strādājis Ford Motor Co, Dana Corporation, Sverdrup Technology, Inc., North American Aviation.
• Līdz 2000. gadam vadījis Taurus modeļa mehānisko un strukturālo izveides nodaļu Ford Motor Co.
• Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.